Daudzām jaunām sievietēm sarunu temats ir zēni; un zēni savukārt runā par meitenēm. “No sirds pilnības mute runā.” Viņi runā par to, par ko visvairāk domā. Eņģelis rakstvedis pieraksta šo zēnu un meiteņu vārdus, jo viņi saucas kristieši. Cik ļoti apmulsuši un apkaunoti tie jutīsies atkal sastopoties ar tiem Dieva dienā! Daudzi bērni ir svētulīgi liekuļi. Jaunieši, kas līdz šim nav nostājušie par reliģiju, piedauzās pie šiem liekuļiem un nocietinās pret visu, ko viņu labā cenšas darīt tie, kas interesējas par viņu izglābšanu.
Darba centrā vajadzētu atrasties sevišķi izraudzītiem vīriem — vīriem, uz kuriem var paļauties, ka viņi visos apstākļos nosargās cietoksni; vīriem, kas ir nesavtīgi, vienmēr augstsirdīgi un bagāti visādos labos darbos, kuru dzīvība ir apslēpta Dievā un kas skaidru dzīvi vērtē augstāk par uzturu un apģērbu. “Vai dzīvība nav labāka nekā barība, un vai miesas nav labākas nekā drēbes?” Tieši darba centrā Dievs aicina uzticīgus sargkareivjus, (461) kas mīl dvēseles par kurām mira Kristus, un kas nesīs atbildības nastu par bojā ejošām dvēselēm, raugoties uz priekšu, uz atalgojumu, ko viņi saņems, ieejot sava Kunga priekā un redzot izglābtās dvēseles, kuru izglābšanai viņi ir bijuši par darba rīkiem, dzīvojam tik ilgi, cik ilgi dzīvos Dievs, un baudot laimi, mūžīgu laimi Viņa brīnišķajā valstībā. Ak, kaut mēs varētu tēvos un mātēs atmodināt pienākuma apziņu! Ak, kaut visi dziļi izjustu uz tiem gulstošā pienākuma smagumu! Tad viņi varētu aizsteigties priekšā ienaidniekam un gūt dārgas uzvaras priekš Jēzus. Vecāki paši šajā lietā nav skaidri. Viņiem vajadzētu rūpīgi pārbaudīt savu dzīvi, izanalizēt savas domas un motīvus un redzēt, vai viņu rīcība un izturēšanās ir bijusi apdomīga un piesardzīga. Viņiem uzmanīgi jāvēro, vai viņu priekšzīme sarunās un izturēšanās veidā ir tāda, kādu viņu bērniem būtu vēlams atdarināt. Viņu vārdos un darbos bērnu priekšā jāatmirdz rakstura skaidrībai un tikumībai.
Man ir rādītas ģimenes, kur vīrs un tēvs nav bijis tik piesardzīgs un dievišķi cēls, kādam jābūt Kristus sekotājam. Viņš nav bijis tik laipns, maigs un pieklājīgs, kādam vīram jābūt pret savu sievu, kuru viņš Dieva un eņģeļu priekšā ir solījies mīlēt, cienīt un godāt, kamēr vien viņi abi dzīvos. Mājas darbiem pieņemtā meitene — apkalpotāja ir izlaidīgi un uzkrītoši sakārtojusi matus un parādījusi īpašu labvēlību, un vīrs jūtas iepriecināts, muļķīgi iepriecināts. Sievai viņš vairs neparāda tādu mīlestību un uzmanību kā agrāk. Tad ziniet, ka te strādā sātans. Cieniet savu kalpotāju, izturieties pret to laipni un uzmanīgi, bet neejiet tālāk. Lai jūsu uzvešanās ir tāda, kas kalpotājām nedotu nekādu pamudinājumu uz brīvāku izturēšanos no viņu puses. Ja jūs vēlaties teikt mīļus vārdus un kādam parādīt īpašu uzmanību, tad vienmēr droši varat griezties pie savas sievas. Viņai tā būs liela laime, kas iepriecinās viņas sirdi, lai atkal atstarotos atpakaļ uz tevi.
(462) Man ir arī rādīts, ka sieva ļauj savām simpātijām, interesei un labvēlībai vērsties pret citiem vīriešiem, kas var būt viņu saimes locekļi. Viņa tiem uzticas, labprāt izvēlas viņu sabiedrību un stāsta tiem par savām grūtībām un varbūt arī ģimenes noslēpumus.
Tas viss ir nepareizi. Tādas rīcības ierosinātājs ir sātans; un ja jūs neizbīsieties un neapstāsieties, kur pašlaik atrodaties, tad viņš jūs aizraus pazušanā. Šajā virzienā jūs nevarat būt pārāk atturīgas un pārāk piesardzīgas. Ja jūs vēlaties teikt laipnus, mīļus vārdus un parādīt kādam īpašu uzmanību, tad visu to dāvājiet tam, kuru jūs Dieva un eņģeļu priekšā solījāties mīlēt, cienīt un godāt, kamēr vien jūs abi dzīvosiet. Ak, cik daudzas dzīves ir sarūgtinātas, noārdot sienas, kas sargā ikkatras ģimenes noslēpumus. Tas ir sātana viltīgais plāns vīra un sievas atsvešināšanai. Ak, kaut tas izbeigtos! Cik daudz grūtību tad tiktu aiztaupīts! Ieslēdziet savā sirdī visu, ko ziniet viens par otra kļūdām. Savas bēdas stāstiet tikai Dievam. Viņš var dot jums pareizu padomu un īstu mierinājumu, kas būs šķīsts un bez rūgtuma piegaršas.
Es pazīstu vairākas sievietes, kas savas laulības uzskata par nelaimīgām. Viņas ir lasījušas romānus, līdz viņu iztēle ir samaitājusies un tās sākušas dzīvot pašu iedomātā pasaulē. Viņas sevi uzskata par sievietēm ar jūtīgām dvēselēm, par pārākām un izsmalcinātākām un domā, ka vīri viņām nav tik smalkjūtīgi, ka tiem trūkst šo sevišķo īpašību un ka tāpēc tie nespēj novērtēt viņu smalkumu. (463) Rezultātā šīs sievietes sevi uzskata par lielām cietējām un moceklēm. Viņas par to ir domājušas un runājušas tik ilgi, līdz gandrīz ir zaudējušas prātu. Viņas sevi vērtē augstāk par citiem mirstīgiem, un savā iedomātajā pārākumā tām ir nepatīkami saieties ar parastiem cilvēkiem. Šīs sievietes pašas sevi padara par nejēgām, bet šo sievu vīriem draud briesmas domāt, ka tās tiešām ir pārākas savas dvēseles veidojumā.
Spriežot pēc tā, ko Kungs man ir rādījis, šīs sievietes ir samaitājušas savu fantāziju, lasot romānus, nomodā sapņojot un ceļot gaisa pilis — vezdamas savu dzīvi iedomu pasaulē. Viņas savas domas nesaista pie vienkāršajiem lietderīgajiem dzīves pienākumiem. Viņas neuzņemas tās dzīves nastas, kas ir viņu ceļā un necenšas saviem vīriem māju darīt priecīgu un laimīgu. Ar visām savām grūtībām tās vēl vairāk noslogo savus vīrus, bet pašas tās nenes savas nastas. Viņas gaida, lai citi nojaustu to, kas tām vajadzīgs, un padarītu viņām piekrītošo darbu, kamēr pašas jūtas brīvas meklēt kļūdas un pēc patikas apšaubīt citu rīcību. Šīs sievietes ir slimīgi jūtīgas un pastāvīgi domā, ka tās netiek pareizi novērtētas; ka vīri viņām nepiegriež tādu uzmanību, kādu tās ir pelnījušas. Viņas sevi iedomājas par moceklēm.
Patiesība šajā lietā ir tāda, ka, ja viņas pašas parādītu savu derīgumu, tad viņu vērtība tiktu izprasta; bet, ja viņas tikai pastāvīgi sagaida citu cilvēku līdzjūtību un uzmanību, neizjūtot pienākumu pašām parādīt līdzjūtību un uzmanību citiem, ja tās pret visiem ir atturīgas, aukstas un nepieejamas, nenesot nekādas nastas citu labā un nemaz nedomājot par citu sāpēm, tad viņu dzīvē maz kas var būt vērtīgs. Šīs sievietes mācījušās domāt un rīkoties, it kā tā būtu sevišķa pretimnākšana no viņu puses, ja tās ir apprecējušās ar saviem vīriem un ka tādēļ viņu dvēseles smalkais veidojums nekad netiks pareizi novērtēts. Viņas uz visu ir raudzījušās pilnīgi nepareizi. Viņas nav savu laulāto draugu cienīgas. Viņas no saviem vīriem prasa pastāvīgu pacietību un gādīgu uzmanību, kaut gan tās pašas varēja palīdzēt, kopīgi nesot dzīves nastas, (464) atsakoties no sapņošanas par nereālu dzīvi, kas atrodama romānos un bruņinieku mīlas stāstos. Kaut Kungs apžēlotos par šiem vīriem, kas saistīti ar šādiem nelietderīgiem mehānismiem, kas prasa kopšanu, lai varētu elpot, ēst un ģērbties.
Šīs sievietes, kas sevi iedomājas par jūtīgām un izsmalcinātām būtnēm, kļūst par ļoti nederīgām sievām un mātēm. Bieži gadās, ka tās atrauj mīlestību saviem vīriem, kas parasti ir praktiski cilvēki, un sāk parādīt uzmanību citiem vīriešiem un, būdamas slimīgi jūtīgas, sagaida citu līdzjūtību, stāstot tiem par savām bēdām, savām grūtībām un saviem nodomiem veikt lielus un cildenus darbus, atklājot, ka laulības dzīvē tās ir vīlušās un ka šī dzīve tām traucē veikt iecerētos pasākumus.
Ak, cik nožēlojamas ir šīs ģimenes, kas varēja būt laimīgas! Šīs sievietes ir lāsts pašas sev un saviem laulātajiem draugiem. Iedomādamās sevi kā eņģeļus, viņas kļūst par nejēgām un nav nekas cits kā smagas nastas. Vienkāršos dzīves pienākumus, kurus pildīt tām licis Kungs, viņas atstāj uz sava ceļa, tās ir nepacietīgas un turpina sūdzēties, pastāvīgi gaidot kādu vieglāku, augstāku un patīkamāku darbu. Iedomādamās sevi par eņģeļiem, viņas tomēr parādās tikai kā cilvēki. Viņas ir īgnas, untumainas, neapmierinātas un greizsirdīgas uz saviem vīriem, kad tie sava laika lielāko daļu neizlieto kalpojot tām. Viņas sūdzas, ka netiek ievērotas, kad vīri veic tieši to darbu, ko viņām vajadzēja padarīt. Pie šīs šķiras sievietēm sātans viegli atrod pieeju. Viņas nemīl īsti nevienu, izņemot sevi. Bet sātans tām iestāsta, ka, ja viņām par vīru būtu kāds cits cilvēks, tad tās tiešām justos laimīgas. Viņas viegli krīt par laupījumu sātana viltībai, būdamas gatavas apkaunot savus vīrus un pārkāpt Dieva likumu.
Šāda rakstura sievietēm es gribu teikt: Jūs pašas varat veidot vai izpostīt savu laimi. (465) Savu dzīvi jūs varat padarīt laimīgu vai nepanesamu. Ceļš, kuru jūs izvēlēsieties nesīs jums laimi vai postu. Vai šīm sievietēm nekad nav ienācis prātā, ka vīri pagurs par viņām rūpēties, to nelietderīguma, īgnuma, kļūdu meklēšanas, kaislīgo raudāšanas lēkmju dēļ, tāpēc, ka viņas savu stāvokli iedomājas tik nožēlojamu? Viņu satrauktais, īgnais noskaņojums tiešām liek vīriem no tām novērsties un meklē līdzjūtību, mieru un atbalstu visur kur, tikai ne mājās. Viņu mājokļos valda saindēta atmosfēra, un māja tiem ir viss kas, tikai ne atpūtas, miera vai laimes vieta. Vīrs tiek pakļauts sātana kārdināšanām, un viņa jūtas tiek vērstas aizliegtā virzienā; noziegums viņu savaldzina un beidzot pazudina.
Sievietes uzdevums un darbs ir liels, sevišķi tām, kas ir sievas un mātes. Viņas var būt par svētību savā apkārtnē. Viņas var atstāt spēcīgu iespaidu uz labu, ja tās liks savai gaismai spīdēt tā, ka citi var tikt vadīti godāt mūsu Tēvu, Kas ir Debesīs. Sievietes var atstāt pārveidojošu iespaidu, ja tikai tās vēlēsies pakļaut savu ceļu un savu gribu Dievam un ļaut Viņam valdīt pār domām, labu vēlošajām jūtām un visu būtni. Viņas var atstāt iespaidu, kas sekmēs to cilvēku izdaiļošanu un pacelšanu, ar kuriem tās saietas. Tomēr tādas sievietes parasti neapzinās tām piemītošo varu. Viņas izplata neapzinātu iespaidu, kas, liekas, dabīgi izplūst no viņu svētās dzīves un atjaunotās sirds. Tas ir tāds auglis, kas dabīgi aug uz dievišķi dēstītā labā koka. Pašas es ir aizmirsts; tas ir pazaudēts Kristū. Darīt daudz laba viņām ir tikpat dabīgi kā elpot. Tās dzīvo, lai darītu labu citiem, un tomēr viņas ir gatavas sacīt: Mēs esam nelietīgas kalpones.
