[405] Kristus un mācekļi ir apsēdušies Eļļas kalnā. Saule jau nogājusi mākoņos, un Debesis klāj vakara ēnas. Kāds no dzīvojamiem namiem ir redzams visā pilnībā; tas ir spoži apgaismots — kā uz svētkiem. No logiem un durvīm atspīd gaismas strēles, bet ārpusē stāv ļaudis — tā ir zīme, ka drīz ieradīsies kāzu procesija. Daudzās Austrumu zemēs kāzu ceremonijas notiek vakarā. Līgavainis iziet pretī līgavai un atved to mājās. Lāpu gaismā kāzu dalībnieki dodas gājienā no līgavas tēva mājām uz līgavaiņa mājām, kur ielūgtajiem viesiem ir sagatavots mielasts. Ainā, ko vēro Kristus, kāds pulciņš gaida, kad ieradīsies kāzu procesija, lai tai pievienotos.
Pie līgavas mājas stāv desmit jaunavas baltos tērpos. Katrai ir aizdegts lukturis un mazs eļļas trauciņš. Visas ar nepacietību gaida [406] līgavaiņa parādīšanos. Taču viņš aizkavējas. Paiet viena stunda, otra. Gaidītājas nogurst un aizsnaužas. Ap pusnakti dzirdams sauciens: “Redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī!” Gulētājas ātri pamostas un pielec kājās. Tās ierauga tuvojošos gājienu un lāpu gaismu, dzird priecīgu mūziku, līgavaiņa un līgavas balsis. Desmit jaunavas tver savus lukturus un cenšas tos sakārtot, steigdamās iziet pretī. Taču piecas no tām nebija uzpildījušas eļļas trauciņus. Viņas nebija paredzējušas tik ilgu aizkavēšanos un šādam ārkārtējam gadījumam nebija gatavas. Nelaimē tās griežas pie savām gudrākajām draudzenēm, sacīdamas: “Dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest.” Bet pārējās piecas, kuras tikko bija sakārtojušas savus lukturus, eļļas trauciņus nu bija iztukšojušas. Viņām vairs nav eļļas, ko dot, un tādēļ viņas atbild: “Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noejiet labāk pie pārdevējiem un pērciet sev.”
Kamēr tās iet pirkt, procesija turpina ceļu, un viņas atpaliek. Piecas ar aizdegtajiem lukturiem pievienojās ļaužu pūlim, kopā ar kāzu viesiem ieiet namā, un durvis tiek aizslēgtas. Kad vieglprātīgās jaunavas nonāk līdz svētku namam, tās negaidīti tiek noraidītas. Nama saimnieks viņām paziņo: “Es jūs nepazīstu.” Tās tiek atstātas ārpusē, tukšā ielā, nakts melnumā.
Sēdēdams un noraudzīdamies uz pulciņu, kas gaida līgavaini, Kristus saviem mācekļiem stāstīja par desmit jaunavām, lai ar šo notikumu ilustrētu to, ko draudze piedzīvos tieši pirms Viņa otrās atnākšanas.
Divas gaidītāju grupas simbolizē divas ļaužu grupas. Šie cilvēki apgalvo, ka gaida savu Kungu. Tie tiek salīdzināti ar jaunavām, jo viņi apliecina šķīstu ticību. Lukturi simbolizē Dieva Vārdu. Dziesminieks saka: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” [407] (Ps. 119:105) Eļļa ir Svētā Gara simbols. Tā Gars tiek simbolizēts Cakarijas pravietojumā. Viņš raksta: “Eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, un jautāja man: “Ko tu redzi?” Es atbildēju: “Es redzu tur spuldžturi no tīra zelta ar ieliktu eļļas tvertni virsgalā. Spuldžturim ir septiņas atsevišķas spuldzes, un tām kopā septiņas ar tvertni saistītas eļļas pievada caurules. Un divi eļļas koki līdzās — viens pa labi, otrs pa kreisi no spuldžtura.” Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: “Mans kungs, kāda tam visam nozīme?” (..) Tad viņš man deva sekojošu paskaidrojumu: “Tā skan tā Kunga vārds Zerubābelam (jeb Tas ir tā Kunga vārds Zerubābelam (..) — KJV): Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” saka tas Kungs Cebaots.” (..) Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: “Kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas [408] stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa?” (..) Tad viņš man sacīja: “Tie ir tie abi svaidītie, kas stāv līdzās kā kalpi katrā pusē visas pasaules valdniekam.”” (Cak. 4:1–14)
No minētajiem diviem eļļas kokiem zeltainā eļļa caur divām zelta caurulēm ieplūda svečtura (jeb spuldžtura) tvertnē, bet no turienes tā nonāca zelta lukturos, kuri apgaismoja svētnīcu. Tādējādi no svētajiem, kas mājo Dieva tuvumā, Viņa Gars tiek piešķirts cilvēkiem, kuri ir ziedojuši sevi kalpošanai Viņam. Divu svaidīto uzdevums ir nodot Dieva ļaudīm to Debesu žēlastību, kura vienīgā Dieva Vārdu var padarīt par viņu kāju spīdekli un gaišumu uz viņu ceļiem.” “Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” saka tas Kungs Cebaots.” (Cak. 4:6)
Līdzībā visas desmit jaunavas izgāja pretī līgavainim. Visām bija lukturi un eļļas trauciņi. Kādu laiku viņu starpā nebija redzamu atšķirību. Tā tas ir arī ar draudzi, kas dzīvo tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Visiem ir Svēto Rakstu zināšanas. Visi ir dzirdējuši vēsti par Kristus nākšanas tuvumu un uzticīgi gaida Viņa parādīšanos. Gluži kā aprakstīts līdzībā, tā tas ir arī tagad. Ir gaidīšanas laiks, un tiek pārbaudīta ticība. Kad atskan sauciens: “Redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī!” daudzi nav gatavi. Viņu lukturu eļļas traukos nav eļļas. Viņiem trūkst Svētā Gara.
Ja nav Dieva Gara, tad Viņa Vārda zināšanām nav nozīmes. Patiesības teorija, ja to nepavada Svētais Gars, nespēj nedz atdzīvināt dvēseli, nedz svētot sirdi. Varbūt cilvēkam ir pazīstamas Bībeles pavēles un apsolījumi, bet, ja patiesību neizskaidro Dieva Gars, tad raksturs netiks pārveidots. Bez Svētā Gara apgaismības cilvēki nespēs [411] atšķirt patiesību no maldiem un kritīs sātana meistariskajos kārdinājumos.
Ļaužu šķira, kuru simbolizē vieglprātīgās jaunavas, nav liekuļi. Tie ciena patiesību, un ir aizstāvējuši to, taču tie sevi nav pakļāvuši Svētā Gara darbam. Viņi nav krituši uz Klints, kas ir Jēzus Kristus, un nav ļāvuši satriekt savu veco dabu. Šī šķira ir attēlota arī ar akmeņaino zemi, kurā krīt Dieva Vārda sēkla. Tie vārdu uzklausa ar prieku, taču neuzņem tā principus. Patiesības atstātais iespaids nav ilgstošs. Gars darbojas pie cilvēka sirds atkarībā no cilvēka vēlēšanās un piekrišanas, iedēstīdams viņā jaunu dabu; taču ar vieglprātīgajām jaunavām simbolizētā ļaužu šķira samierinās ar paviršu darbu. Tie nepazīst Dievu. Tie nav iedziļinājušies Viņa raksturā; tie nav uzturējuši sadraudzību ar Viņu; tādēļ tie nezina, kā uzticēties, izturēties un dzīvot. Viņu kalpošana ir kļuvusi par formu. “Un tie nāk pie Tevis kā tautas sanāksmē un klausās Tavus vārdus, bet tos nepilda. Tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenas pēc mantas.” (Ec. 33:31) Apustulis Pāvils norāda, ka šis ir īpašs raksturojums tiem, kas dzīvos tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Viņš saka: “Pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, (..) mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” (2. Tim. 3:1–5)
Šī ir tā šķira, kas draudošu briesmu laikā būs dzirdami saucam: “Nu ir miers un drošība!” Tie savas sirdis ieaijā ar domām par drošību, un briesmas tiem nerādās ne sapņos. Iztraucēti no snauda, šie ļaudis pamana savu nabadzību un lūdz citiem, lai tie palīdz un aizdod trūkstošo, taču garīgās lietās neviens cilvēks nevar izlabot [412] citu trūkumus. Dieva žēlastība katrai dvēselei ir bijusi piedāvāta par brīvu. Ir tikusi pasludināta Evaņģēlija vēsts: “Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) Taču raksturu nevar nodot citam cilvēkam. Neviens nevar ticēt kāda cita vietā. Neviens nevar saņemt Garu cita vietā. Neviens nevar piešķirt citam raksturu, kurš ir Gara darba rezultāts. “Un [ja arī] Noa, Daniēls un Ījabs atrastos viņu vidū, — tik tiešām, ka Es dzīvoju — saka Dievs, tas Kungs — tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību.” (Ec. 14:20)
Raksturs atklājas krīzes brīdī. Kad svinīgā balss pusnaktī pasludināja: “Redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī!” un guļošās jaunavas tika pamodinātas no snauda, kļuva redzams, kuras ir sagatavojušās šim notikumam. Abas grupas tika pārsteigtas nezināmā brīdī, taču viena bija sagatavojusies ārkārtējam gadījumam, bet otra ne. Tā tas notiek pēkšņos un negaidītos nelaimes brīžos —, dvēselei aci pret aci sastopoties ar nāvi, kļūst redzams, vai tai ir patiesa ticība Dieva apsolījumiem. Tas parāda, vai dvēseli uztur žēlastība. Pēdējais lielais pārbaudījums notiks cilvēces pārbaudes laika beigās, kad rūpēties par dvēseles vajadzībām būs par vēlu.
Desmit jaunavas gaida šīs zemes vēstures pievakarē. Visas sevi sauc par kristietēm. Visām ir aicinājums, vārds, lukturis un visas apgalvo, ka kalpo Dievam. Acīmredzot visas gaida Kristus parādīšanos. Taču piecas no viņām nav gatavas. Pārsteigumā un izbailēs piecas paliks ārpus svētku nama.
Pēdējā dienā daudzi pretendēs uz tiesībām ieiet Kristus valstībā, sacīdami: “Mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.” “Kungs! Kungs! [413] vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” Taču atbilde skanēs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis!” (Lūk. 13:26; Mat. 7:22; Lūk. 13:27) Šajā dzīvē tie nav izveidojuši draudzību ar Kristu, tāpēc tie nepazīst Debesu valodu; Debesu prieks viņiem ir svešs. “Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.” (1. Kor. 2:11)
Visskumjākie no visiem vārdiem, kurus jebkad dzirdējusi mirstīga cilvēka auss, ir šie liktenīgie vārdi: “Es jūs nepazīstu.” Gara sadraudzība, kuru jūs esat atstājuši novārtā, bija vienīgā, kas jūs būtu spējusi vienot ar līksmo ļaužu pūli kāzu mielastā. Šajā norisē jūs nevarat piedalīties. Jūsu aptumšotās acis neredzētu svinību gaismu un kurlās ausis nedzirdētu mūzikas skaņas. Šī mīlestība un prieks neaizskartu nevienu prieka stīgu pasaules notrulinātajās sirdīs. Jūs esat izslēgti no Debesīm, jo neesat derīgi Debesu sadraudzībai.
