Mīļie brāļi! 1868. gada 25. oktobrī es redzēju, ka ne visi, kas sevi uzskata par aicinātiem mācīt patiesību, ir piemēroti šim svētajam darbam. Daži ir kūtri laicīgās lietās, un arī viņu reliģiskajā dzīvē jūtams garīgs kūtrums. Ja tiem nav uzcītības un neatlaidīgas enerģijas laicīgos pasākumos, tad tie paši trūkumi parādīsies arī garīgajā dzīvē.
Daži no jums ir ģimenes galvas, un jūsu priekšzīme un iespaids veido jūsu bērnu raksturus. Lielākā vai mazākā mērā viņi atdarina jūsu priekšzīmi, un jūsu nepilnības viņiem rāda sliktu piemēru. Tomēr Dieva lietā un darbā jūsu trūkumi ir vēl jūtamāki un izraisa daudz smagākas sekas. Jūsu ģimenes ir izjutušas šos trūkumus un tamdēļ arī cietušas; viņām ir trūcis daudz lietu, ko ar čaklu darbu un neatlaidību būtu iespējams sagādāt. Bet Dieva lietā šie trūkumi ir bijuši tik redzami un jūtami pat tik lielā mērā, par cik Viņa lieta un darbs ir svarīgāki nekā lietas, kas attiecas uz šo dzīvi. Dažu sludinātāju iespaids nav labs. Viņi nav bijuši uzmanīgi, lai izlietotu acumirkļus, tādā veidā ļaudīm atstājot čakluma piemēru. Viņi laiskā bezdarbībā ir pavadījuši minūtes un stundas, kas, reiz aizgājušas mūžībā ar padarīto darbu pierakstiem, vairs nekad nav atsaucamas. Daži pēc dabas ir kūtri, tāpēc viņiem ir grūti gūt panākumus jebkurā pasākumā. Šis trūkums ir bijis redzams un jūtams arī viņu reliģiskajā dzīvē. Zaudējumu piedzīvo ne tikai paši vainīgie, bet no viņu trūkumiem jācieš arī citiem. Un šai pēdējā laika posmā daudziem jāmācās mācības, ko tiem vajadzēja apgūt jau daudz agrāk.
Daži nav uzticīgi Bībeles pētnieki. Viņiem nepatīk nodoties rūpīgām Dieva Vārda studijām. Sekas šai nolaidībai ir tās, ka viņu darbs ir bijis ļoti neveiksmīgs un viņi, strādājot par sludinātājiem nav padarījuši desmito daļu no tā darba, ko tie būtu varējuši padarīt, ja būtu izpratuši, cik nepieciešami ir čakli studēt Vārdu. Viņiem ir iespējams tik labi iepazīt rakstus un kļūt spēcīgiem Bībeles pierādījumos, ka tie varētu atspēkot pretiniekus un tā paskaidrot mūsu ticības pamatus, ka patiesība gūtu krāšņu uzvaru un viņu pretinieki apklustu.
Kas kalpo ar Vārdu, tiem ar šo Vārdu vajadzētu iepazīties tik pamatīgi, cik vien tas viņiem ir iespējams. Viņiem pastāvīgi jāmeklē, jālūdz un jāmācās, vai arī Dieva ļaudis šī Vārda zināšanā kļūs pārāki un atstās šos, tā saucamos skolotājus, tālu aiz sevis. Kas tad ļaudis pamācīs, ja ļaudis būs aizsteigušies saviem skolotājiem priekšā? Visas šādu sludinātāju pūles ir neauglīgas. Tad būs vajadzīgs, lai ļaudis tos dziļāk iepazīstina ar Vārdu, pirms tie var citus mācīt.
Daži tagad varētu būt krietni strādnieki, ja viņi būtu lietderīgi izlietojuši savu laiku, apzinoties, ka par izšķiestajiem mirkļiem viņiem vajadzēs dot norēķinu Dievam. Nebūdami čakli, tie ir Dievam nepatīkami. Savu iegribu apmierināšana, pašmīlība un savtīga ērtību mīlestība, [500] dažus ir atturējusi no laba, no Rakstu atziņu apgūšanas, kas tos pilnīgi apbruņotu visiem labiem darbiem. Daži nenovērtē laka nozīmi un stundas, ko varēja izlietot Bībeles studijām, labāk pavada gultā. Nav daudz tādu tematu, pie kuriem tie ir vairāk kavējušies, ko viņi tuvāk pazīst un par ko viņi var pietiekoši labi runāt; bet viņi ar to lielā mērā ir apmierinājušies. Visā visumā viņi nav bijuši ar sevi apmierināti un reizēm ir izjutuši savus trūkumus, tomēr viņi nav tā atmodušies, lai izprastu, kādu noziegumu tie izdara, neiepazīdamies ar Dieva Vārdu, kuru tie māca citiem. Viņu nezināšanas dēļ ļaudis jūtas vīlušies; tie viņos nesaskata domāšanas spējas, kādas tiem varētu būt un kādas tiek sagaidītas no Kristus sludinātājiem. Agri ceļoties un taupot savus acumirkļus, sludinātājs var atrast laiku rūpīgai rakstu pētīšanai. tiem jābūt neatlaidīgiem un nav jāļaujas novērsties no mērķa, bet nemitīgi jāņem laiks Vārda studijām, ņemot palīgā patiesības, kuras jau pirms viņiem nogurdinošās pūlēs ir atraduši citi cilvēki, neatlaidīgā, čaklā darbā sagatavojot tās viņu rokām. Ir tādi sludinātāji, kas strādā jau gadiem ilgi, mācot patiesību citiem, kaut gan vēl paši nav labi iepazinušies ar mūsu nostājas stiprajiem pamatiem. Tos es lūdzu atbrīvoties no sava slinkuma. Viņiem tas ir pastāvīgs lāsts. Dievs prasa, lai viņi katru brīdi izlietotu darot kaut ko labu sev pašiem un citiem. “Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” (Rom.12:11) “Kas ir kūtrs savā darbā, tas ir brālis lielajam izšķērdētājam.” (Sal.pam.18:9)
Kristus sludinātājiem ir svarīgi rūpēties par savu tālāko attīstību, izgreznojot ar to savu ticības apliecību un saglabājot pienācīgu cieņu. [501] Nevingrinot savu prātu, tie noteikti piedzīvos neveiksmes visās lietās, ko viņi uzsāks. Es redzēju, ka dažiem Vārda sludinātājiem ir skaidri redzami trūkumi. Dievam nepatīk viņu ceļi un domas. Citējot Rakstus kā pagadās, viņi apkauno savu darbu. Viņi sevi sauc par šī Vārda skolotājiem un tomēr nespēj pareizi atkārtot Rakstus. Kas pilnīgi nododas Vārda sludināšanai, tie nedrīkst citēt nepareizi pat vienu rakstu vietu. Dievs no visiem saviem kalpiem prasa pilnīgu darbu.
Kristus reliģiju tās īpašnieks parādīs dzīvē, sarunās un darbos. Tās stiprie pamatlikumi būs līdzīgi enkuram. Vārda sludinātājiem vajadzētu būt dievbijības paraugiem, priekšzīmei savam ganāmpulkam. To priekšzīmei vajadzētu norāt slinkumu, kūtrumu, nevēlēšanos strādāt un taupīt. Reliģijas pamatlikumi kategoriski prasa, lai cilvēks būtu uzticīgs, strādīgs, taupīgs un godīgs. Drīz visi dzirdēs vārdus: “Atbildi par savu namturību.” Brāļi, ko jūs atbildētu, ja Kungs parādītos jau tagad? Jūs neesat gatavi. Jūs tikpat droši tiktu pieskaitīti kūtrajiem kalpiem, cik droša ir patiesība, ka tādi vispār ir. Vēl jums ir atvēlēti dārgi acumirkļi. Es lūdzu: Izpērciet laiku.
Pāvils pamudina Timoteju: “Centies sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt kā strādnieku, kam nav jākaunas un kas patiesības Vārdu pareizi izdala.” “Bet jautāšanas, kas ir ģeķīgas un bez pamācīšanas, tās atmet, zinādams, ka tās tikai strīdu dzemdina. Bet Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam būt pret visiem un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest, kas ar laipnību pretinieku māca, vai Dievs jebkad tiem nedotu atgriešanos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu.” (2.Tim.2:15,23-26)
Lai veiktu darbu, ko Dievs no viņiem prasa, sludinātājiem nepieciešama sagatavošanās savam (darbam) amatam. [502] Vēstulē kolosiešiem apustulis Pāvils par savu kalpošanu draudzei raksta sekojošus vārdus: “Tai esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva Vārdu pilnīgi pasludinu; to noslēpumu, kas ir bijis paslēpts kopš mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad ir skaidri parādīts Viņa svētiem; tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām, tas ir Kristus jūsos, godības cerība; to mēs pasludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visās gudrībās, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Jēzū Kristū; par to es arī darbojos, cīnīdamies Viņa varā, kas manī stipri strādā ar spēku.” (Kol.1:25-29)
No saviem kalpiem, kas dzīvo tik tuvu visu lietu galam, Dievs prasa ne mazāku svētuma izpratni un ne mazāku nodošanos sludināšanas darbam. Viņš nevar pieņemt tādu strādnieku darbu, kas savā sirdī nav izjutuši tās patiesības dzīvību un spēku, kuru viņi pasludina citiem. Viņš nepieņems neko mazāku par čaklu, dedzīgu un rosīgu sirds darbu. Šai lielajā darbā vajadzīga modrība, un pūlēm jābūt auglīgām. Dievam vajadzīgi nesavtīgi strādnieki, kas grib darīt labu, nedomājot par sevi, kas šim darbam veltītu nedalītu interesi.
Brāļi, jūs neesat nodevušies un svētījušies darbam. Jūsu sirdis ir savtīgas. Jums jānovērš savu trūkumi, vai arī jūs drīz piedzīvosiet liktenīgu vilšanos — jūs pazaudēsiet Debesis. Dievs nevērtēs pavirši uzticību darbā. Daudziem, kas strādā kalpošanas darbā, trūkst izturīgas enerģijas un pastāvīgas uzticēšanās Dievam. Šo īpašību dēļ lielas nastas tiek uzkrautas cilvēkiem, kam tās jau ir, un viņi ir spiesti strādāt tā, lai izlīdzinātu nepilnības, kas tik neapšaubāmi atklājas ļaudīs, kuri varētu būt spējīgi strādnieki, ja vien viņi gribētu tādi kļūt. Nedaudzi cilvēki strādā dienu un nakti, atsakoties no atpūtas un priekiem, [503]ko dod citu cilvēku sabiedrība, līdz pēdējam pārslogodami savas smadzenes, katrs padarot triju cilvēku darbu; izsmeļot savus dārgos dzīvības spēkus , lai veiktu tos uzdevumus, ko arī citi varēja padarīt, bet pameta novārtā. Daži ir par slinkiem, lai darītu savu daļu; daži sludinātāji rūpīgi sargā paši sev, izvairīdamies no atbildības nastām un tādā veidā palikdami darbam nepiemērotā stāvoklī; rezultātā tie nepadara gandrīz neko. Tādēļ tie, kas izprot dvēseļu vērtību un darba svētumu un zina, ka tiem jāiet uz priekšu, dara vairāk par saviem tiešajiem pienākumiem, pieliekot pārcilvēcīgas pūles un izlietojot visus savus prāta spēkus, lai tikai uzturētu darbu un virzītu to uz priekšu. Ja visi vienlīdzīgi interesētos par darbu un nodotos tam, ja visi, kas saucas par sludinātājiem, uzticīgi atdotu Dieva lietai visu savu interesi, netaupot sevi, tad nedaudzie, nopietnie, dievbijīgie strādnieki, kas pārmērīgās pūlēs ātri izšķiež savus dzīvības spēkus, varētu atbrīvoties no lielajām un nospiedošajām nastām, kas gulstas uz viņiem, un saglabātu savus spēkus, lai tad, kad rastos tieša nepieciešamība, viņiem būtu iespējams strādāt ar divkāršu spēku, gūstot daudz lielākus panākumus nekā tagad, kad viņus nospiež pārmērīgas rūpes un raizes. Kungam nepatīk šī vienaldzība.
Daudzi, kas apliecina, ka viņi ir Dieva aicināti kalpot ar Vārdu un pamācībām, nesaprot, ka viņiem nav tiesību saukties par sludinātājiem, kamēr viņi šim darbam nav pilnīgi sagatavojušies, nopietni un uzticīgi pētot Dieva Vārdu. Daži nav gribējuši iegūt zināšanas pat elementārās izglītības jomā. Daži nevar pat tekoši lasīt, citi nepareizi citē Rakstus; un ir arī tādi, kas ar savu skaidri redzamo nepiemērotību darbam, ko tie mēģina darīt, nodara ļaunumu Dieva lietai un apkauno patiesību. Tie neredz vajadzību attīstīt savu prātu, izkopt, īpašu, iedrošinošu, nemākslotu smalkjūtību un sasniegt patiesa kristīga rakstura cēlumu. Drošs un iespaidīgs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai ir savas dvēseles pakļaušana Dievam. Viņš tad vadīs prātu un jūtas tā, [504] lai tās kavētos pie dievišķām lietām; un tad tiem būs enerģija bez nevajadzīgā straujuma, jo visi gara un visas būtnes spēki būs paaugstināti, izsmalcināti un ievadīti viscēlākā un vissvētākā gultnē. No Dievišķā Skolotāja lūpām atskanēja vārdi: “Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.”(Marka 12:30) Kad būs notikusi tāda pakļaušanās Dievam, tad katru darbu rotās jauka, patiesa pazemība, tomēr, tajā pašā laikā tiem, kas tā savienojas ar Dievu un Debesu eņģeļiem, būs atbilstoša cieņa, kas stāstīs par Debesīm.
