Brāli E! 1865. gada 25. decembrī, atrodoties Ročesterā, N.Y., pirms apmeklēju Menas štatu, es redzēju daudz lietas sakarā ar grūtībām un drosmi atņemošo stāvokli šajā štatā. Man rādīja, ka diezgan liels skaits cilvēku, kuri iedomājas, ka viņu pienākums ir atklāti mācīt Dieva Vārdu, ir kļūdījušies darba izvēlē. Viņi nav saņēmuši nekādu aicinājumu nodoties šim svinīgajam un atbildīgajam darbam. Viņi nebija derīgi sludināšanas darbam, jo nespēja citus pareizi pamācīt.
Daži savu pieredzi bija ieguvuši reliģisku fanātiķu vidū, kuriem nebija pareizas izpratnes par darba augsto raksturu. Šo, tā saucamo, septītās dienas adventistu reliģiskie piedzīvojumi nebija uzticami. Visas viņu rīcības pamatos nebija stipru pamatlikumu. Viņi bija pašpaļāvīgi un lielīgi. Viņu reliģija nepastāvēja taisnības darbos, patiesā dvēseles pazemībā un sirsnīgā padevībā Dievam, bet gan impulsīvā trokšņainā rīcībā un savādībām un dīvainībām bagātā nekārtībā. Viņi neizjuta un arī nevarēja izjust nepieciešamību ietērpties Kristus taisnībā. viņiem bija pašiem sava taisnība, kas līdzinājās notraipītām lupatām un kuru Dievs nekādā gadījumā nevarēja pieņemt. Šie cilvēki nemīlēja vienprātību un saskanīgu rīcību. Viņi priecājās par nekārtību. Viņi izvēlējās sajukumu, nemieru un uzskatu dažādību. Viņi bija nevaldāmi un nepakļāvīgi, neatdzimuši un nesvēti, un sajukuma elements atbilda viņu nedisciplinētajam prātam. Viņi bija lāsts Dieva lietai un apkaunoja septītās dienas adventistu vārdu.
Šos cilvēkus patiesība nebija reformējusi, [554] ne svētojusi. Viņi bija rupji un neaudzināti. Viņi vēl nekad nebija baudījuši kaut ko no nākamās pasaules jaukā un šķīstā skaistuma. Viņi vēl nekad nebija izjutuši dievbijības noslēpumu, ne arī viņu sirdis bijīgi nodrebējušas tā priekšā. Dievišķās un mūžīgās lietas viņi nostādīja vienādā līmenī ar parastām un bija gatavi runāt par Debesīm un Jēzus nākšanu tā, kā tie mēdza runāt par zirgiem. Viņiem bija paviršas zināšanas par patiesības teoriju, un par to vairāk tie neko nezināja. Patiesības pamatlikumi nebija mainījuši viņu dzīvi un nebija tiem likuši ar riebumu raudzīties uz savu es. Viņi sevi nekad nebija aplūkojuši tādā gaismā, kādā Pavils raudzījās uz sevi un atklāja morālos trūkumus savā raksturā. Dieva baušļi tos nekad nebija nonāvējuši, un viņi nebija atšķīrušies no savas netīrības un no visa, kas tos aptraipīja. Dažiem no šiem cilvēkiem vismīļākā nodarbošanās ir niekošanās un vieglprātīgas sarunas. Šo ieradumu tie attaisnoja un piekopa pat tādos gadījumos, kuriem vajadzētu iezīmēties ar svinīgām domām un nodošanos Dievam. Ar to viņi parādīja patiesas cieņas un dziļas izpratnes trūkumu un zaudēja vērtību pat tādu domājošu cilvēku acīs, kuriem nebija nekādu zināšanu par patiesību. Šie ļaudis paši metās kārdināšanu straumē un uzturējās tur, kur ienaidniekam bija izdevies tos ievest, un sātanam ir tik viegli pārvaldīt to prātu un samaitāt visus viņu piedzīvojumus, ka, pēc visa spriežot, tiem neizdosies atraisīties no viņa valgiem un iegūt veselīgus piedzīvojumus.
Dieva dienas ugunis aprīs salmus un pelavas, un no katra, kas turpinās iet šo, jau tik ilgi iemīļoto nedievbijīgo ceļu, nekas nepaliks pāri. Šiem ļaudīm nepatīk atrasties tādu cilvēku sabiedrībā, ar kuriem tiešām ir Dievs. [555] Viņu reliģiskie piedzīvojumi ir tik zemi, ka tiem nav nekādas daļas nedz intereses saprātīgos reliģiskos piedzīvojumos; tāpēc viņi ir nonicinājuši to ļaužu sabiedrību, kurus vada un māca Dievs. Dažu īpašu šīs šķiras pārstāvju stiprā puse ir sarkasms (ļauns, dzēlīgs izsmiekls) un ironija. Viņi uzstājas nekaunīgi un apvainojoši un neievēro labas uzvešanās likumus. Viņi neko necenšas šķirot, kā arī necenšas godāt tos, kam gods nākas. Tie lepni, dumpīgi, izaicinoši saceļas pret visiem, kas domā savādāk nekā viņi. Viņu trokšņainā izturēšanās un sliktā uzvešanās liek patiesajam Dieva kalpam just, ka tie pretojas viņa pūlēm to labā, un tas zaudē drosmi turpināt darbu pie tiem. Tad tie nododas necienīgai līksmībai, kas ir tieši tāda pat rakstura, kāds ir sātana un viņa ļauno eņģeļu prieks par sev nodrošinātu dvēseli. Viņiem blakus stāv sātans un viņa eņģeļi, kas gavilē līdz ar tiem. Bezcerīgs ir to personu stāvoklis, kuriem piemīt šīs rakstura īpašības un kas tās stipri attīstījuši. Tie ir ieslēgti savā paštaisnībā, un katra veida rakstura izsmalcinātību un cēlumu, ar ko viņiem nākas sastapties, tie nosauc par lepnumu un pazemības trūkumu. Rupja izturēšanās un nezināšana tiek uzskatīta par pazemību.
Savus reliģiskos piedzīvojumus tu lielā mērā esi ieguvis šādu cilvēku vidū; tāpēc tu neesi derīgs mācīt mirstīgajiem šo vissvinīgāko, visskaistāko, viscēlāko un reizē arī vispārdrošāko vēsti. Tu varbūt aizsniegsi zināmu ļaužu šķiru, bet sabiedrības inteliģentākā daļa ar tavu darbu tiks aizdzīti tikai vēl tālāk prom. Tev nav pietiekošu zināšanu pat vispārējās izglītības nozarēs, lai spētu pamācīt vīrus un sievas, kuriem otrā pusē stāvēs viltīgais velns, kas tiem iečukstēs priekšlikumus un rādīs ceļus, kas vedīs prom no patiesības.
No parasto skolu skolotājiem prasa, lai tie būtu sava darba meistari. Viņus rūpīgi pārbauda, lai pārliecinātos vai viņu gādībai drīkst uzticēt bērnus. Viņu piemērotības pakāpe tiek pārbaudīta, [556] ņemot vērā tā amata svarīgumu, kas tiem būs jāpilda. Es redzēju, ka Dieva darba raksturs ir par tik augstāks un svarīgāks, par cik mūžīgās lietas vērtējamas augstāk par laicīgajām. Šeit pielaistā kļūda nav vairs izlabojama. Bezgalīgi liela nozīme ir tam, lai visi, kas iziet mācīt patiesību, būtu piemēroti sagatavoti savam darbam. To spējas mācīt patiesību jāpārbauda ne mazāk stingri, kā tie cilvēki, kas mūsu skolās. Tā saucamo Kristus kalpu paviršais, nevīžīgais darbs ir noniecinājis visu Dieva lietu.
Es redzēju, ka sludinātājiem jābūt taisniem un svētiem un ka viņiem jāpazīst Dieva Vārds. Viņiem labi jāpārzina Bībeles piedzīvojumi un jābūt sagatavotiem dot pamatojumu savai cerībai, vai arī tiem vajadzētu pārtraukt savas pūles un meklēt citu nodarbošanos, kurā viņu trūkumiem nebūs tik briesmīgas sekas. Tagadējo vispār pazīstamo konfesiju sludinātāji jau ir pieņemti, ja viņi var runāt kaut par nedaudziem vienkāršiem Bībeles tematiem; bet sludinātājiem, ka izplata nepopulāro patiesību šīm pēdējām dienām, kuriem jāsastopas ar mācītiem vīriem, ar stipra prāta cilvēkiem un ar visāda veida pretiniekiem, ir jāzina viss, par ko tie var runāt. Viņiem nevajadzētu uzņemties atbildību par patiesības mācīšanu, ja tie nav šim darbam sagatavoti. Pirms tie iesaistās šai darbā vai tam nododas, viņiem vajadzētu kļūt par Bībeles pētītājiem. Ja viņiem nav tādas izglītības, lai atklātībā varētu pieņemami runāt, liekot pareizi novērtēt patiesību un pagodināt Dievu, kuram tie sakās kalpojam, tad tiem vajadzētu gaidīt, līdz kļūs derīgi šim darbam.
Brāli E, tu nevari pildīt Kristus kalpa vietu. Es redzēju, ka tev trūkst pareizu reliģisku piedzīvojumu. Tu nepazīsti pats sevi. Tu neproti pat pareizi lasīt, kā arī runāt tā, lai patiesību izteiktu inteliģentiem klausītājiem. Tev trūkst izšķiršanas spēju. Tu nesapratīsi, kad pareizāk ir runāt, [557] un kad gudrāk ir klusēt. Tu tik ilgi esi domājis līdzīgi šai īpašajai ļaužu šķirai, kuru es pieminēju un kuru tu labi pazīsti, ka tu tomēr nevēlēsies redzēt savus trūkumus, kad tie tev tiks atklāti. Tu sevi vērtē augstu, un tavi piedzīvojumi ir raksturojušies ar pašpaļāvību un lielību.
Tu neļaujies pamācīties; tāpēc Dieva lietai tavās rokās nebūs panākumu. Piedzīvojot neveiksmi, tu to neatzīsi. Tava darba rezultātā Dieva lieta nonāks negodā un kaunā, bet tu to nespēsi saskatīt. Zināmu ļaužu šķiru tu varbūt pārliecināsi par patiesību; tomēr vairāk būs to, kas tiks novērsti no patiesības un nostādīti tur, kur arī ar pareizām un saprātīgām pūlēm tos nevarēs aizsniegt. Ar tavu dzīvi ir saaustas lietas, kas kaitē patiesībai. Dievs nevar tevi pieņemt kā patiesības pārstāvi. Tava izturēšanās nav bijusi smalkjūtīga un cēla. Dievam nav patikusi tava uzvešanās. Tavi vārdi ir bijuši vieglprātīgi. Tu nebīsties Dievu un neesi svētojies. Tev nav piedzīvojumu garīgā dzīvē. Tu nezini, kā pareizi izdalīt dzīvības Vārdus, pasniedzot īstajā laikā ikvienam viņa daļu. Tu labprāt esi strīdējies un debatējis par punktiem, kurus tu nemaz nesaproti, un tāpēc tu varēji piedzīvot tikai sakāvi. Tāds gars ir šai ļaužu šķirai Menā, kurus es pieminēju. Viņi priecājas par iespējām cīnīties un dara to izaicinošā garā. Tu nebūsi lēnprātīgs tādu ļaužu pamācīšanā, kas runā paši sev pretī. Savu nelaimīgo piedzīvojumu dēļ tu vienmēr parādīsi zināmu kroplumu. Tu neesi lēnprātīgs un pats sevi neveido. Tev jāmācās svarīgas mācības, pirms tu vari kļūt vienkāršs un pieņemams Kristus sekotājs, kaut vai tikai savas personīgās dzīves ietvaros.
