Dievs sievietei ir nozīmējis īpašu uzdevumu; un ja viņa pazemīgi, tomēr iespējami vislabāk izlietojot savas spējas, dara māju par Debesīm, uzticīgi un mīļi pildot savus pienākumus pret vīru un bērniem, pastāvīgi cenšoties, lai no viņas lietderīgās, skaidrās un tikumīgās dzīves izplūstu svēta gaisma, (466) kas apmirdzētu visus ap viņu, tad viņa dara darbu, ko Kungs tai uzdevis, un dzirdēs no Viņa lūpām vārdus: “Labi tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā.” Šīs sievietes, kas dara labprāt to, ko vien rokas atrod darāmu, kas priecīgi palīdz vīriem nest viņu nastas un audzina savus bērnus Dievam, ir misionāres šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. Tās ir iesaistījušās lielajā darbā, kas jāpadara virs zemes, lai mirstīgās būtnes sagatavotu augstākai dzīvei; un tās saņems savu atalgojumu. Bērni ir jāaudzina Debesīm, lai tie varētu mirdzēt Kunga valsts pagalmos. Kad vecāki, sevišķi mātes, izpratīs tā darba nozīmīgumu un svarīgumu, ko Dievs tiem ir uzticējis, tad tie tik daudz neinteresēsies par kaimiņu lietām, ar ko tiem nav nekā kopēja. Tad viņi neies no mājas uz māju un nenodosies modē nākušai pļāpāšanai, runājot par savu kaimiņu kļūdām, nepareizībām, un nesaskaņām. Viņi izjutīs tik lielu rūpju nastu par saviem bērniem, ka neatradīs laiku savu kaimiņu aprunāšanai. Pļāpas un baumu izplatītāji ir briesmīgs lāsts sabiedrībai un draudzei. Divas trešdaļas draudzes grūtību nāk no šī avota.
Dievs no visiem prasa uzticīgu šīs dienas pienākumu izpildīšanu. Liela daļa ļaužu, kas sevi sauc par kristiešiem, pret tiem ir izturējušies ļoti nevērīgi. Tagadnes pienākumus no redzes loka sevišķā mērā ir izlaidusi tā ļaužu šķira, kuru es pieminēju, kas iedomājas, ka ir smalkāk veidotas būtnes nekā citi mirstīgie to apkārtnē. Tas, ka viņu domas darbojas šajā gultnē, ir pierādījums viņu mazvērtīgai uzbūvei, viņu aprobežotībai, iedomībai un savtīgumam. Viņi iedomājas, ka stāv augstāk par vienkāršajiem, zemajiem un trūcīgajiem ļaudīm, kādus Jēzus aicināja pie Sevis. Viņi vienmēr cenšas nodrošināt savu stāvokli, iegūt piekrišanu un citu uzticību, ka dara lielu darbu, ko citi nevar veikt. Bet tas neļauj viņu smalkākās uzbūves smalkjūtīgai dabai saieties ar vienkāršajiem, nelaimīgajiem cilvēkiem. (467) Viņi pilnīgi pārprot savas rīcības iemeslus. No šiem, ne tik patīkamajiem pienākumiem viņi izvairās tāpēc, ka ir augstākā mērā savtīgi. Mīļais pašu es ir visas viņu rīcības un motīvu centrs. Man norādīja uz Debesu Majestāti. Kad Viņš, kuru pielūdza eņģeļi, kurš bija bagāts godā, krāšņumā un slavā, nonāca uz šo zemi un kļuva līdzīgs cilvēkam, tad Viņš neaizbildinājās ar Savu augstāko un smalkāko veidojumu, lai atrautos no nelaimīgajiem ļaudīm. Viņu varēja atrast darām Savu darbu apbēdināto, nelaimīgo, cietošo un trūcīgo cilvēku vidū. Kristus sevī iemiesoja skaidrību un cēlsirdību; Viņa dzīve bija cildena un vērtīga; raksturs nevainojams; tomēr savu darbu darot, Viņš nebija atrodams starp ļaudīm ar augstiem un skanošiem tituliem, starp šīs pasaules visvairāk godātajiem cilvēkiem, bet gan starp nicinātajiem un trūcīgajiem. Dievišķais Skolotājs saka: “Es esmu nācis glābt to, kas pazudis.” Tiešām Debesu Majestāte vienmēr strādāja, lai palīdzētu tiem, kam palīdzība bija visvairāk vajadzīga. Kaut Kristus piemērs apkaunotu to ļaužu aizbildināšanos kurus tik ļoti savaldzinājis pašu nožēlojamais “es”, ka tie palīdzības sniegšanu pašiem bezpalīdzīgākajiem uzskata par savas izsmalcinātās gaumes un sava augstā aicinājuma necienīgu darbu. Tie ir ieņēmuši augstāku stāvokli par savu Kungu un beidzot būs ļoti pārsteigti, redzot sevi atrodamies zemāk par viszemāko no tiem cilvēkiem, kurus viņu izsmalcinātā, jūtīgā daba nevarēja panest un priekš kuriem tie nevarēja strādāt. Tiešām, ne vienmēr būs patīkami pievienoties Kungam un kļūt par Viņa līdzstrādnieku, sniedzot palīdzību tieši tiem ļaudīm, kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga; bet Kristus pazemojās lai darītu tieši šo darbu. Vai kalps ir lielāks par savu Kungu? Viņš mums ir atstājis priekšzīmi un pavēl mums to atdarināt. Tas var būt nepatīkami, tomēr pienākums prasa, lai tieši tāds darbs tiktu darīts.
Darba centrā ir vajadzīgi uzticīgi un izmeklēti vīri. Kam nav piedzīvojumu nastu nešanā un kas nevēlas iegūt šos piedzīvojumus, tiem nevajadzētu tur dzīvot uz citu rēķina. (468) Ir vajadzīgi vīri, kas grib būt nomodā par dvēselēm, kā tādi, kam par tām būs jāatbild. Šajā svarīgajā vietā ir nepieciešami tēvi un mātes Izraēlā. Lai savtīgie un par sevi domājošie, skopie un mantkārīgie ļaudis atrod sev citu dzīves vietu, kur viņu nožēlojamie rakstura vilcieni nepievērstu sev tādu uzmanību. Jo vairāk tie būs atšķirti, jo labāk tas priekš Dieva lietas. Es aicinu Dieva ļaudis, kur arī tie neatrastos: Atmostieties savam pienākumam. Ieslēdziet savā sirdī patiesību, ka mēs tiešām dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū.
Es ceru, ka N. Fullera gadījums atmodinās jūs, tēvus un mātes, dziļi skarošā darba nepieciešamību jūsu mājās, jūsos pašos un jūsu bērnos, lai sātans nevienu no jums nevarētu tā pievilt, lai jūs uz grēku skatītos tā kā šis nožēlojamais, lielu līdzcietību prasošais cilvēks. Tās, kas ar viņu ņēmušas dalību noziegumā, nekad nebūtu pamestas viltum un bojā ejai, ja viņām būtu bijusi augsta tikumības un skaidrības izpratne, un ja viņas pastāvīgi būtu kopušas dziļu pretīguma izjūtu pret grēku un netaisnību. Dzīvodami vēsts iespaidā un pasludinādami šo svinīgo vēsti, vissvinīgāko, kāda jebkad mirstīgajiem dota, norādot uz Dieva likumiem kā uz rakstura pārbaudes akmeni un Dzīvā Dieva zīmogu, viņi ir pārkāpuši šo likumu svētos priekšrakstus. Kas tā rīkojas, tām sirdsapziņa ir briesmīgi notrulināta un nocietinājusies. Tās ir pretojušās Dieva Gara iespaidam, līdz ir spējušas svēto patiesību izlietot savu samaitāto dvēseļu kropluma apsegšanai. Sātans ir briesmīgi piekrāpis šo vīru. Viņš ir nodevies ļaunām kaislībām un tajā pašā laikā, kalpodams svētās lietās, ir runājis par savu svētīšanos Dieva darbam. Viņš sevi ir uzskatījis par veselu, kad viņā nebija nekādas veselības.
Es jūtos dziļi sāpināta, dzīvniecisko kaislību vareno iespaidu pār vīriem un sievām, kuru prāta attīstības spējas pārsniedz vispārējo līmeni. Viņi spētu darīt labu darbu, atstāt spēcīgu iespaidu, ja zemiskās kaislības tos nebūtu padarījušas par vergiem. Mana uzticība cilvēkiem ir briesmīgi iedragāta. Es redzēju, ka cilvēki, ar šķietami labu uzvešanos, kas neatļaujas neattaisnojamu vaļību attiecībās ar pretējo dzimumu, ir vainīgi slepenā netikumībā, ko tie ir piekopuši gandrīz katrā savas dzīves dienā. No sava briesmīgā grēka tie nav atturējušies pat vissvinīgāko sapulču sēriju laikā. Viņi ir klausījušies vissvinīgākās un iespaidīgākās svētrunas par Dieva tiesu, kas tos jau it kā nostādīja Dieva tribunāla priekšā, liekot bailēs nodrebēt; tomēr nepagāja ne stunda, kad tie atkal ļāvās savam iemīļotajam, valdzinošajam grēkam apgānīdami savu miesu. Viņi tik lielā mērā vergoja šim briesmīgajam noziegumam, ka pēc, visa spriežot, bija pilnīgi bezspēcīgi valdīt pār savām kaislībām. Dažu šo cilvēku labā mēs dedzīgi pūlējāmies, centāmies viņus pārliecināt, raudājām par viņiem un lūdzām; tomēr mēs zinājām, ka tieši tad , kad mēs viņu labā dedzīgi pūlējāmies un bēdājāmies, tos no jauna pārvarēja grēcīgā ieraduma spēks, un šie grēki atkal tika piekopti.
Smagas slimības vai spēcīgas pārliecināšanas rezultātā dažu vainīgo sirdsapziņa ir atmodusies un tik ļoti tos mocījusi, ka tie dziļā pazemībā ir atzinušies šajā lietā. Bet ir citi, kas ir tikpat vainīgi. Šo grēku viņi ir piekopuši gandrīz visā savā dzīves laikā, un viņu iedragātā veselība un sietveida atmiņa ir šī postošā ieraduma pļauja; tomēr tie ir par lepniem, lai atzītos. Viņi noslēdzas sevī un neparāda, ka šī lielā grēka dēļ justu sirdsapziņas pārmetumus. Es pavisam maz varu uzticēties šādu cilvēku kristīgajiem piedzīvojumiem. Liekas, ka viņi ir nejūtīgi pret Dieva Gara iespaidu. Svētas un parastas lietas viņiem ir līdzvērtīgas. Bieži šī, tik ļoti pazemojošā ieraduma piekopšana savas miesas apgānīšana, nav tos ierosinājusi rūgti raudāt un no sirds nožēlot savu vainu. Viņi domā, ka grēko tikai pret sevi vien. Šeit viņi kļūdās. Ja viņu miesa vai gars ir slims, tad to izjūt arī citi un šī iemesla dēļ cieš. Iztēles spējas ir sakropļojušās, atmiņa ir nepilnīga, tiek pielaistas kļūdas, un vienmēr redzami trūkumi, (470) kas nopietni skar tos, ar kuriem viņi dzīvo un saietas. Viņus nospiež pazemojuma sajūta un nožēla, ja šīs lietas kļūst zināmas citiem.
Es
