Radot cilvēku, Kungs vēlējis, lai tas būtu darbīgs un derīgs. Tomēr daudzi šinī pasaulē dzīvo kā nederīgi mehānismi, tik tikko eksistēdami. Viņi nevienam neapgaismo ceļu, viņi nevienam nav par svētību. Dzīvodami tie vienīgi apgrūtina citus. To iespaids patiesības pusē līdzinās nullei; tomēr uz slikto pusi viņu iespaids ir varens. Rūpīgi pārbaudiet tādu cilvēku dzīvi, un jums būs grūti atrast kādu nesavtīgu labdarības darbu. Tiem mirstot, mirst arī viņu piemiņa. Viņu vārdi ātri izgaist; pat savu draugu jūtās tie nevar ilgi dzīvot, jo nav darījuši patiesi labus un krietnus darbus. Šiem cilvēkiem dzīve ir bijusi kļūda. Viņi nav bijuši uzticīgi namturi. Tie ir aizmirsuši, ka viņu Radītājam ir prasības pret tiem un ka Viņš vēlas, lai tie čakli darītu labu un lai ar savu iespaidu vienmēr būtu par svētību citiem. Savtīgas intereses savaldzina prātu un liek aizmirst Dievu un viņu Radītāja nolūkus.
Visiem, kas sevi sauc par Jēzus sekotājiem, vajadzētu saprast, ka uz viņiem gulstas atbildība par savas miesas uzturēšanu vislabākajā veselības stāvoklī, [523] lai viņu prāts spētu skaidri izprast Debesu lietas. Prāts ir jākontrolē, jo tas visstiprāk ietekmē veselību. Iztēle bieži vien maldina, un tai nododoties, rodas smagas slimības. Daudzi mirst no slimībām, kas pa lielākai daļai ir tikai iedomātas. Es pazīstu vairākas personas, kas savas fantāzijas darbības rezultātā ir tiešām saslimušas.
Kādu māsu vīrs nēsāja no krēsla uz gultu un no vienas istabas otrā, jo viņa iedomājās, ka viņa ir par vāju, lai pati ietu. Bet, kā man vēlāk tik rādīts, viņa varēja staigāt tik pat labi kā es, ja tikai viņa būtu tā domājusi. Ja būtu gadījusies kāda nelaime, — degtu māja, vai kādam no viņas bērniem krītot draudētu nenovēršama nelaime vai nāve — šī sieviete, apstākļu spiesta, būtu piecēlusies un gājusi pavisam veikli un viegli. Viņa varēja staigāt, cik tas attiecās uz fizisko spēku; bet slimās fantāzijas rezultātā nolēma, ka nespēj iet, un arī nemodināja gribas spēku, lai šiem maldiem pretotos. Iztēle sacīja: Tu nevari iet un labāk nemēģini to darīt, paliec mierā; tavi locekļi ir par vājiem, lai tu spētu nostāvēt. Ja šī māsa būtu izlietojusi savu gribas spēku un pamodinājusi sastingušo, snaudošo enerģiju, tas šis viltus tiktu atmaskots. Pakļaujoties iztēlei, viņa varbūt vēl šodien domā, ka tiešām viņa bija tik nevarīga; tomēr tas bija tikai iedomu radīts auglis, jo iztēle reizēm dīvaini apmāna slimībām pakļautās mirstīgās būtnes.
Daži tā baidās no svaiga gaisa, ka ievīsta paši sevi un galvu tā, ka izskatā līdzinās mūmijām. Viņi sēž mājās, parasti bezdarbībā, baiļodamies pagurt un vēl vairāk saslimt, ja sāks kaut ko darīt telpās vai ārpus tām. Viņi varētu pierast un strādāt ārā kurā katrā jaukā dienā, ja vien viņi tā domātu. [524] Ilgstoša bezdarbība ir viens no briesmīgākajiem miesas nespēka un gara vājuma cēloņiem. Ir daudz tādu slimnieku, kas varētu būt pilnīgi veseli un tādā veidā baudīt vienu no vislielākajām svētībām.
Man rādīja, ka daudzi, kas ir šķietami vāji, un ka vienmēr sūdzas, nemaz nav tik slimi, kā paši iedomājas. Dažiem ir stipra griba, kas pielietota pareizā virzienā varētu būt iespaidīgs spēks fantāzijas savaldīšanai un slimības atvairīšanai. Bet pārāk bieži gribu lieto nepareizā virzienā, un tā stūrgalvīgi atsakās pakļauties saprātam. Visu izšķir viņu griba; viņi grib būt slimi un vēlas saņemt uzmanību, kāda pienākas slimniekiem, neņemot vērā citu cilvēku spriedumu.
Man ir rādītas mātes, kuras ļaujas slimas fantāzijas vadībai un, tas ietekmē vīru un bērnus. Logiem jābūt aizvērtiem, jo māte jūt katru vēja pūsmu. Ja viņai ir auksti un ja tāpēc viņa maina savu apģērbu, tad viņa domā, ka arī bērniem jārīkojas tāpat, un līdz ar to visa ģimene kļūst fiziski neizturīga. Visus ietekmē viens prāts, vienas sievietes, kas sevi uzskata par mērauklu visai ģimenei, slimā iztēle, kas atstāj iespaidu, kas ir kaitīgs gan fiziskai gan garīgai dzīvei. Ķermeni ģērbj saskaņā ar slimās fantāzijas untumiem un ietuntuļo tādā drēbju daudzumā, kas novājina visu organismu. Āda nevar izpildīt savu uzdevumu; nedabiskais ieradums izvairīties no svaiga gaisa un kustībām noslēdz poras mazās mutītes caur kurām miesa elpo — neļaujot caur šiem vadiem atbrīvoties no netīrumiem. Darba nasta tiek uzkrauta aknām, plaušām, nierēm utt. ; un šie iekšējie orgāni spiesti darīt ādas darbu. Tā ļaudis ar saviem nepareizajiem ieradumiem paši izraisa slimības; tomēr, neskatoties uz gaismu un atziņām, viņi grib iet paši pa savu ceļu. Viņu saprāts tiem saka: “Vai mēs neesam pārbaudījuši šo lietu? [525] Un vai mēs to nezinām no saviem piedzīvojumiem?” Tomēr tāda cilvēka piedzīvojumus, kura fantāzija slima, nevienam nevajadzētu daudz likt vērā.
Ziema ir tas gada laiks, kad iet pie šiem slimniekiem un pie viņiem dzīvot ir sevišķi bīstami. Tad tiešām ir ziema, ne tikai ārpusē, bet arī telpās, tiem, kuri spiesti dzīvot tajā pašā mājā un gulēt tajā pašā istabā. Šie slimās fantāzijas upuri iesprosto sevi telpās un noslēdz logus; jo svaigs gaiss kaitējot viņu plaušām un galvai. Iztēle darbojas rosīgi; viņi visu laiku domā par saaukstēšanos, un viņi arī saaukstēsies. Nekādi prāta slēdzieni nevar viņus pārliecināt, ka tie neizprot visas lietas būtību. Vai tad viņi to neesot pārbaudījuši? — tie turpina pierādīt. Tas tiesa, vienpusīgi viņi šo lietu ir pārbaudījuši — stingri turoties savā izvēlētajā ceļā — un tiešām, tie arī saaukstējās, tiklīdz ir bijuši kaut cik neuzmanīgāki. Jūtīgi kā mazi bērni, viņi neko nevar panest; tomēr viņi dzīvo, turpina noslēgt logus un durvis, grozās ap krāsni un priecājas par savu postu. Viņi ir pārbaudījuši, ka viņu rīcība nedara tos veselus, bet tikai palielina viņu grūtības. Kāpēc gan šie ļaudis neļauj prātam iespaidot savus lēmumus un savaldīt fantāziju? Kāpēc pat tagad tie negrib izmēģināt pretēju rīcību un saprātīgi strādāt ārā un elpot svaigu gaisu, nepaliekot vairs dienu no dienas telpās, kur tie vairāk līdzinās galantērijas preču vīstokļiem nekā dzīvām būtnēm?
Galvenais, ja ne vienīgais iemesls tam, kāpēc daudzi slimo, ir traucējumi asinsriņķošanā un vielu maiņā, kas nepieciešams veselībai un dzīvībai. Viņi nav devuši savam ķermenim iespēju darboties, ne arī savām plaušām barību, kas ir tīrs un svaigs gaiss; tāpēc asinīm nav iespējams būt dzīvinošām, un caur visu organismu tās plūst kūtri. Jo vairāk mēs kustamies, jo labāka būs asinsriņķošana. [526] Kustību trūkuma dēļ mirst vairāk cilvēku nekā no pārguruma; daudz, daudz vairāk ir to, kas ierūsē, nekā to, kas pārgurst. Kas pierod pareizi strādāt svaigā gaisā, tiem asinsrite parasti būs laba un spēcīga. Mēs vairāk esam atkarīgi no gaisa, ko elpojam, nekā no barības, ko ēdam. Vīriem un sievām, jauniem un veciem, kas vēlas būt veseli un priecāties par darbīgu dzīvi, vajadzētu atcerēties, ka to visu nevar panākt bez labas asinsrites. Lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās un, lai arī kādas būtu viņu tieksmes, tiem vajadzētu apņemties kustēties svaigā gaisā tik daudz, cik vien tas viņiem iespējams. Kā savu reliģisko pienākumu tiem vajadzētu uzskatīt tāda stāvokļa pārvarēšanu, kas liek tiem vienmēr palikt telpās, atturot no fiziskām kustībām un atņemot svaigu gaisu.
Daži slimnieki ietiepjas un neļauj sevi pārliecināt, cik lielu labumu tie iegūtu, ja ik dienas strādātu ārpus telpām, kur būtu iespējams bagātīgi elpot svaigu gaisu. Baidoties saaukstēties, tie stūrgalvīgi gadu no gada turpina palikt pie saviem uzskatiem un dzīvo tālāk tādā atmosfērā, kurā gandrīz nemaz nav dzīvībai svarīgo elementu. Nav iespējams, ka šiem cilvēkiem būtu veselīga asinsrite. Viss organisms cieš no fizisku vingrinājumu un svaiga gaisa trūkuma. Āda novājinās un kļūst ļoti jūtīga pret atmosfēras izmaiņām. Tāpēc tie uzvelk vēl kādu apģērba gabalu un vēl vairāk paaugstina istabas temperatūru. Ar katru nākošo dienu viņi pieprasa vēl nedaudz siltākas telpas un mazliet vairāk drēbju, lai justos tiešām silti; un tā viņi izdabā ikkatrai izjūtu maiņai, līdz pretoties aukstumam tiem paliek pavisam maz spēka. Dažs varbūt jautās: “Ko lai mēs darām? Vai jūs gribat, lai mēs saltu?” Ja velkat sev virsū vēl kādas drēbes, tad tikai nedaudz un, ja iespējams, kustieties, lai iegūtu vajadzīgo siltumu. Ja jūs tiešām nevarat rosīgi kustēties, tad sasildieties pie uguns; bet līdz ko esat sasiluši, tūlīt noģērbjat liekās drēbes un ejat projām no uguns. Ja tie, kas var, sāktu ar kaut ko rosīgi nodarboties, lai nevajadzētu domāt pašiem par sevi, tad tie parasti aizmirstu, ka viņiem ir bijis auksti, un tiem nekas slikts nenotiktu. [527] Līdzko siltums ir atgūts dabīgi, tā istabas temperatūru vajadzētu samazināt. Slimniekiem ar vājām plaušām nekas nevar būt sliktāks par pārkarsētu atmosfēru.
Slimnieki pārāk bieži paši sev atņem saules gaismu. Saule ir viens no dabas visdziedinošākajiem spēkiem. Izrotāt savas mājas ar Dieva saulstaru gaismu un baudīt to ir ļoti vienkāršs dziedniecības līdzeklis, un tādēļ tas nav modē. Mode sevišķi rūpējas, lai nolaižot aizkarus un aizverot slēģus, viesistabās un guļamistabās neielaistu saules gaismu, it kā tās stari atstātu graujošu iespaidu uz veselību un dzīvību. Daudzas sāpes, kas ir mirstīgo mantojums, pār mums nav vedis Dievs. Mūsu pašu ģeķība ir likusi mums atteikties no dārgām svētībām, kuras Dievs mums ir sagādājis un kas, pareizi izlietotas, ir nenovērtējamas veselības atgūšanai. Ja vēlaties, lai jūsu mājas būtu jaukas un patīkamas, tad dariet tās gaišas, ielaižot tur saulstarus un svaigu gaisu. Noņemiet smagos aizkarus, atveriet logus, atbīdiet aizkarus un bagātīgi baudiet saules gaismu, pat ja par to būtu jāsamaksā ar jūsu paklāju krāsām. Dārgā saules gaisma varbūt izbalinās šos paklājus, tomēr tā dos veselīgu sārtumu jūsu bērnu vaigos. Ja ar jums ir Dievs un jūsu sirdis ir siltas un mīlošas, tad vienkārša mājvieta, kur valda svaigs gaiss un saules gaisma, kā arī vēlēšanās parādīt nesavtīgu viesmīlību, kļūs jau šeit par Debesīm jūsu ģimenei un arī kādam nogurušam ceļiniekam.
