Mīļā māsa U! Man nedaudz ir atklātas tava rakstura īpatnības, tava piesardzība, tavas bailes un cerības un stipras paļāvības trūkums. Es jūtu līdzi tavām garīgajām ciešanām, ko tev sagādā nespēja mūsu nostājā un ticībā visu tik skaidri saprast, kā tu to vēlētos. Mēs zinām, ka tu esi ļoti apzinīga un nešaubāmies, ka ja tev būtu bijusi priekšrocība dzirdēt visu tagadējās patiesības punktu izskaidrošanu un pašai novērtēt pierādījumus, tad tu justos pilnīgi nopamatota, stipra un iesakņota, tā ka pretestība vai pārmetumi nespētu tevi izkustināt. Bet tā kā tev nav bijusi tāda priekšrocība, kāda ir daudziem citiem, apmeklēt sapulces, kurās tu pati būtu saņēmusi pierādījumus, kas pavada patiesības pasludināšanu — tās patiesības, kura mums ir svēta, tad mēs jo vairāk par tevi esam norūpējušies. Mūsu sirdis tiecas tev pretī, un mēs tevi ļoti mīlam. Mēs baidāmies, ka šo pēdējo dienu briesmu vidū tu vari aiziet bojā. Neskumsti, ja es tā rakstu. Tu nevari tik pilnīgi kā es izprast sātana viltību un maldināšanu. Viņš krāpj visdažādākos veidos; viņa kārdinājumi ir rūpīgi un viltīgi sagatavoti, lai nepiesardzīgais un ļaunu nedomājošais cilvēks tajos sapītos. Mēs vēlamies, lai tu pilnīgi nostātos Kunga pusē, Viņu iemīlētu un sirsnīgi ilgotos redzēt mūsu Glābēju parādāmies debesu padebešos.
Kopš tu sāki censties ievērot Sabatu, ir radušās daudzas lietas, kas darījušas tevi mazdūšīgu; tomēr mēs ceram, ka tās tevi nenovērsīs no šo pēdējo dienu svarīgajām patiesībām. Kaut arī patiesības aizstāvji ne visur rīkojas tā, kā vajadzētu, jo tie nav pašu apliecinātās patiesības svētoti, (490) tomēr patiesība paliek tā pati; tās spožums nav aptumšojies. Kaut arī šie cilvēki var nostāties starp patiesību un tiem, kas to vēl pilnīgi nav satvēruši un var likties, ka viņu tumšās ēnas uz laiku it kā aizklāj patiesības mirdzošo spožumu, tomēr īstenībā tas tā nav; no Debesīm nākusī patiesība paliek neaptumšota. Tās augstais raksturs un skaidrība neizmainās. Tā turpina dzīvot, jo tā ir nemirstīga.
Mana mīļotā māsa, pieķeries patiesībai. Iegūsti personīgus piedzīvojumus patiesībā. Tu esi atsevišķa personība. Tu esi atbildīga tikai par to, kā tu, neatkarīgi no citiem, izlieto gaismu, kas apmirdz tavu teku. Svētošanās trūkums citos tevi neatvainos. Tas, ka viņi ar savu nepareizo rīcību sagroza patiesību, jo paši nav ļāvušies tās svētojošajam iespaidam, nesamazinās tavu atbildību. Uz tevi gulstas svinīgs pienākums pacelt patiesības karogu, un turēt to augstu. Pat tad, ja karognesējs pagurst un krīt, neļauj dārgajam karogam noslīgt putekļos. Satver to un turi augsti paceltu, pat tad, ja šāda rīcība apdraudētu tavu labo vārdu, tavu laicīgo godu un prasītu tavu dzīvību. Mana ļoti cienījamā māsa, es tevi lūdzu raudzīties augšup. Cieši satver sava Debesu Tēva roku. Mūsu aizstāvis Jēzus dzīvo, lai par mums aizrunātu. Kas arī neaizliegtu ticību ar savu nesvēto dzīvi, tomēr patiesība tāpēc nepārvērtīsies melos. “Bet stiprais Dieva pamats pastāv; tam ir šis zīmogs: Kungs savējos pazīst.”(2.Tim.2:19) “Esiet modrīgi un lūdziet, ka neiekrītiet kārdināšanā.” Reizēm es baidos, ka tavas kājas nepaslīd, un tu neatsakies iet pa taisno, šauro un pazemīgo zeļu, kas ved pretī mūžīgai dzīvībai un godības valstībai.
Es griežu tavu vērību uz mūsu dievišķā Kunga pašaizliedzīgo, pazemīgo un uzupurīgo dzīvi. Debesu Majestāte, godības Ķēniņš atstāja Savu bagātību, Savu spožumu, Savu godu un slavu, lai glābtu grēcīgo cilvēku; (491) pazemojās līdz vienkāršo ļaužu dzīvei, nabadzībai un apkaunojumam: “Kas jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis.”(Ēbr.12:2) Ak, kāpēc gan, ja mūsu Kungs atstājis tādu priekšzīmi, mēs esam tik jūtīgi pret grūtībām un pārmetumiem, pret kaunu un ciešanām? Kas gan var gribēt ieiet sava Kunga priekā, nebūdami labprātīgi ņemt dalību Viņa ciešanās? Kā tas var būt? — Kalps negrib pazemoties, panest kaunu un pārmetumus, ko Kungs tik nesavtīgi panesa viņa dēļ! Kalps bēgs no pazemīgas, uzupurīgas dzīves, kas sniegtu laimi viņam pašam un beidzot tam sagādātu neizsakāmi lielu, mūžīgu atalgojumu! Mana sirds man saka: Es gribu būt Kristus ciešanu līdzdalībniece, lai beidzot varētu dalīties ar Viņu arī godībā.
Dieva patiesība nekad nav bijusi tuva pasaulei. Miesīgā sirds vienmēr nostājas pret patiesību. Es pateicos Dievam, ka mums, lai kļūtu par sekotājiem Golgātas Vīram, jāatsakās no mīlestības uz pasauli, no savas sirds lepnības un no visa, kas tiecas mūs vadīt uz kalpošanu elkiem. Tos, kas paklausa patiesībai, pasaule nekad nemīlēs un negodās. No Dievišķā skolotāja lūpām, kad Viņš pazemīgi staigāja cilvēku vidū, atskanēja sekojoši vārdi: “Ja kas grib būt Mans māceklis, tas lai ņem savu krustu un seko Man.” Tiešām, seko mūsu priekšzīmei! Vai Viņš meklēja godu un slavu no cilvēkiem? Ak, nē! Vai tad mums jāmeklē gods un slava no pasaules cilvēkiem?
Ļaudis, kas nemīl Dievu, nemīlēs arī Dieva bērnus. Ņem vērā Debesu pamācību: “vai jums, kad visi cilvēki no jums labu runā.” “Svētīgi jūs esiet, kad visi cilvēki jūs ienīst un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tanī dienā un dejiet, (492) jo redzi, jūsu alga ir liela Debesīs. Bet, vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga.” (Lūk.6:22-24,26) Jāņa evaņģēlijā mēs atkal atrodam Kristus vārdus: “To Es jums pavēlu, lai jūs mīlat viens otru. ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā Mani papriekš ir ienīdējusi. Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet, kad jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst. Pieminiet Manu vārdu, ko Es jums esmu sacījis: Kalps nav lielāks kā viņa Kungs. Ja tie Mani vajājuši, tad tie arī jūs vajās. Ja tie Manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu turēs.” (Jāņa 15:17-20) “ Es tiem tavu Vārdu esmu devis, un pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc, ka tie nav no pasaules, it kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, ka Tu tos atņemtu no pasaules, bet ka Tu tos pasargātu no ļauna. Tie nav no pasaules, it kā Es neesmu no pasaules.”(Jāņa 17:14-16)
Jāņa pirmajā vēstulē lasām: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē.” (1.Jāņa 2:15) Pāvils vēstulē romiešiem, tos lūdz caur dieva žēlastību nodot savas miesas par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri, kas lai būtu jūsu prātīgā dievkalpošana. Un nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais un pilnīgais Dieva prāts.” (Rom.12:2) Un Jēkabs ziņo: “Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzībai ir Dieva ienaidība? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku.” (Jēk.4:4)
Es tevi lūdzu rūpīgi pārdomāt pamācības, kas atrodamas Pāvila vēstulē galatiešiem: “Jo vai es tagad cilvēkiem runāju pa prātam, vai Dievam? Vai es meklēju cilvēkiem patikt? Jo, ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kalps.” (Gal.1:10) Es baidos, ka tev draud lielas briesmas piedzīvot savas ticības bojā eju. Tu domā, ka lai paklausītu patiesībai, tev ir bijuši jāpienes upuri. Mēs ticam, ka tu kaut ko esi upurējusi, (493) bet ja šis darbs būtu bijis pilnīgāks, tad tavas kājas tagad nekluptu un tava ticība negrīļotos. Es tagad nerunāju par līdzekļu upurēšanu, bet par to, ko tu izjustu vissāpīgāk, par to, kas tevī izraisītu smagāku cīņu, nekā naudas atdošana, par to, kas sevišķi skārtu tavu “es”. Tu neesi atteikusies no sava lepnuma, no mīlestības uz neticīgās pasaules atzinību. Tev patīk, ja ļaudis par tevi runā labu.
Tu patiesību neesi pieņēmusi un neesi to īstenojusi dzīvē tās vienkāršajā skaidrībā. Es baidos, ka tev, pieņemot Sabatu ievērojošo adventistu aizstāvēto patiesību, ir licies, ka tu citiem parādi žēlastību. Tu, atzīstot patiesību, diezgan lielā mērā esi centusies paturēt pasaules garu. Tas nav iespējams. Kristus nepieņems neko citu kā tikai visu sirdi, visu mīlestību. Pasaules draudzība ir ienaids ar Dievu. Ja tu dzīvē vēlēsies izvairīties no pārmetumiem un negoda, tad tu sev meklē augstāku stāvokli par savu Kungu, Kura dzīve bija pilna ciešanu, un ar tādu nostāju tu šķiries no sava Tēva, kas ir Debesīs — apmainīdama Viņa mīlestību pret to, ko nav vērts iegūt.
Es jūtos ļoti nospiesta, domājot par tevi, mīļā māsa, un arī par tavu vīru. Līdzko paņēmu spalvu, lai rakstītu, man skaidri atklājās jūsu gadījums. Es pilnīgi izprotu jums draudošās briesmas, jūsu grūtības un šaubas. Kopš tu, māsa U, sāki paklausīt Dieva likumiem, viss tev ir bijis nelabvēlīgs. Tomēr nekas jūs tā nav traucējis kā jūsu pašu lepnums. Jums abiem patīk sevi izcelt; šai tieksmei nav vietas vērtējamā, pazemīgā reliģijā. Es redzu, ka jums abiem būs jāiet caur smagiem pārbaudījumiem, caur kvēlojošu cepli, lai jūs pilnīgi tiktu tīrīti. Šajā cīņā sātans ļoti centīsies padarīt jūs aklus pret mūžīgām interesēm, piedāvājot jums labumu tagadnē, šajā īsajā, tik nedrošajā dzīvības laikā. Jūs šo dzīvi redzēsiet pievilcīgās krāsās, un, ja jūs nepārvarēsiet savas tieksmes uz ārišķībām un cenšanos iegūt pasaules labvēlību, jūs nevarēsiet paturēt mīlestību uz Dievu. Es redzēju Jēzu, cenšoties atraut jūsu acis no pasaules, norādot uz Debesu jaukumiem un sakām: (494) “Ko jūs izvēlēsieties, Mani vai pasauli? Jūs nevarat iegūt Mani un mīlēt arī pasauli. Vai lepnas dzīves un pasaulīgo bagātību dēļ jūs upurēsiet To, Kurš mira jūsu vietā? Izvēlieties starp Mani un pasauli; pasaulei nav nekā kopēja ar Mani.”
