Dieva ļaudis man rādīja kā tādus, kas atrodas kritušā stāvoklī. To mērķis nav pagodināt vienīgi Dievu. Tiem svarīgāks ir viņu pašu gods. Viņi cenšas izcelt un pagodināt (445) paši sevi, un tomēr saucas par kristiešiem. Svēta sirds un šķīsta dzīve bija Kristus mācību galvenais temats. Savā kalna svētrunā skaidri atklājis, kas jādara un kas nav jādara, lai būtu svēts, Viņš saka: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs Debesīs ir pilnīgs.” (Mat.5:48)
Pilnība, svētums un nekas mazāk par to ļaus viņiem sekmīgi īstenot Jēzus dotos pamatlikumus. Bez šī svētuma cilvēka sirds ir savtīga, grēcīga un ļauna. Svētums tā īpašnieku darīs auglīgu un bagātu visādos labos darbos. Tas nekad nepagurs darīt labu, ne arī meklēs paaugstinājumu šajā pasaulē. Viņš skatīsies uz priekšu, gaidot paaugstināšanu nākotnē, laikā, kad Debesu Majestāte svētos (paaugstinās) pagodinās pie sava troņa. Tad Viņš tiem sacīs: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mat.25:34) Tad Kungs uzskaita viņu labos, pašaizliedzīgos žēlastības, līdzjūtības un taisnības darbus. Tas ir garīguma un svētuma trūkums, kas izsauc netaisnības darbus, skaudību, naidu, neuzticību, ļaunas aizdomas un ikkatru ienīstamu un pretīgu grēku.
Bīstoties Dievu, es esmu centusies atklāt Viņa ļaudīm tiem draudošās briesmas un to grēkus, un ar saviem vājajiem spēkiem esmu darījusi zināmas satraucošas lietas, kas, ja tie tām ticētu, viņus apbēdinātu, liktu tiem izbīties un ierosinātu dedzīgāk nožēlot savus grēkus un netaisnības. Es tiem esmu darījusi zināmu, ka spriežot pēc tā, kas man rādīts, tikai neliels skaits no tiem, kas sakās ticam patiesībai, beidzot tiks izglābti — ne tādēļ, ka citus nevarētu izglābt, bet tādēļ, ka viņi negrib izglābties Dieva norādītajā veidā. Mūsu dievišķā Kunga iezīmētais ceļš ir par šauru un vārti ir par šauriem, lai pa tiem varētu ieiet ļaudis, kas vēl turas pie pasaules, vai kas vēl mīl savtīgumu, vai kādu citu grēku. (446) Šīm lietām tur nav vietas; un tomēr tikai nedaudzi ir ar mieru no visa atteikties, lai varētu iet pa šauro ceļu un ieiet pa šaurajiem vārtiem.
Kristus vārdi ir skaidri: “Cīnieties (ar izmisuma spēkiem) ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo, Es jums saku, daudzi meklēs ieiet un nevarēs.” (Lūk.13:24) Ne visi, kas saucas kristieši, arī sirdīs ir kristieši. Arī tagad tāpat kā senatnē, Ciānā ir grēcinieki. Jesaja norādīdams uz Dieva dienu, par tiem saka: “Grēcinieki Ciānā ir izbijušies, drebēšana uzkrīt bezdievīgajiem, (tie saka): kurš no mums var dzīvot rijošā ugunī? Kurš no mums var palikt mūžīgās liesmās? Kas taisnībā staigā un runā patiesību, kas netaisnu peļņu ienīst, kas savas rokas sargā no dāvanu ņemšanas, kas savas ausis aizbāž neklausīties uz asins padomu, kas savas acis aizdara nelūkot uz ļaunu — tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu; viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks.” (Jes.33:14-16)
Tagad Ciānā ir liekuļi, kuri nodrebēs, kad ieraudzīs paši sevi. Pašu zemiskums viņus izbiedēs tajā dienā, kas nāks pār mums — dienā, kad “Kungs izies no Savas vietas, piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem” (Jes.26:21), Ak, kaut briesmīgas izbailes tos pārņemtu jau tagad, lai tie skaidri ieraudzītu savu stāvokli un atmostos, kamēr vēl ir žēlastība un cerība, un atzītu savus grēkus un stipri pazemotu savu dvēseli Dieva priekšā, ka Viņš varētu tiem piedot viņu pārkāpumus un dziedināt viņu atkrišanu! Dieva ļaudis nav gatavi priekšā esošajiem briesmīgajiem un pārbaudošajiem notikumiem, nav sagatavojušies, lai šī izvirtušā laikmeta samaitātības un briesmu vidū paliktu ļaunuma un kārību neskarti. Viņi nav apvilkuši taisnības bruņas un nav sagatavoti cīnīties ar valdošo netaisnību. Daudzi nepaklausa Dieva baušļiem; tomēr viņi saka, ka tos ievērojot. Ja viņi uzticīgi paklausītu visām Dieva pavēlēm, tad tiem būtu spēks, (447) kas pārliecinātu arī neticīgo sirdis.
Es esmu centusies darīt savu pienākumu. Es esmu parādījusi dažu cilvēku sevišķos grēkus. Es redzēju, ka Dieva gudrībā visu cilvēku maldi un grēki netiks atklāti. Visi saņems pietiekoši gaismas, lai ieraudzītu savus grēkus un maldus, ja viņi to vēlēsies un nopietni tieksies tos atstāt un kļūt pilnīgi svēti Kunga bijāšanā. Viņiem dota iespēja redzēt, kādus grēkus Dievs ir ievērojis un norājis citos. Ja arī viņi ir piekopuši šādus grēkus, tad tiem jāsaprot, ka viņi Dievam ir pretīgi un ka šie grēki tos atšķirs no Dieva; un, ja viņi nopietni un dedzīgi nepūlēsies no tiem atbrīvoties, tad viņi tiks atstāti tumsā. Dievs ir par šķīstu, lai raudzītos uz netaisnību. Cik ļoti grēks Dievu apbēdina vienā gadījumā, tikpat smags tas ir arī otrā gadījumā. Taisnais Dievs nepieļaus nekādus izņēmumus. Personīgajās liecībās uzrunāti visi vainīgie, kaut arī viņu vārdi šajās īpaši dotajās liecībās nav minēti; un, ja atsevišķi cilvēki nepiegriež vērību šīm liecībām un pārklāj savus grēkus, tāpēc ka viņu vārdi nav īpaši nosaukti, tad Dievs nepašķirs viņu tālāko ceļu. Viņi nevarēs pieaugt dievbijībā, bet kļūs arvien tumšāki, līdz Debesu gaisma tiks viņiem pilnīgi atņemta.
Kas sevi tikai sauc par dievbijīgiem, bet nav apliecinātās patiesības svētoti, tie būtībā neizmainīs savu rīcību, kaut arī to atzīs kā Dievam pretīgu, tāpēc ka viņi netiek pakļauti pārbaudījumiem, tas ir, ka viņu grēki netiek personīgi norāti. Tie redz, ka liecībās, kas dotas citiem, ir uzticīgi parādīts arī viņu negodīgums. Viņi mīl to pašu grēku. Turpinot savu grēcīgo rīcību, viņi varmācīgi izturas pret sirdsapziņu, nocietina savu sirdi un dara kaklu stīvu, un rezultāts ir tāds pats kā būtu, ja liecības būtu sniegtas tieši viņiem. Ejot visam pāri un atsakoties atstāt (448) savus grēkus un labot savas nepareizības, pazemīgi tās atzīstot un nožēlojot, atgriežoties un pazemojoties, tie izvēlas paši savu ceļu un tiek atstāti paši savam ceļam, un beidzot tos kā vergus sātans vada pēc sava prāta. Viņi var kļūt droši, ja spēj apslēpt savus grēkus no citiem un arī tāpēc ka tos neskar nepārprotams Dieva sods. Var likties, ka šajā pasaulē viņiem klājas labi. Viņi var piekrāpt tuvredzīgos mirstīgos cilvēkus un, paliekot savos grēkos, var tikt uzskatīti pat par dievbijības paraugiem. Tomēr Dievs nav piekrāpjams. “Kad tiesu par ļaunu darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērnu sirds paliek droša ļaunu darīt. Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgajiem labi klāsies, kas Viņu bīstas. Bet bezdievīgajiem labi neklāsies un viņi ilgi nedzīvos, it kā ēna; tādēļ ka viņi Dievu nebīstas.” (Sal.māc.8:11-13) Kaut arī grēcinieks ilgi dzīvotu uz šīs zemes, tomēr uz jaunās zemes viņa nebūs. Viņš būs starp tiem, kurus Dāvids piemin savā dziesmā: “Mazs brīdis un bezdievīgā vairs nav; un, kad tu raudzīsies pēc viņa vietas, tad tā vairs nav. Bet lēnprātīgie iemantos zemi.”(Ps.37:10,11)
Žēlastība un patiesība ir apsolīta pazemīgajiem un savus grēkus nožēlojošajiem, bet grēciniekiem un nepaklausīgajiem ir sagatavota sodība. “Taisnība un tiesa ir Dieva valdības krēsla pamati.” (Ps.89:15) Bezdievīgie un laulības pārkāpēji neizbēgs Dieva dusmām un sodam, ko tie taisnīgi ir pelnījuši. Cilvēks ir kritis; un ir jāstrādā visu dzīves laiku, vienalga, vai tas ir garāks vai īsāks, lai paceltos no šī kritušā stāvokļa un Kristū atgūtu dievišķo līdzību, ko cilvēkā izdzēsis grēks un ilgstoši turpinātie pārkāpumi. Lai atgūtu Ādamā zaudēto stāvokli, Dievs prasa pilnīgu dvēseles un miesas un gara pārveidošanu. Žēlastībā Kungs sūta gaismas starus, lai parādītu cilvēkam viņa patieso stāvokli. Ja cilvēks nevēlas staigāt gaismā, tad ar to viņš (449) parāda, ka tam patīk tumsa. Viņš negrib nākt gaismā, lai netiktu norāti viņa darbi.
N. Fullera gadījums man ir sagādājis daudz bēdu un dvēseles moku. Tas ir briesmīgi, ka viņam vajadzēja padoties sātana kontrolei, lai darītu tik ļaunus darbus, kādus viņš ir darījis. Es ticu, ka Dievs grib, lai šis liekulības un neģēlības gadījums tiktu parādīts gaismā tāds, kāds tas ir bijis, ka citi tiktu brīdināti. Te ir vīrs, kas pazina Bībeles mācības, kas bija klausījies liecības, kuras es viņa klātbūtnē sniedzu tieši par tiem grēkiem, kurus viņš piekopa. Vairāk kā vienu reizi vien viņš dzirdēja mani skaidri un noteikti runājam par šo lietu, par šiem (mūsu) paaudzi pārvaldošajiem grēkiem, pat to, ka samaitātība izplatās visur, ka zemas kaislības vispārīgi valda pār vīriem un sievām, ka ļaužu masas pastāvīgi dara vistumšākos noziegumus un ka tie iet bojā paši savā samaitātībā. Draudzes, kas tikai par tādām saucas, pilda netiklība un laulības pārkāpšana, noziegumi un slepkavības, kas ir zemisku un iekārojošu kaislību sekas; tomēr šīs lietas netiek atklātas. Vainīgi ir arī augstās vietās stāvošie sludinātāji; tomēr dievbijības mētelis viņu tumšos darbus, un tie gadu pēc gada turpina savu liekulības ceļu. Šo draudžu grēki ir uzkāpuši līdz debesīm, un sirdīs godīgie ļaudis tiks izvesti un izies no tām.
Pēc gaismas, kuru Dievs man ir devis, liels skaits pirmās dienas adventistu netiklību un laulības pārkāpšanu uzskata par tādu grēku, pret kuru Dievs piemiedz acis. Šos grēkus piekopj plašos apmēros. Viņi neatzīst Dieva likuma prasības pret tiem. Viņi ir lauzuši Lielā Jehovas baušļus un dedzīgi māca saviem klausītājiem rīkoties tāpat, paskaidrodami, ka Dieva likumi ir atcelti un ka to prasības vairs nav saistošas. Saskaņā ar šo vaļīgo lietu uztveri, grēks vairs neizliekas tik grēcīgs; “jo caur bauslību nāk grēku atzīšana.” Mēs varam sagaidīt, ka šai sabiedrībā atradīsies ļaudis, (450) kas krāps, melos un neierobežoti atdosies savām iekārēm un kaislībām. Bet vīriem un sievām, kas kā saistošus atzīst desmit baušļus, kas ievēro dekaloga ceturto bausli, savā dzīvē jāīsteno visu desmit no Sinaja bijājamā varenībā pasludināto priekšrakstu pamatlikumi.
