Sludinātāju skaits ir pietiekošs, bet stipri trūkst strādnieku. Strādnieki, kas ir Dieva līdzstrādnieki, izpratīs šī darba svētumu un zinās, ka lai sekmīgi virzītu darbu uz priekšu, tiem būs jāsastopas ar smagām cīņām. Strādnieki nepagurs un nekritīs izmisumā, redzot šo darbu, kaut arī tas liktos ļoti grūts. Vēstulē romiešiem Pāvils saka; “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, miers ir pie Dieva caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs ticībā esam dabūjuši arī pieiešanu pie tās pašas žēlastības, kurā mēs stāvam un lielāmies ar cerību uz Dieva godību. Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, ka bēdas dara pacietību un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību, un cerība nepamet kaunā; [510] jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums ir dots.” (Rom.5:1-5) Viņā ir visas gudrības un atzīšanas bagātība. Mēs nevaram aizbildināties, ja neizmantojam bagātīgo krājumu, kas sagatavots, lai mums nekas netrūktu. Izvairīšanās no grūtībām un sūdzēšanās par bēdām Dieva kalpus padara vājus un nespējīgus nest atbildības un nastas.
Kas droši nostāsies cīņas priekšējās rindās, tie visi izjutīs pret sevi vērstus īpašus sātana uzbrukumus. Piedzīvojot viņa triecienus, tie patvērumu meklēs Savā Stiprajā Cietoksnī. Viņi izjūt, ka tiem nepieciešams sevišķs Dieva spēks, un tie strādā šai spēkā; tāpēc gūtās uzvaras tos nevada uz paaugstināšanos, bet gan liek ticībā vēl drošāk atbalstīties uz Visvareno. Viņu sirdīs pamostas dziļi izjusta pateicība Dievam, un viņi ir priecīgi bēdās, kas pār tiem nāk ienaidnieka uzmākšanās rezultātā. Šie labprātīgie kalpi iegūst piedzīvojumus un veido raksturu, kas pagodinās Dieva lietu.
Tagadne Dieva kalpiem ir svinīgu priekštiesību un svētu uzdevumu laiks. Ja šie uzdevumi tiek uzticīgi pildīti, tad liels būs šo kalpu atalgojums, kad Meistars sacīs: “Atbildi par savu namturību.” Bagātīgi tiks atalgots no sirds un nesavtīgi veiktais grūtais darbs, pacietība un neatlaidīgās pūles. Jēzus sacīs: Uz priekšu Es jūs nesaukšu par kalpiem, bet par draugiem un viesiem. Meistars neizteiks atzinību padarītā darba lielo apmēru dēļ, ne tāpēc, ka daudz kas ir iegūts, bet gan uzticības dēļ, kas parādīta. Ne lieli sasniegumi, bet gan motīvi, kas mūs ierosina strādāt ir tie, kas izšķirs Dieva spriedumu. (511) Augstāk par padarītā darba lielumu Viņš vērtē krietnumu un uzticību.
Man rādīja, ka daudziem draud vislielākās briesmas neiegūt pilnīgu svētumu Kunga bijāšanā. Sludinātājiem draud briesmas pazaudēt pašiem savas dvēseles. Daži, kas sludinājuši citiem, paši tiks atmesti, jo nav sasnieguši kristīga rakstura pilnību. Ar savu darbu tie neglābj dvēseles un tā neizglābj pat savējo. Viņi nesaskata sevis pazīšanas un sevis savaldīšanas lielo nozīmi. Viņi nav modri un nelūdz, lai neiekristu kārdināšanās. Ja viņi būtu modri, tad tie iepazītos ar savām vājajām vietām, kur tie visvieglāk pieejami kārdināšanām. Ar modrību un lūgšanām viņu vājās vietas var tikt pasargātas tā, ka kļūst par viņu stiprākajām vietām, un tie spēs stāties pretī kārdināšanām, tajās neiekrītot. Visiem Kristus sekotājiem ik dienas vajadzētu sevi pārbaudīt, lai pilnīgi iepazītu paši savu rīcību. Gandrīz visi pamet novārtā sevis pārbaudīšanu. Šī nolaidība ir sevišķi bīstama cilvēkam, kas sevi atzīst par Dieva muti, kas ieņem bijājamo un atbildīgo stāvokli, saņemot vārdus no Dieva, lai pasniegtu tos Viņa ļaudīm. Šāda cilvēka izturēšanās ikdienas dzīvē atstāj uz citiem lielu iespaidu. Ja viņam darbā ir kādi panākumi, tad tos, kas atgriežas viņš vada tikai līdz savam zemajam līmenim, un reti kad tie paceļas augstāk. Sava sludinātāja gaitas, viņa vārdus, viņa kustības un izturēšanos, viņa ticību un dievbijību tie uzskata kā paraugu visiem Sabatu ievērojošiem adventistiem; un tie domā, ka ja viņi atdarina to, kas viņiem mācījis patiesību, tad tie savu pienākumu ir izpildījuši.
Sludinātājs savā izturēšanās veidā var daudz ko labot. Daudzi redz un jūt savus trūkumus, tomēr liekas, ka viņi nezin kādu iespaidu tie atstāj. Viņi apzinās savu rīcību, bet pēc tam atļaujas nepareizo aizmirst un tāpēc neko nelabo. Ja sludinātāji ik dienas rūpīgi pārdomātu un apsvērtu savu rīcību, [512] vēlēdamies iepazīties ar savas dzīves ieradumiem, tad tie sevi pazītu labāk. Rūpīgi pārbaudot savu ikdienas dzīvi visādos apstākļos, viņi iepazīstas ar motīviem un pamatlikumiem, kas tos ierosina uz rīcību. Visiem, kas vēlas sasniegt kristīga rakstura pilnību, nepieciešams katru dienu novērtēt savu rīcību, lai redzētu vai sirdsapziņa to atzīst par labu vai notiesā.
Ja stingrāk pārbaudīsim daudzus darbus, pat labdarību, kas liekas laba, tad izrādīsies, ka to ierosina nepareizi motīvi. Daudzi saņem atzinību par tikumiem, kādu viņiem nemaz nav. Siržu Izmeklētājs pārbauda motīvus, un bieži darbus, kurus ļaudis ļoti slavē, Viņš apzīmē kā tādus, kurus izraisījuši savtīgi motīvi un zemiska liekulība. Katru mūsu dzīves darbu, kā ļoti labu un slavējamu, tā arī nopeļamu, Siržu Izmeklētājs tiesā pēc motīviem, kas to izraisījuši.
Pat daži sludinātāji, kas aizstāv Dieva likumus, pavisam maz pazīst paši sevi. Viņi nepārdomā un nepārbauda savus motīvus. Viņi neredz savus maldus un grēkus, jo godīgi un nopietni neaplūko savu dzīvi, savus darbus un savu raksturu, atsevišķi un visus kopā, un nesalīdzina ar Dieva svētajiem likumiem. viņi īsti neizprot Dieva likumu prasības un ikdienas dzīvē pārkāpj to likumu garu, kurus viņi sakās godājam. Pāvils saka: “Caur bauslību nāk grēku atzīšana.” “Grēku es nepazinu, kā vien caur bauslību; jo iekārošanu es nezinātu, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot.” (Rom.7:7) Dažiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, trūkst praktiskas izpratnes par Dieva likumiem un to svētajām prasībām, vai arī par Kristus samierinošo darbu. Tiem pašiem vispirms jātiek atgrieztiem, iekams tie var atgriezt grēciniekus.
Nav ņemts vērā uzticīgais spogulis, [513] kas atklāj rakstura trūkumus; tāpēc pastāv kroplums un grēks, un citi to redz, ja arī paši vainīgie to nesaprot. Lielā mērā turpina pastāvēt riebīgais savtības gars, pat dažos no tiem, kas sevi uzskata par Dieva darbam nodevušies cilvēkiem. Ja tie savu raksturu salīdzinātu ar Viņa prasībām, sevišķi ar Viņa svēto , taisno un labo baušļu augsto standartu, tad, ja viņi tikai ir nopietni un godīgi meklētāji, tie pārliecinātos, ka viņiem briesmīgi daudz kas trūkst. Bet daži nevēlas skatīties pietiekoši tālu vai pietiekoši dziļi, lai ieraudzītu savas sirds samaitātību. Viņi ir nepilnīgi daudzējādā ziņā; tomēr tie labprātīgi paliek savu vainu nezināšanā un tā ir aizrāvušies ar savām personīgajām interesēm, ka Dievs tiem nemaz nerūp.
Daži pēc savas dabas nav dievbijīgi, un tāpēc tiem vajadzētu attīstīt un rūpīgi izkopt ieradumu pārbaudīt savu dzīvi un motīvus, sevišķi izkopjot mīlestību uz reliģiskiem pienākumiem un lūgšanām vienatnē. Tos bieži var dzirdēt runājam par šaubām un neticību un stāstam par apbrīnojamām cīņām ar šo neticību. Viņi kavējas pie drosmi atņemošiem notikumiem, it kā tie varētu stiprināt viņu ticību, cerību un drosmi patiesībā, it kā tas nodrošinātu panākumus darbā, kurā viņi ir iesaistījušies, un it kā atrašanās apšaubītāju pusē būtu sevišķs tikums. Reizēm liekas, ka viņi tieši ar prieku runā par neticīgo nostāju, stiprinot paši savu neticību ar dažādiem apstākļiem, kādus vien viņi var atrast savas tumsas atvainošanai. Tādiem mēs vēlētos teikt: Būtu labāk, ja jūs tūlīt nokāptu un atstātu Ciānas mūrus, līdz kamēr kļūstiet par atgrieztiem cilvēkiem un labiem kristiešiem. Pirms jūs uzņematies atbildību kļūt par sludinātājiem, Dievs prasa, lai jūs atteiktos no mīlestības uz šo pasauli. Tie, kas turpinās palikt šais šaubās, saņems tādu pat atalgojumu kā bailīgie un neticīgie.
Bet, kas ir šo šaubu, šīs tumsas un neticības cēlonis? Es atbildēšu: — šie ļaudis nestāv pareizi Dieva priekšā. [514] Viņi neizturas godīgi un patiesi pret savām dvēselēm. Tie ir atstājuši novārtā personīgas dievbijības izkopšanu. Viņi nav atšķīrušies no visas savtības un no grēka un grēciniekiem. Viņi nav iedziļinājušies mūsu Kunga pašaizliedzīgajā un pašuzupurīgajā dzīvē un nav atdarinājuši Viņa atstāto skaidrības, dievbijības un pašuzupurēšanās priekšzīmi. Grēks, kas sevišķi apstāj ir nostiprinājies, izturoties pret to iecietīgi. Personīgā nolaidība un grēks tos ir atšķīris no dievišķā Skolotāja sabiedrības, un Viņš atrodas vienas dienas gājumā tiem priekšā. Viņiem līdzi iet slinkums, kūtrums (atšķiršana) atkrišana, neticība, negodbijība, nepateicība, nesvētums un to pavadoņi — ļaunie eņģeļi. Vai brīnums, ka šādi cilvēki atrodas tumsā un apšauba mācību punktus? “Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas pazīs mācību,” (Jāņa 7:17) (angļu tulk.) tas šai lietā būs drošs. Šis apsolījums liks izgaist visām šaubām un neskaidrībām. Šaubas rada šķiršanos no Kristus. Kristus seko nopietni, godīgi patiesi, pazemīgi, lēnprātīgi un skaidri ļaudis, kurus svētie eņģeļi, tērpti pilnīgā Debesu bruņojumā, svēto, apgaismo šķīsta un pasargā; jo tie ir pierakstīti Debesīs.
Ja dzirdam kādu cilvēku izsakām šaubas, ja viņa vārdi pauž neticību, tāpēc ka tas dzīvo nelabvēlīgā vidē, tad nav vajadzīgs meklēt vēl kādu lielāku pierādījumu, ka šis cilvēks atrodas tālu no Jēzus un ir atstājis novārtā lūgšanas vienatnē un personīgo dievbijību. Tādām personām nav šķīstas, patiesas un neaptraipītas Kristus reliģijas. Viņu lieta ir viltota, ko šķīstīšanas process iznīcinās kā sārņus. Līdzko Dievs tos pārmeklē un pārbauda viņu ticību, tā tie sāk ļodzīties, stāv nedroši, nosveras vispirms uz vienu pusi, tad uz otru. Viņiem nav neviltotas pārliecības, kāda bija Pāvilam, kas varēja lielīties bēdās, jo “bēdas dara pacietību un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību un cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs.” (Rom.5:3-5) Viņiem ir apstākļu reliģija. [515] Ja visi ap viņiem ir stipri ticībā un droši par trešā eņģeļa vēsts neizpaliekošajiem panākumiem, un ja pret viņiem netiek izdarīts nekāds sevišķs spiediens, tad liekas, ka viņiem ir kaut cik ticības. Bet līdz ko šķiet, ka Dieva lieta cieš neveiksmi, kad darbs lēni iet uz priekšu un nepieciešama visu palīdzība, tad šīs nabaga dvēseles, kaut arī viņi varbūt saucas par evaņģēlija sludinātājiem, sagaida, ka viss iznīks. Šie cilvēki traucē un nevis palīdz.
