Mēs tuvojamies mūsu atklāsmju ceļojuma noslēgumam. Tajā pašā laikā varētu teikt, ka mēs tikai tagad tā pa īstam gatavojamies doties piedzīvojumā, ko nozīmē būt par Jēzus Kristus sekotājiem. Mēs esam pārsprieduši dzīves jēgas nozīmi. Mēs esam runājuši par lielajiem ticības soļiem, kas atklās mums pilnībā jaunu skatījumu uz dzīvi. Mēs redzējām Bībeles unikālo lomu, veidojot mūsu ticības saturu, un arī apskatījām, kā ticība Dievam izpaužas praksē. Protams, ir vēl viens svarīgs aspekts, kurš savelk kopā visus mūsu „attaisnojamās ticības” tīkla pavedienus (atceraties otro nodaļu?): pilnīga nodošanās Tam, uz kuru balstīta mūsu ticība. Galu galā viss nonāk pie apzināta lēmuma pieņemšanas – kā mēs vēlamies dzīvot tās pārliecības gaismā, kas dod struktūru mūsu iekšējai dzīvei, un tālāk – arī palikšana, turēšanās pie šī lēmuma. Runājot par pareizo lēmumu pieņemšanas svarīgumu, Henrijs Nouvens reiz sacīja:
„Izvēle daudz ko maina. Divi cilvēki iekļuva nelaimes gadījumā un tika smagi ievainoti. Viņi neizvēlējās iekļūt negadījumā. Tas vienkārši ar viņiem notika. Tikai viens no abiem izvēlējās šo notikumu pārdzīvot ar rūgtumu, bet otrs – ar pateicību. Šie lēmumi radikāli ietekmēja viņu abu dzīves un arī viņu ģimenes un draugus. Mums nav lielas varas pār to, kas notiek mūsu dzīvē, tomēr ir vara pār to, kā mēs notikušo pieņemam un kā to atceramies. Tieši šīs garīgās izvēles nosaka, vai savu dzīvi nodzīvosim ar godu.”
Es apzinos, ka postmoderniem cilvēkiem nepatīk izdarīt skaidru izvēli vai uzņemties neatsaucamas saistības. Viņos dziļi iesakņojusies vēlēšanās paturēt visas savas iespējas atvērtas un apstāties neilgi pirms pilnīgas iesaistīšanās. Viņi neizvēlas mūžilgu karjeru vienā un tai pašā kompānijā. Viņi var balsot par kādu politisku partiju, bet ļoti ilgi vilcinās pirms pievienojas (ja vispār to izdara) un kļūst par kādas politiskas organizācijas biedru. Daudzi regulāri apmeklē baznīcu, kurā jūtas kā mājās, bet vilcinās spert pēdējo soli un lūgt iespēju tikt kristītam un kļūt par pilntiesīgu draudzes locekli. Daudzās attīstītās valstīs, it īpaši Eiropā, kopdzīve kļuvusi par normu un laulības bieži vien tiek atliktas uz daudziem gadiem. Lai gan pāris jau ilgi dzīvo kopā un viņiem pat ir kopīgi bērni, saviem vecākiem viņi saka, ka nav „gatavi” laulībām. Dažiem šī galīgā lēmuma atlikšana bieži vien ir pamatota ar gluži iracionāliem iemesliem.
Acīmredzot postmoderniem cilvēkiem nepatīk nodedzināt aiz sevis nevienu tiltu, kas spētu sniegt pēdējā brīža atkāpšanās ceļu. Tomēr, ja kristīgā ticība patiesi ir tāda, kā tiek apliecināta, tad nevar būt neviena cita derīga atbilde, kā vien simtprocentīgs „jā”. Nevar būt jautājums par mūžīgu „pagaidīsim un tad jau redzēsim”, pagaidu pieņemšanu vai dalītu lojalitāti. Un tomēr – daudziem postmodernajiem šī galīgā lēmuma pieņemšana var kļūt par ļoti ilga procesa noslēgumu.
Henri J. Nouwen, Bread for the Journey: Reflections for Every Day of the Year, Darton, Longman & Todd Ltd., London, 1996. 14.lpp.
Mūsu iekšējās orientācijas dramatiskai pārmaiņai no stāvokļa, kurā neuzņemamies saistības attiecībā pret Dievu, kurš mūs radīja un atpirka, uz pilnīgu nodošanos Viņam, kam mēs pilnībā varam uzticēties, bibliskais apzīmējums ir „atgriešanās”. Tas nozīmē apgriešanos apkārt, pretējā virzienā. Mūsu dzīvē jāpienāk brīdim, kad tas notiek. Tas ir jauns sākums, bieži vien dēvēts arī par „piedzimšanu no jauna”. Tā nav fakultatīva. Kāds jūdu vadītājs reiz nāca pie Jēzus un jautāja viņam, kādu soli nepieciešams spert, ja viņš vēlētos dzīvot tādu pārpilnu dzīvi – šeit, tagad un arī mūžībā – kādu Jēzus bija apsolījis. Atbilde bija nepārprotama – ja vien tu negriezies atpakaļ un nesāc visu no jauna – ja vien tu „nepiedzimsti no jauna” – tev „neredzēt Dieva valstību”, tas nozīmē: tu paliksi ārpusē un patiešām nekad nepiederēsi pie Dieva ģimenes.
Bībelē atrodami daži patiešām fascinējoši atgriešanās stāsti. Piemēram, nodokļu ievācēja Caķeja stāsts. Viņš savu Jeruzalemes līdzpilsoņu vidū bija vēl mazāk ieredzēts kā viņa mūsdienu kolēģi no Valsts ieņēmumu dienesta. Viņš ne tikai izmantoja visus paņēmienus, lai ievāktu valdībai pienākošos nodokļus, bet bija izveidojis viltīgu shēmu, kas ļāva krietni nopelnīt arī pašam. Tomēr satikšanās ar Jēzu viņa dzīvē ienesa dramatiskas pārmaiņas, un viņš „atgriezās” no dzīves, kas bija veltīta mamonam (naudai), un sāka mācekļa karjeru. Vai arī cits piemērs – apustulis Pāvils. Apustuļu darbu grāmatas sākumā mēs iepazīstamies ar viņu kā fanātisku jaunās Jēzus kustības pretinieku. Bet kādu dienu, ceļojot uz Damasku, lai pilsētā nogalinātu Jēzus Kristus sekotājus, viņš ieguva visu dzīvi izmainošu pieredzi. Tās rezultātā viņš atgriezās un pats kļuva par mācekli Galilejas Vīram. Bībelē ir arī citi patiešām spilgti piemēri šādām pēkšņām izmaiņām.
Jāņa 3:5-8.
Mēs zinām par daudziem cilvēkiem, kuri kristietības vēstures gaitā piedzīvojuši līdzīgu atgriešanos. Mārtiņa Lutera stāsts, iespējams, ir vislabāk pazīstamais. Tas sniedz precīzu dienu (1505. gada 2. jūlijs), kad Luters, ceļojot baisa pērkona negaisa laikā, zvērēja nodot savu dzīvi Dievam. Tāpat tas attiecas arī uz citu slavenu draudzes vadītāju Džonu Vesliju, kurš kļuva par metodisma pamatlicēju. 1738. gada 21. maijā Veslijs „apgriezās apkārt”, kad bija atvēris savu Bībeli un izlasījis vēsti, kas viņu uzrunāja tādā veidā, kā nekad agrāk. Arī mūsdienās ir cilvēki, kuri zina tiešu savas atgriešanās dienu un laiku. Pirms kāda laika es lasīju jau iepriekš šajā grāmatā pieminētā kristiešu filosofa Alvina Plantingas (dz. 1932) atgriešanās stāstu. Kādā drēgnā janvāra vakarā Plantinga devās pāri studentu pilsētiņas teritorijai Hārvarda universitātē, kurā tobrīd studēja, un pēkšņi šaubas, kas viņu bija pārņēmušas jau krietnu laiku, izklīda.
„Bija tumšs, vējains, lietains. Nepatīkami. Bet pēkšņi – it kā debesis būtu atvērušās. Man šķita, ka dzirdu ārkārtīgi spēcīgu, varenu un brīnišķīgu mūziku. Parādījās neiedomājami skaista gaisma. Šķita, ka varu ielūkoties pašās debesīs. Un pēkšņi es ieraudzīju vai, iespējams, sajutu tik lielu skaidrību un pārliecību, ka Kungs patiešām ir līdzās, un tas bija viss, par ko domāju. Šī piedzīvojuma sekas izjutu vēl ilgi: es vēl joprojām tiku ierauts strīdos par Dieva eksistenci, tomēr tagad tie man šķita tikai akadēmiska rakstura ar mazu eksistenciālu nozīmi.”
Mateja 9:9.
Apustuļu darbi 9.
Jāatzīst, ka šāda veida atgriešanās stāsts nav tipisks vairumam postmodernās paaudzes cilvēku, kuri tomēr ir „griezušies apkārt”. Viņu atgriešanās process parasti stiepjas mēnešu vai pat gadu garumā, nevis kāda pēkšņa un pārsteidzoša piedzīvojuma rezultātā. Postmodernais cilvēks var aptvert, ka viņa dzīve ir tukša un nepiepildīta, var sākt meklēt tās jēgu un pēc daudzu grāmatu izlasīšanas, pārdomām un sarunām ar citiem patiesiem kristiešiem nolemt spert savu ticības soli. Bieži viņam iepatīkas piederība ticīgo kopībai, pat ja vēl līdz galam neizprot to, kam šie ļaudis tic.
Iepriekšējo paaudžu laikā piederēšana parasti sekoja ticēšanai. Šodien šī kārtība ir apgriezta otrādi: ticēšana seko piederēšanai. Tas nozīmē, ka atgriešanās jeb apgriešanās riņķī postmoderniem cilvēkiem parasti kļūst par ilga procesa kulminācijas brīdi, un bieži vien nav viegli pateikt, kad tas sākās un kad var šo atgriešanos uzskatīt par pabeigtu. Tomēr ir brīdis, kad šis skaidrais lēmums jāpieņem: vai es vēlos būt Jēzus māceklis? Jā vai nē? Vai es turpinu sevi un savas problēmas uzskatīt par manu universa centru, vai arī Jēzus Kristus kļūst par manas eksistences viduspunktu?
Alvin Plantinga, ‘A Christian Life Partly Lived’ Kelly James Clark grāmatā Philosophers who Believe (InterVarsity Press, Downers Grove, III, 1993) 45-48.lpp, kas citēts no Reinder Bruinsma, Our Awsome God, Pacific Press Publishing Association, Boise, ID, 2000. 109. lpp.
