Rice, citētajā darbā 198.lpp.
Un, protams, ja jūs esat atbildīgi par kļūdām, jums tās ir jālabo, piemēram, ja esat sāpinājuši savu tuvinieku, nozaguši kādam divriteni vai sabojājuši sabiedrisko īpašumu. Nonākot pie atziņas par izdarīto, jūs, protams, centīsities pāridarījumus labot, kad vien iespējams. Un ir tikai normāli, ka būs daudzi, kas vēlēsies paši no savas puses kaut ko darīt, lai atjaunotu attiecības ar Dievu. „Tas nevar būt tik vienkārši,” viņi saka, „ka mums tikai jāizstiepj roka, lai Dievs „par velti” sniegtu mums „glābšanu”, vienkārši tāpat – bez jebkādām saistībām.” Nu, iespējams, vairākumam no mūsu saņemtajām dāvanām ir kaut kādi nosacījumi, bet Dieva sniegtais patiešām ir par velti.
Tas izklausās kaut kā nereāli. Mūsdienu pasaules realitāte ir tāda, ka nekas, kam piemīt kaut kāda īsta vērtība, netiek dots par velti. Tieši tādēļ nav jābrīnās, ka jau kopšgrēka ienākšanas brīža pasaulē cilvēki mēģinājuši pārņemt iniciatīvu un sajutuši nepieciešamību darīt it visu viņu spēkos esošo, lai kompensētu un apmierinātu savus dievus vai Dievu. Dažādās kultūrās visapkārt pasaulei cilvēki izveidojuši apjomīgus rituālus, lai iemantotu savu dievu labvēlību, mēģinot tos pielabināt, upurējot tiem savus īpašumus un pat bērnus, izmisīgi cenšoties noslēgt pieņemamu darījumu ar Debesīm. Ja jūs rūpīgi papētīsit dažādās pasaules reliģijas, tad atklāsit, ka tajās parasti atbildība par plaisas pārvarēšanu starp Zemi un Debesīm tiek uzlikta cilvēkam. Taču kristiešu reliģija šai jautājumā ir unikāla. „Skatoties no kristieša viedokļa, pūles iegūt mieru, kas sākas ar cilvēka iniciatīvu un cilvēka spēkiem, nenes mieru, bet arvien lielāku un lielāku nemieru. Šādas pūles netiek galā ar grēku, jo – un tas ir galvenais – viņi paši ir grēka pilni.”
Itin nekas no tā, ko mēs paši darām, neradīs ne mazāko izmaiņu grēka problēmas risinājumā. Vienīgi patiesas un nebeidzamas dzīvības Avotam ir pa spēkam sniegt šāda veida dzīvību radībām, kuras to pazaudējušas. Tas, ko Kristus izdarīja, nebūtu izdevies, ja Viņš nebūtu Tas, kas Viņš bija! Bezgrēcīgais, kurš arī uz zemes, grēka vidū, turpināja dzīvot bez grēka (turklāt tiekot kārdināts vairāk nekā mēs jebkad tiksim kārdināti), ir šis mūžīgās dzīvības Avots.
Lūk, ko nozīmē „žēlastības” jēdziens! Tā ir par brīvu, bez maksas. Daudziem no mums, kuri dzīvo divdesmit pirmā gadsimta sākumā, to ir grūti pieņemt. Mēs gribam būt pelnījuši tās lietas, kuras augstu vērtējam, un nelabprāt kopā ar visiem pārējiem gaidām bez maksas izdalītā saņemšanu. Un tomēr – mums nāksies norīt savu lepnumu un pazemīgi lūgt Dievam šo bezmaksas dāvanu. Viņš to mums neuzspiež. Tā, turklāt steidzamā kārtā, ir vai nu jāpieņem vai jāatraida! Bet, ja mēs to pieņemam, notiek kas neparasts. Un te nu mēs atgriežamies pie glābšanas brīnuma subjektīvā elementa. Reālā neskaitāmi daudzo cilvēku pieredze mums māca, ka šīs bezmaksas žēlastības dāvanas pieņemšana cilvēkus izmaina. Tā maina veidu, kā mēs domājam un uzvedamies, maina veidu, kā izkārtojam savas prioritātes.
Scriven, citētajā darbā 59.lpp.
Kristīgajā pasaulē aizvien ir pastāvējusi cīņa starp „darbiem” un „ticību”. Jautājums ir par to, kas mums jādara, lai iegūtu labvēlību Dieva acīs. Daži saka, ka vispirms jāpierāda, ka vēlies būt labs un paklausīgs dievišķajiem norādījumiem, pirms vari kļūt par Dieva glābšanas piedāvājuma saņēmēju. Citi saka: „ Nē, Dieva dāvana ir bez maksas un nav nekā tāda, ko tu varētu izdarīt, lai to nopelnītu. Un tādēļ taviem darbiem nav burtiski nekādas nozīmes!” Tas, ko saka šī otra grupa, ir taisnība, izņemot pēdējo apgalvojumu. Jo tie, kuri izteikuši vēlēšanos saņemt bezmaksas žēlastības dāvanu un, to saņēmuši, glabā savās sirdīs, tie vēlēsies, lai viņu dzīves būtu tādas, kādas Dievs tās vēlas redzēt. Šai sakarā varētu teikt: cilvēka „darbi” neved pie šīs plaisas pārvarēšanas starp mums un Dievu, bet mūsu „darbi” sekos žēlastības dāvanas pieņemšanai kā dabiska pateicības izpausme!
Krusts bija nepārspējama Dieva bezgalīgās mīlestības demonstrācija, un tā izraisa cilvēka dziļas pateicības atbildi. Tā mūs iespaido, sniedzot mums spēku. Tās rezultātā apņemamies mainīt savu egoistisko, sevī centrēto attieksmi. Ja ļausim šai sevis atdošanas atmosfērai mūs apņemt, tā mums liks atkāpties apbrīnā: tik daudz mīlestības! Tā aizkustina, tā mūs pārveido, taču, ņemot vērā iepriekš minēto, mums jānoslēdz pilns aplis. Tā nav mūsu reakcija, kas mūs atved atpakaļ pie Dieva. Krusts – un to nevaram uzsvērt par daudz vai pārāk bieži – ir kas vairāk nekā tikai varonīgs piemērs ciešanām, kas aizkustina un motivē kļūt par labākiem cilvēkiem. Ir arī citi varonīgi pārciestu ciešanu un nāves piemēri, kas mūs var iedvesmot. Mēs esam glābti, jo „žēlastības noslēpums” ir daudz kas vairāk, nekā tikai iedvesmojošs piemērs. Un īstenībā – „žēlastības noslēpuma” daļa ir arī fakts, ka tās pieņemšanas brīdī mēs atklājam nepazītu iekšēju spēku pārkārtot mūsu dzīves.
