Kungs no saviem ļaudīm prasa enerģisku rīcību. Viņam nepatīk, ka tie ir vienaldzīgi un kūtri. Viņi apliecina, ka ir saņēmuši pierādījumus, ka Dievs tos īpaši izraudzījis, lai tie mācītu ļaudīm dzīvības ceļu; tomēr bieži viņu sarunas ir bezvērtīgus, un viņi rāda, ka uz tiem negulstas darba nasta. Viņu pašu dvēseles nav saņēmušas spēku no varenajām patiesībām, kuras tie sniedz citiem. Tik ļoti svarīgas patiesības daži pasludina tik vienaldzīgi, ka nespēj ietekmēt un saviļņot ļaudis. “Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, dari tikuši.” (Sal.māc.9:10) Cilvēkiem, kurus Dievs ir aicinājis, jāprot strādāt priekš Viņa neatslābstoši, dedzīgi un nenogurstoši, izraujot ļaudis it kā no uguns. Kad sludinātāji izjutīs patiesības spēku paši savās sirdīs, kad tas liks ietrīcēties visai viņu būtnei, tad tiem būs spēks iespaidot sirdis, un viņi parādīs, ka paši nešaubīgi tic tām patiesībām, kuras sludina citiem. Savā prātā tiem vajadzētu paturēt dvēseļu vērtību un Pestītāja mīlestības nesalīdzināmos dziļumus. Tas atmodinās dvēseli, tā ka tie līdz ar Dāvidu varēs sacīt: “Mana sirds ir iekarsusi manī, kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns.” (Ps.39:4)
Pāvils paskubināja Timoteju: “Lai neviens nenicina tavu jaunību, bet topi ticīgiem par priekšzīmi mācībā, dzīvošanā, mīlestībā, ticībā, šķīstībā. [505] Pastāvi lasīšanā, paskubināšanā, mācīšanā, tiekams es nāku. Par to gādā, pie tā paliec, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās; jo, to darīdams ir sevi pašu izglābsi, ir tos, kas tevi klausa.” (1.Tim.4:12,13,15,16) Cik svarīga nozīme šeit piešķirta Dieva kalpa kristīgai dzīvei! Cik nepieciešama ir Dieva Vārda uzticīga pētīšana, lai patiesība varētu svētot viņu pašu un viņš būtu derīgs mācīt arī citus.
Brāļi, no jums tiek prasīts, lai jūs derētu par paraugu patiesības īstenošanai dzīvē. Tomēr tie, kas domā, ka viņiem patiesība jāmāca citiem, ne visi ir atgriezti un patiesības svētoti. Dažiem ir maldīgi uzskati par to, kas ir kristietis, un par līdzekļiem ar kuru palīdzību iegūstami stipri reliģiski piedzīvojumi; vēl daudz mazāk viņi izprot, kādiem jābūt Dieva kalpiem un ko Dievs no viņiem prasa. Šie cilvēki nav svētojušies. Viņus laiku pa laikam piepilda jūtas, kas liek tiem domāt, ka viņi tiešām ir Dieva bērni. Šī paļaušanās uz iespaidiem ir īpašs sātana krāpšanas paņēmiens. Kas pierod pie tādiem uzskatiem, tie savu reliģiju dara atkarīgu no apstākļiem. Trūkst stipru pamatlikumu. Neviens nav dzīvs kristietis, ja tam ik dienas nav piedzīvojumu Dieva lietās un ja ik dienas nesot Krustu un sekojot Kristum, viņš neaizliedz pats sevi. Ikkatrs patiess kristietis nemitīgi ies uz priekšu dievbijīgā dzīvē. Tiecoties pretī pilnībai, viņš ik dienas piedzīvos atgriešanos pie Dieva; un šīs atgriešanās nav pabeigta, kamēr tas nav aizsniedzis kristīga rakstura pilnību, kamēr nav pilnīgi sagatavojies noslēdzošajam nemirstības pieskārienam.
Dievam vajadzētu būt mūsu pārdomu visaugstākajam tematam. Domas par Viņu un Viņa ciešanas paceļ dvēseli un atdzīvina jūtas. Pārdomu un lūgšanu atstāšanai novārtā noteikti seko reliģisko interešu samazināšanās. (506) Tad parādīsies bezrūpība un kūtrums. Reliģija nav tikai jūtas. Tas ir pamatlikums, kas saaužas ar visiem ikdienas pienākumiem un ar katru darbu. Nekas netiks uzsākts, nekāds darbs netiks darīts, kas traucētu saskaņoties ar šo pamatlikumu. Kas grib saglabāt šķīstu un neaptraipītu reliģiju, tiem jābūt darbā neatlaidīgiem strādniekiem. Mums pašiem ir kaut kas jādara. Mūsu darbu neviens cits nevar padarīt. Vienīgi mēs paši varam ar bijāšanu un drebēšanu panākt savu izglābšanos. Tieši to darbu Kungs ir atstājis mums, lai mēs to darītu.
Dažiem sludinātājiem, kuri saka, ka viņus aicinājis Dievs, pie drēbēm ir dvēseļu asinis. Viņiem visapkārt ir atkritēji un grēcinieki, un tomēr viņi nejūtas atbildīgi par to dvēselēm; Viņi parāda, ka to izglābšanās viņiem ir vienaldzīga. Daži ir jau gandrīz tā aizmiguši, ka liekas, ka viņi nemaz neizprot evaņģēlija sludinātāja darbu. Viņi nedomā, ka no tiem kā no garīgiem ārstiem, tiks prasīta gudrība un veiklība grēkiem slimo dvēseļu ārstēšanā. Grēcinieki nav brīdināti, nav raudāts par viņiem un nav būts kopā ar viņiem, līdz tiem vairs nekāds dziedināšanas līdzeklis nelīdz. Daudzi ir miruši savos grēkos un Dieva tiesas dienā celsies un apsūdzēs tos, kuri būtu varējuši viņus glābt, bet nav to darījuši. Neuzticīgie sludinātāji, kāda atmaksa gan jūs gaida!
Kristus kalpiem nepieciešams jauns svaidījums, lai tie spētu skaidrāk izšķirt svētās lietas un labāk izprast, cik svētiem un nevainojamiem tiem jākļūst savā raksturā, lai varētu būt par priekšzīmi ganāmpulkam. Nekas tāds, ko mēs paši no sevis varam padarīt, nepacels mūs līdz tik augstam līmenim, lai Dievs mūs varētu pieņemt kā Savus sūtņus. Tikai stipra paļaušanās uz Dievu un spēcīga darbīga ticība veiks šo darbu, kuru Dievs prasa, lai tas mūsos tiktu padarīts. Dievs aicina darbīgus cilvēkus. Pastāvīga darbošanās labās lietās ir tā, kas izveidos raksturu derīgu Debesīm. [507] Vienkārši, skaidri, uzticīgi un mīlestībā mums jālūdz ļaudis sagatavoties Dieva dienai. Dažus vajadzēs sirsnīgi lūgt pirms viņi kaut ko sāks darīt. Lai darbu raksturo labprātība un pazemība, un tomēr dziļa nopietnība, kas liktu saprast, ka šīs lietas ir nopietnība un ka cilvēkiem jāizvēlas dzīvība vai nāve. Dvēseles glābšana nav tāds jautājums, pret kuru var izturēties vieglprātīgi. Dieva strādniekam jābūt nopietnam, un viņa rīcībai jāiezīmējas ar vienkāršību un patiesu kristīgu pieklājību; tomēr darbs, kuru Kungs viņam uzdevis darīt, tam jādara bijīgi un no visas sirds. Vislielāko laimi sniegs noteikta un pastāvīga nostāšanās par taisnību, reliģiskos uzdevumos radinot prātu mīlēt dievbijību un Debesu lietas.
Ja paļausimies uz Dievu, tad mums būs iespējams valdīt pār savām domām šais lietās. Pastāvīgi vingrināts prāts kļūst stiprs cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem un spēcīgs apspiest paša “es”, līdz būs notikusi pilnīga pārvēršanās un kaislības, stiprās tieksmes un iegribas būs pilnīgi pakļautas. tad ikdienas mājās un ārpus tām mūsu dzīvi raksturos dievbijība, un, uzsākot darbu dvēseļu labā, mūsu pūlēm līdzi ies panākumi. Pazemīgam kristietim būs savi svētīšanās brīži, kas neparādīsies lēkmjveidīgi, krampjaini, kā arī neiezīmēsies ar māņticību, bet būs klusi, mierīgi, dziļi, pastāvīgi un nopietni. Ja cilvēks pilnīgi nodevies Dievam, tad Dieva mīlestība un svēta dzīve atstās patīkamu iespaidu.
Iemesls, kāpēc Kristus sludinātājiem darbā trūkst lielāku panākumu, ir tas, ka viņi nav nesavtīgi atdevušies darbam. Dažiem intereses dalās; viņi ir svārstīgi. Šīs dzīves rūpes saista viņu uzmanību un viņi neizprot sludinātāja darba svētumu. Iespējams, ka tie sūdzēsies par tumsu, lielu neticību un bezdievību. Bet iemesls ir tas, ka viņi nav nostājušies pareizās attiecībās ar Dievu; viņi neredz, cik svarīgi ir pilnīgi nodoties un svētoties. [508] Tie mazliet kalpo Dievam, bet vairāk sev. Viņi lūdz, tomēr tikai nedaudz.
Debesu Majestāte, darīdams Savu darbu virs zemes, daudz lūdza savu Tēvu. Bieži vien Viņš uz ceļiem lūgšanā pavadīja visu nakti. Viņa Gars bieži bija noskumis, izjūtot šīs pasaules tumsas varu un Viņš pameta pilsētas darba steigu un trokšņaino pūli, lai uzmeklētu kādu vientuļu vietu, kur varētu pienest Savas aizlūgšanas Dievam. Iemīļota patvēruma vieta lūgšanām Dieva Dēlam bija eļļas kalns. Bieži vien, kad ļaužu drūzma Viņu bija atstājusi, lai dotos nakts atpūtā, Viņš pats tomēr neatpūtās, kaut arī dienas darbs Viņu bija ļoti nogurdinājis. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: “Ikviens nogāja savā namā. Un Jēzus gāja uz Eļļas kalnu.”(Jāņa 7:53;8:1) Kad pilsēta apklusa un mācekļi devās uz savām mājām, lai miegā gūtu jaunus spēkus, Jēzus negulēja. No Eļļas kalna pie Tēva Debesīs pacēlās Viņa dievišķās aizlūgšanas, lai mācekļi tiktu pasargāti no ļauniem iespaidiem, ar ko tiem ikdienas šajā pasaulē vajadzēja sastapties, un lai Viņa paša dvēsele saņemtu spēkus, nākošās dienas pienākumiem un pārbaudījumiem. Visu nakti, kamēr tie, kas Viņam sekoja gulēja, Dievišķais skolotājs lūdza Dievu. Ne vienmēr Viņš gāja uz Eļļas kalnu, jo mācekļi bija atklājuši Viņa iemīļoto patvēruma vietu un bieži tam sekoja. Viņš izvēlējās nakts klusumu, kur nekas to netraucētu. Jēzus varēja dziedināt slimos un uzmodināt mirušos. Viņš pats bija spēka un svētību avots. Viņš pavēlēja pat vētrai, un tā Viņam paklausīja. Viņu nebija aptraipījusi samaitātība, grēks Viņam bija svešs; tomēr Viņš lūdza Dievu un bieži to darīja kliedzot ar asarām. Viņš lūdza par Saviem mācekļiem un Sevi, juzdams mūsu vājības un mūsu trūkumus, kas cilvēcei ir tik pierasti, kā savējos. [509] Viņš bija liels lūdzējs, bez mūsu cilvēcīgās, kritušās dabas kaislībām, tomēr līdzīga nespēka apņemts un kārdināts visās lietās kā mēs. Jēzus cīnījās izmisuma pilnu cīņu, kurā bija vajadzīgs tēva atbalsts un palīdzība.
Kristus ir mūsu priekšzīme. Vai Kristus kalpi tiek kārdināti un vai sātans tiem nežēlīgi uzbrūk? To izturēja arī Viņš, Kurš nepazina grēku. Šais bēdu brīžos Viņš griezās pie Sava Tēva. Viņš nāca uz šo zemi, lai sagatavotu ceļu, uz kura mēs varētu atrast žēlastību un spēku par palīdzību ikkatrā vajadzības brīdī; ja sekosim Viņa priekšzīmei, bieži un sirsnīgi lūdzot. Ja Kristus kalpi atdarinās šo priekšzīmi, tad viņus pildīs Kristus gars, un tiem kalpos eņģeļi.
Eņģeļi kalpoja Jēzum, tomēr viņu klātbūtne nepadarīja Viņa dzīvi vieglu un brīvu no smagām cīņām un nežēlīgām kārdināšanām. Viņš tika kārdināts visās lietās kā mēs, tomēr palika bez grēka. Vai sludinātājiem, ja tiem darot Meistara nozīmēto darbu, jāsastopas ar pārbaudījumiem, grūtībām un kārdināšanām, vajadzētu kļūt mazdūšīgiem, zinot, ka Kungs visu to ir panesis jau pirms viņiem? Vai viņiem vajadzētu kļūt nepaļāvīgiem, neredzot savam darbam tādas sekas, kādas viņi bija gaidījuši? Kristus sirsnīgi pūlējās savas tautas labā, bet tieši tie, kurus Viņš bija nācis glābt, Viņa pūles nonicināja un piesita Viņu krustā, kaut gan Viņš bija nācis tiem dot dzīvību.
