Atļaujiet man rezumēt dažas no lietām, par kurām līdz šim esam runājuši. Pirmajā nodaļā norādīju, ka ticība Konstruktoram Dievam ir vismaz „attaisnojama” ticība, it īpaši ņemot vērā faktu, ka tik daudz cilvēku cauri laikam un visās kultūrās sajutuši pilnīgu atkarību no Kaut Kā vai Kāda, kas stāv pāri viņu privātajai vai sociālajai pasaulei. Otrajā nodaļā mēs apspriedām jautājumu par patiesību, nonākot pie secinājuma (es ceru, ka esat spējuši izdarīt tādus pat secinājumus), ka ideja par patiesību vēl joprojām ir pārliecinoša, lai gan mūsu postmodernajā ērā absolūta patiesība tiek uzlūkota ar lielām aizdomām. Mēs secinājām, ka Radītāja Dieva esamības kontekstā nepavisam nav nesaprātīgi pieņemt, ka Viņš itin labi varēja mūs radīt ar spēju un izdevību iegūt patiesas zināšanas par sevi. Mēs īsumā apskatījām Bībeles lomu šai sakarā. Un tomēr – šeit, šajā nodaļā, esam nonākuši līdz apgalvojumam, ka, atzīstot šo „attaisnojamo” ticību Radītājam Dievam, kurš mūsu eksistencei piešķir jēgu un sniedz iespēju atrast patiesību par Viņu, mēs tomēr automātiski nonākam pie īstas reliģiskas ticības. Tiktāl šai nodaļā esam sapratuši, ka tiem, kam nepiemīt ticība Dievam, daudzas lietas ticības iegūšanas procesā ir jāpieņem. Tika pieminēti sarežģīti reliģiski jēdzieni: dievišķās apziņas sajūta, ko vājinājis vai izkropļojis „grēks”, un ticības iedegšana vai atjaunošana kā dāvana no Dieva.
Fritz Guy, Thinking Theologically, Berrien Springs, MI: Andrews University Press, 1999; 5. lpp.
Rümke, citētajā darbā, 37. un turpmākās lpp.
Vai tas viss nepieprasa, lai jūs spertu vairākus gigantiskus soļus? Jā, bet vai tad tas nepieder pie atklājumiem un piedzīvojumiem? Un tas noteikti nav lēciens tumsā uz labu laimi un nezin cik lielā attālumā. Tās lietas, kam mums ir jānotic, nepavisam nelīdzinās tādām, ar kurām savā pasaulē sastopas Azimovs vai Harijs Poters. Iespējams, tās nevar pārbaudīt ar laboratorijas pārbaužu palīdzību, tomēr tā ir daļa no „attaisnojamu ticību” tīkla un saskan kopā vienotā stāstā.
Kā jūs sperat šo milzu soli? Vai arī, runājot metaforās: kurp jūs dodaties, lai saņemtu šo Dieva „dāvanu”? Es nevaru piedāvāt divpadsmit soļu programmu, kas jums palīdzētu no neticēšanas nonākt līdz ticēšanai. Tā tas nedarbojas. Šķiet loģiski – ja ir tāds Radītājs Dievs, kurš izveidoja mūs ar spēju ticēt, Viņš noteikti spētu dāvāt ticības dāvanu arī tiem, kuri to kaut kādā veidā ir pazaudējuši. Bet vai varētu būt tā, ka Viņš reizēm nogaida pareizo brīdi, vai arī Radītājs gaida, līdz saņēmējam ir izveidojusies pareizā attieksme, atvērtība un gatavība šai dāvanai?
Ja kaut kas tiek dāvināts, jūs neko nedarāt, lai šo dāvanu nopelnītu. Bet var taču atrast vietas, kur, iespējams, šādas dāvanas tiek dalītas. Ja otram cilvēkam vēlaties pateikt par savu mīlestību, diez vai jūs to darīsit, gaidot rindā pie lielveikala kases, vai arī – redzot, ka jūsu mīlētais cilvēks pēc smagas dienas birojā jūtas pilnībā iztukšots. Romantika parasti pieprasa īpaši radītus apstākļus. Vakariņas sveču gaismā, kruīzs pa upi vasaras vakarā vai pastaiga pa klusu pludmali daudzreiz palielina izredzes pastāstīt par savu mīlestību. Tieši tāpat arī ticību cilvēki ir atklājuši dažādos apstākļos, tomēr daudzreiz lielu lomu patiešām nospēlē laika un vietas aspekts. Viduslaiku katedrālē valdoša atmosfēra, garīgas grāmatas lasīšana, mūzika, atrašanās kopā ar partneri vai labu draugu, kurš ir patiess ticīgais, dabas skaistuma rosināta aizgrābtība – tas viss var radīt vidi, kurā šī sensus divinatis, absolūtas atkarības sajūta, pārliecība par to, ka ir Kāds, Kuram rūp, gūtu labākas iespējas izpausties nekā aizņemtu darbinieku pilna biroja vidē rīta steigas brīdī. Pāri visam – mums ir jāatceras, ka ticība prasa gaidas un atvērtību. Ja mēs vēlamies saņemt dāvanu, mums jāpasniedz roka. Mums jābūt labprātīgiem iet uz priekšu un spert šo soli.
Un mums ir jālūdz. Bet es jau dzirdu tūlītējos iebildumus: „Lūgšanas neiet ticībai pa priekšu, bet gan seko tai. Lūdz ticīgie. Neticīgie nelūdz.” Savā ziņā tas ir pareizi. Tie, kuri tic Dievam, vēlas sarunāties ar šo Kādu, kuram viņi tic. Tomēr tajā pašā laikā taisnība ir arī atziņā, ka lūgšanas var aizvest līdz ticībai. Ja eksistē Dievs, kurš vēlas, lai mēs ticētu, vai gan tad Viņš nesadzirdētu arī visprimitīvākās lūgšanas vārdus: „Lūdzu, Dievs, lai kas arī tu esi, dod man šo dāvanu”?
