1968. gada 2. oktobrī man rādīja Dievu atzīstošo ļaužu stāvokli. Daudzi no tiem atradās lielā tumsā, tomēr likās, ka viņi neizprot savu patieso stāvokli. Šķita, ka daudziem izpratne par garīgām un mūžīgām lietām ir paralizēta, bet tajā pašā laikā tie ļoti labi apzinājās savas laicīgās intereses. Daudzi savās sirdīs loloja elkus un darīja netaisnību, kas viņus šķīra no Dieva, darot tos par tumsas ķermeņiem. Es redzēju tikai nedaudzus, kas stāvēja gaismā, kuriem bija asa uztvere un garīga redze, lai saskatītu šos piedauzīšanās akmeņus un tos noņemtu no ceļa. Mūsu darba centrā visatbildīgākajās vietās stāvošie ļaudis ir aizmiguši. Sātans tos ir paralizējis, lai netiktu atklāta viņa viltība un izprasti viņa plāni, kamēr viņš pats turpina strādāt, saistot, piekrāpjot un iznīcinot.
Daži no tiem, kuri ieņem sargu vietas, lai brīdinātu ļaudis no draudošajām briesmām, ir atstājuši savus posteņus (440) un nodevušies bezrūpīgai dzīvei. Viņi ir neuzticīgi sargi. Viņi stāv bezdarbībā, kamēr viltīgais ienaidnieks ienāk cietoksnī un sekmīgi strādā tiem blakus, lai noārdītu to, ko Dievs pavēlējis uzcelt. Tie redz, kā sātans piekrāpj nepiedzīvojušos ļaudis, kuri nenojauš neko ļaunu. Tomēr viņi visu to uzņem mierīgi, it kā viņus tas sevišķi neinteresētu, it kā tas uz viņiem neattiektos. Nekādas sevišķas briesmas viņi neredz; viņi nesaprot, kādēļ vajadzētu celt trauksmi. Viņiem liekas, ka viss ir labi, un viņi neredz nepieciešamību, lai uzticīgi skanētu brīdinošā bazūne, kas ir vienkāršās un skaidrās liecības, parādot ļaudīm viņu pārkāpumus un Izraēla namam viņa grēkus. Šie rājieni un brīdinājumi traucē miegaino, ērtības mīlošo sargu mieru, un tas viņiem nepatīk. Viņi, ja ne ar vārdiem, tad savā sirdī saka: “Viss tas ir nepiemēroti; pārāk bargi un skarbi. Šie ļaudis ir nevajadzīgi uztraukušies un uzbudinājušies un, liekas, negrib dot mums nekādu mieru.” “Jūs par daudz esat iedomājušies; vai neredzat, ka visa draudze ir svēta, ikviens no viņiem. Viņi nenovēl mums ērtības, mieru un laimi. Tikai rosīgs darbs, pūles un nepārtraukta modrība patiktu šiem neprātīgajiem, grūti apmierināmajiem sargiem. Kāpēc viņi nesludina to, kas būtu patīkami klausīties un nesaka “miers, miers”? Tad viss ritētu klusi un netraucēti.”
Tādas ir daudzu mūsu cilvēku patiesās domas. Un sātans līksmo par saviem panākumiem, pārvaldot prātu tik daudziem cilvēkiem, kuri sevi sauc par kristiešiem. Viņš tos ir piekrāpis, notrulinājis viņu izpratnes spējas un pacēlis savu pretīgo karogu tieši viņu vidū, un viņi ir tik pilnīgi piekrāpti, ka nesaprot, ka tas ir sātans. Ļaudis nav uzcēluši elku tēlus, tomēr viņu grēks Dieva skatījumā nav mazāks. Viņi kalpo mamonam. Viņi mīl laicīgo peļņu. Savu mērķu aizsniegšanai daži ir gatavi jebkurā veidā upurēt savu sirdsapziņu. Dievu atzīstošie (441) ļaudis rūpējas par sevi un ir savtīgi. Viņi mīl šīs pasaules lietas un ir sadraudzējušies ar tumsas darbiem. Viņi atrod prieku netaisnībā. Viņi nemīl Dievu, ne savu tuvāko. Viņi ir elku pielūdzēji un Dieva skatījumā ir sliktāki par pagāniem, kuri nezinādami labāku ceļu, kalpo cilvēku roku darinātiem tēliem.
No Kristus sekotājiem tiek prasīts, lai viņi izietu no pasaules, paliktu atšķirti un neaizskārtu netīras lietas, un tad viņiem dots apsolījums, ka tie būs Visaugstākā dēli un meitas, ķēnišķīgās ģimenes locekļi. Bet, ja viņi no savas puses nesaskaņojas ar nosacījumiem, tad arī nevar piepildīties un nepiepildīsies dotais apsolījums. Kristieša ticības apliecība Dieva skatījumā nav itin nekas; tikai tie, kas patiesi pazemīgi un labprāt paklausa Viņa prasībām, ir bērni, kurus Viņš pieņem, kuri saņem Viņa žēlastību un ir Viņa lielās pestīšanas mantinieki. Tādi ļaudis būs sevišķi ļaudis, “skatu spēle” pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Būs redzams viņu īpašais, svētais raksturs, kas top skaidri atšķirts no pasaules, no tās priekiem un kārībām.
Es redzēju, ka tikai nedaudzi mūsu starpā atbilst šim paraugam. Citi mīl Dievu vārdos, bet ne darbos un patiesībā. Viņu rīcības veids, viņu darbi nodod par tiem liecību, ka tie ir nevis gaismas, bet tumsas bērni. Viņu darbi netiek darīti Dievā, bet gan savtīgumā un netaisnībā. Dieva atjaunojošā žēlastība viņu sirdīm ir sveša. Viņi nav piedzīvojuši pārveidojošo spēku, kas liek staigāt tā, kā Kristus staigāja. Kas ir Debesu Vīnakoka dzīvie zari, tie no tā saņems barību un sulu. Tie nebūs nokaltuši vai neauglīgi zari, bet tajos strāvos dzīvība un spēks, tie zels un nesīs augļus Dievam par godu. Tie būs uzmanīgi, lai atšķirtos no visas netaisnības un kļūtu pilnīgi svēti Dieva bijībā. (442)
Līdzīgi senajam Israēlam, draudze ir apkaunojusi savu Dievu, novirzoties no gaismas, nepildot tai uzliktos pienākumus un neizlietojot augsto priekšrocību kļūt par īpašu un raksturā svētu tautu. Draudzes locekļi ir lauzuši svinīgo solījumu dzīvot Dievam un vienīgi Viņam. Viņi ir apvienojušies ar savtīgajiem un pasauli mīlošajiem ļaudīm. Tiek kopts lepnums, mīlestība uz pasauli un grēks, bet Kristus ir atstāts. Viņa Gars draudzē ir ticis apspiests. Sātans strādā tieši blakus tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, tomēr viņi ir tik lielā mērā zaudējuši garīgo uztveri, ka ienaidnieku nepazīst. Viņi nav uzņēmušies darba nastu. Svinīgās patiesības, kurām tie sakās ticam, viņiem nav īstenība. Viņu ticība nav patiesa. Vīri un sievas atklās darbos to ticību, kāda tiem īstenībā ir. Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Ne ticības apliecība, bet izaugušie augļi rāda koka raksturu. Daudziem ir dievbijības forma, viņu vārdi atrodas draudzes grāmatās, bet pārskats, kas rakstīts par viņiem Debesīs, ir aptraipīts. Rakstvedis eņģelis uzticīgi ir atzīmējis visus viņu darbus. Viņš šajā pierakstu grāmatā nekļūdīgi ir ierakstījis katru savtīgu rīcību, katru nepareizu vārdu, katru neizpildītu pienākumu un katru slepenu grēku, līdz ar katru viltīgu izlikšanos.
Ļoti daudzi, kas sevi sauc par Kristus kalpiem, Viņam nemaz nepieder. Tie piekrāpj savas dvēseles sev pašiem par postu. Apliecinot sevi par Kristus kalpiem, tie savā dzīvē nepaklausa Viņa prātam. “Vai jūs nezināt, ka jūs tam esat kalpi, kam padodaties par kalpiem uz paklausību, paklausīdami vai grēkam vai nāvei, vai paklausībai uz taisnību?” (Rom.6:16) Daudzi, kas saucas par Kristus kalpiem, patiesībā paklausa citam kungam un ik dienas strādā pretī Kristum, kuram tie sakās kalpojam. “Neviens diviem kungiem nevar kalpot, jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mat.6:24)
Laicīgās un savtīgās intereses saista dvēseli, prātu un spēku tiem, kas sevi apzīmē par Dieva ļaudīm. Patiesībā viņi ir mamona kalpi. Viņi nav pie krusta miruši (443) pasaules priekiem un kārībām. Tikai nedaudzi, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, var teikt līdz ar apustuli: “Bet tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko man pasaule krustā sista un es pasaulei.” (Gal.6:14) “Es ar Kristus esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus, un, ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, Kas mani mīlējis un pats par mani nodevies.” (Gal.2:19,20) Ja Dieva ļaužu dzīvi raksturos labprātīga paklausība un patiesa mīlestība, tad viņu gaisma spīdēs pasaulē svētā spožumā.
Vārdi, kurus Kristus teica saviem mācekļiem, bija domāti visiem, kas ticēs Viņa Vārdam: “Jūs esat zemes sāls, ja nu sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā izmetama un no ļaudīm saminama.” (Mat.5:13) Dievbijības apliecība bez dzīvību dodošiem pamatlikumiem ir tikpat nevērtīga kā sāls, ja tai trūkst no bojāšanās pasargājošo īpašību. Kas sevi sauc par kristieti un nedzīvo saskaņā ar pamatlikumiem, tas šo Vārdu ir darījis par palamu, tas ir negods Kristum un apkauno Viņa vārdu. “Jūs esat pasaules gaisma; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar palikt apslēpta. Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; lai tā visiem spīd, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat.5:14-16)
Dieva ļaužu labie darbi atstāj spēcīgāku iespaidu nekā vārdi. Viņu krietnā dzīve un nesavtīgā ticība novērotājos pamodina ilgas pēc tādas pašas taisnības, kas rada tik labus augļus. To savaldzina Dieva spēks, kas savtīgās cilvēcīgās būtnes pārvērš Dieva līdzībā, un Dievs tiek pagodināts un Viņa Vārds slavēts. Bet, ja Viņa ļaudis turpina vergot (444) pasaulei, tad līdz ar to tiek apkaunots Kungs un Viņa lieta. Šādi cilvēki ir pasaules draugi un Dieva ienaidnieki. Viņu vienīgā cerība ir atšķirties no pasaules un rūpīgi censties saglabāt atšķirto stāvokli, svēto un īpatnējo raksturu. Ak, kāpēc gan Dieva ļaudis negrib pakļauties Dieva Vārdā dotajiem norādījumiem? Ja tikai viņi to darītu, tad viņu daļa tiešām būtu brīnišķīga svētība, ko Dievs bagātīgi sniedz pazemīgajiem un paklausīgajiem.
Es jūtos pārsteigta, redzot daudzu mūsu draudzes locekļu briesmīgo tumsu. Tik stipri trūka patiesās dievbijības, ka tie bija tumsas un nāves ķermeņi, bet ne pasaules gaisma. Daudzi teicās mīlam Dievu, bet darbos Viņu aizliedza. Tie viņu nemīlēja un Viņam arī neklausīja un nekalpoja. Pirmo vietu ieņēma viņu pašu savtīgās intereses. Lielam skaitam, kā likās, uztraucošos apmēros trūka pamatlikumu. Es jautāju, ko tas viss nozīmē? Kāpēc valda tāds garīgs trūkums — kāpēc tikai nedaudziem bija dzīvi piedzīvojumi reliģiskās lietās? Man norādīja uz pravieša vārdiem: “Cilvēka bērns, šie vīri savus elkus uzņēmuši savās sirdīs un to, kas viņus apgrēcina, cēluši savu acu priekšā; vai tad tādiem bija Mani jautāt? Tādēļ runā uz tiem un saki: Tā saka Kungs: ikviens no Izraēla nama, kas savā sirdī uzņem elku dievus un ceļ savu acu priekšā, kas viņu apgrēcina, un nāk pie pravieša, — tad Es, Kungs viņam atbildēšu pēc viņa elku pulka, lai Es Izraēla nama sirdi aizgrābju, jo tie visi no Manis ir atkāpušies caur saviem elku dieviem.”(Ec.14:3-5)
