Mīļais brāli A! Kopš Ilinoisas telts sanāksmes tavs gadījums ļoti nospiež manu prātu. Atceroties dažas lietas, kas man rādītas par sludinātājiem, īpaši par tevi, es jūtos sevišķi nomākta. Sapulcē Ilinoisā es runāju tieši par evaņģēlija kalpiem nepieciešamajām īpašībām. Kad es ļaudīm stāstīju, kādas īpašības nepieciešamas sludinātājiem, kas nes svinīgo vēsti šīm pēdējām dienām, tad daudz no tā, ko es teicu, attiecās uz tevi; un es sagaidīju, ka dzirdēšu no tevis kādu atzinību. Pirms manas runas tava sieva māsai Hall stāstīja par tavu mazdūšību. Viņa teica, ka tu nezinot, vai sludināšanas darbs ir tavs pienākums; tu nejūtoties drošs par savu pienākumu un neesot nodevies darbam tā, kā tu to būtu darījis, ja būtu pārliecināts, ka ej pareizo ceļu. Māsa Halla lika man saprast, ka, ja man priekš tevis būtu kādi iepriecinoši vārdi, tad tava sieva priecātos, ja es tos pateiktu. Es māsai Hallai teicu, ka nevaru sacīt neko iedrošinošu un ka, ja tu nejūties drošs, tad tev vajadzētu nogaidīt, līdz tu pats izproti savu pienākumu. Pēc tam es runāju par Kristus kalpa piemērotību darbam; un, lai pilnīgi izpildītu savu pienākumu, man būtu vajadzējis runāt tieši par tevi. Neticīgo klātbūtne bija vienīgais iemesls, kas mani no tā atturēja.
Minesotā man atkal vajadzēja sadurties ar grūtībām, ko rada mūsu sludinātāji un to rīcība. Es satiku brāli B un runāju ar viņu par viņa trūkumiem, kas tieši kavē viņa darbu, glābjot dvēseles. Viņa rīcība, rūpējoties par šīs zemes lietām, atkal man tik skaidri atgādināja tavu gadījumu, [540] ka, ja es būtu jutusies tik labi kā parasti, tad es tev būtu rakstījusi jau pirms telts sanāksmes atstāšanas. Mums nemaz neatlika laika atpūtai, un mēs tūlīt devāmies uz Viskonsinu. Es biju slima, tomēr Dievs mani stiprināja pienākuma pildīšanai ļaužu priekšā. Stāvot sanāksmes priekšā es pazinu sejas, lai gan neatceros, ka tās jebkad būtu redzējusi. Atkal sakarā ar citu cilvēku gadījumiem man skaidri atklājās tava lieta. Tā bija vieta, kur tavs iespaids bija iedarbojies kā graujošs lāsts, bet ne svētība. Bet tā bija arī vieta, kur pat tu varēji padarīt daudz laba. Ja tu būtu svētījies Dievam un būtu nesavtīgi strādājis, glābjot dvēseles, par kurām mira Kristus, tad tavam darbam būtu bijuši panākumi. Tu izprati mūsu nostājas pierādījumus. Mūsu ticības pamatojumi, atklājot tos ļaudīm, kuri vēl nekad par tiem nav saņēmuši gaismu, uz viņiem atstāja izšķirošu iespaidu, ja tikai to prāts nav pildīts ar aizspriedumiem, tā kā tie vairs nemaz negrib pierādījumus uzklausīt. Es redzēju dažus cilvēkus, kuri bija vislabākais materiāls, lai kļūtu par Sabatu ievērojošiem kristiešiem N un NN apkārtnē. Bet, kad patiesības skaistā ķēde dažus jau bija savaldzinājusi un tie bija gatavi par to izšķirties, tu šo lauku atstāji, nenobeigdams savu darbu. Būtu bijis labāk, ja tu vispār te nebūtu atnācis. Tādu interesi vairs nekad nebūs iespējams pamodināt.
Jau gadiem ilgi ir dota gaisma par šo lietu, norādot uz nepieciešamību uzturēt pamodušos interesi un nekādā gadījumā neatstāt darbu, līdz visi, kas tiecās pēc patiesības, ir izšķīrušies, ir piedzīvojuši kristībām nepieciešamo atgriešanos un pievienojušies kādai draudzei, vai arī paši izveidojuši jaunu draudzi. Nav tādu apstākļu, kas būtu pietiekoši svarīgi, lai aizsauktu sludinātāju no vietas, kur patiesības sludināšana radījusi interesi. Pat slimībai un nāvei ir mazāka nozīme nekā dvēseļu glābšanai, [541] kuru dēļ Kristus ir pienesis tik milzīgu upuri. Kas izprot patiesības svarīgumu un to dvēseļu vērtību, kuru dēļ nomira Kristus, tie ne zem kādiem apsvērumiem neatstās ieinteresētus ļaudis. Tie teiks: Lai miroņi aprok savus miroņus. Mājas intereses, zeme un nami nedrīkstētu ne vismazākā mērā kādu ietekmēt atrauties no darba lauka. Ja sludinātāji atļauj šīm laicīgām interesēm tos šķirt no darba, tad viņiem ir tikai viens ceļš— jāatstāj viss, jāatsakās no zemes gabaliem un laicīgām interesēm, kuru iespaids varētu tos atraut no šo pēdējo dienu svarīgā darba. Viena dvēsele ir vērtīgāka nekā visa pasaule. Kā gan cilvēki, kas saka, ka sevi ir atdevuši svētajam dvēseļu glābšanas darbam, var atļaut maziem laicīgiem īpašumiem saistīt viņu prātu un sirdi un tos atturēt no sekošanas augstajam aicinājumam, kuru, kā viņi to apliecina, tie ir saņēmuši no Dieva?
Es redzēju, brāli A, ka tavs iespaids N un NN apkārtnē ir ļoti kaitējis Dieva lietai. Ar šo iespaidu es iepazinos, kad tu pēdējā reizē biji Batl-Krīkā. Rakstot svarīgas lietas priekš sludinātājiem, man parādīja tavu gadījumu, un es apņēmos tūlīt tev rakstīt; bet tas nebija iespējams. Trīs naktis es gulēju pavisam maz. Gandrīz pastāvīgi domāju par tavu lietu. Garā es tev rakstīju gan guļot, gan nomoda stāvoklī. Redzot sanākušo vidū tieši tos cilvēkus, kuriem tavs iespaids bija kaitējis, es vēlējos šo lietu noskaidrot, ja tikai tu būtu bijis klāt. Par tavu rīcību neviens mirstīgais man nav teicis nevienu vārdu. Es jutos spiesta ar vienu vai diviem par šo jautājumu runāt, teikdams viņiem, ka atceros viņu sejas sakarā ar dažām lietām, kas man rādītas par tevi. Tad ļoti negribīgi man tika pastāstīti daži gadījumi, kas apstiprināja visu, ko es tiem biju teikusi… Es teicu tikai to, ko es sapratu, kas man, bīstoties Dievu, ir jāsaka kā Viņa kalponei, pildot savu pienākumu.
[542] Divus gadus atpakaļ es redzēju, ka tu un tava sieva bijāt ļoti savtīgi, mantkārīgi cilvēki. Jūsu pašu savtīgās intereses jums bija dārgākas par dvēselēm, kuru dēļ mira Kristus. Es redzēju, ka tavām pūlēm vispār nav sekmju. Tev ir spējas pasludināt patiesību; tev ir pētošs prāts; un, ja nebūtu daudzo trūkumu tavā kristīgajā raksturā, tad tev būtu bijuši labi panākumi. Tomēr daudzu iemeslu dēļ patiesības pasludināšanā tu neesi guvis sekmes. Viens no tavas dzīves lielākajiem lāstiem, brāli A, ir bijis tavs ārkārtīgais savtīgums. Tu vienmēr esi domājis par savu personīgo labumu. Jūs abi sevi esat padarījuši par līdzjūtības un uzmanības centru. Dodoties uz kādu vietu un ieejot kādā ģimenē, jūs ar visu svaru uzgulstieties šai ģimenei, liekat tiem gatavot priekš jums ēdienus un jūs apkalpot; bet neviens no jums necenšas padarīt tikpat daudz, cik priekš jums tiek darīts. Šī ģimene varbūt smagi strādā, nesot savas un jūsu nastas, bet jūs abi esiet tik savtīgi, ka neredzat viņu nastas, viņu pārgurumu un nesaskatiet, ka esat fiziski spējīgāki veikt to darbu, ko viņi dara jūsu labā. Brāli A, tu esi par kūtru, lai būtu patīkams Dievam. Tu neredzi, kad ir jāatnes malka vai ūdens, un ļauj to nest tiem, kas jau tā ir pārguruši, un bieži vien pat sievietēm, lai gan tieši šo mazo pakalpojumu veikšana, šīs sadzīves laipnības nāktu par labu tavai veselībai. Tu esi bagāts ar miesām un asinīm, un tu fiziski nestrādā pat pusi tik daudz, cik būtu vajadzīgs tevis paša labā. Kūtrums, kuru tu parādi, un tieksme satvert visu, kas varētu tev dot kādu priekšrocību, apkauno patiesību un tevi padara par piedauzīšanās akmeni neticīgiem.
Tava sieva, tāpat kā tu, mīl ērtības. Jūs gultā pavadījāt laiku, kur piecēlušies varējāt parādīt interesi tai ģimenei, kuru jūs apgrūtinājāt. Tu domā, ka tava klātbūtne, tāpēc ka tu esi sludinātājs, viņiem jāuzskata kā kāda labvēlība un ka viņiem tevi jāapkalpo un par tevi jāinteresējas, [543] kaut gan tev pašam nav nekādu citu rūpju, izņemot savtīgās domas par sevi. Tavs iespaids ir bijis ļoti slikts. Jūs abi tikāt uzskatīti par to sludinātāju un viņu sievu pārstāvjiem, kas pasaulei stāsta par Sabatu un mūsu Kunga drīzo atnākšanu.
Kas pazīst tavu rīcību, tie teiks, ka tava ticības apliecība un tava mācība nesaskan ar dzīvi. Viņi redz, ka tavi augļi nav labi un nolemj, ka tu pats netici tam, ko māci citiem. Viņi secina, ka visi sludinātāji ir tādi kā tu un ka svētās un mūžīgās patiesības, pēc visa spriežot, ir tikai krāpšana. Kas būs atbildīgs par šādu iespaidu un šādiem nožēlojamiem rezultātiem? Vai tu vari redzēt savu smago atbildību, kas gulstas uz tevi, tava savtīguma dēļ, kas ir lāsts tev un visiem ap tevi.
Vēl, brāli A, tevi nomāc jūtas un iespaidi, kas ir dabīgi savtības augļi. Tu domā, ka citi nevērtē tavas pūles. Tu sevi uzskati par spējīgu veikt lielu darbu, bet savu neveiksmi darbā aizbildini ar to, ka citi tev nedod vietu un netic tavām spējām. Tu apskaud citus un esi kavējis darba attīstību Ilinoisā un Viskonsinā, pats strādādams pavisam maz un traucēdams tos, kas būtu strādājuši, ja tu viņiem nestātos ceļā. Tavs pārmērīgais jūtīgums un greizsirdība ir vājinājuši to cilvēku rokas, kas būtu varējuši savest lietas kārtībā un pacelt šīs savienības. Ja šajos štatos ir panākts kaut kas labs, tad tu to lielā mērā vēlies attiecināt uz sevi, kaut gan patiesībā, ja šīs lietas būtu atstātas tavā uzraudzībā, tad tās būtu ātri aizgājušas bojā. Savās uzrunās tu parasti esi pārāk sauss un formāls. Tu praktisko dzīvi nesaaud ar mācību punktiem. Tu runā pārāk gari un nogurdini ļaudis. Tā vietā, lai iztirzātu to temata daļu, ko tu varētu izskaidrot tā, ka visi cilvēki varētu saprast, [544] tu maldies apkārt un apstājies pie sīkumiem, kas nepalīdz izprast galveno domu un ko varēja nemaz nepieminēt. Runā ievijot tik daudz gadījumu, kas attiecīgajā jautājumā nav nepieciešami, klausītājam zūd pierādījumu savstarpējā saistība, un viņš vairs nevar paturēt prātā galveno domu. Kad sludinātājs ir izsaucis ļaužu uzmanību, tad viņam jāiet no viena punkta pie otra, cik iespējams tos neaptumšojot ar daudziem vārdiem un nenozīmīgiem sīkumiem. Savas domas ļaužu priekšā tam vajadzētu izteikt tik skaidri, lai tās paliktu kā ceļa rādītāji. Vitāli svarīgo punktu pārklāšana ar daudziem vārdiem, aizskarot visus jautājumus, kam ir tikai tāls sakars ar galveno domu, iznīcina tās spēku un padara nesaprotamu skaisto, cieši saistīto patiesības ķēdi. Savās uzrunās tu esi kūtrs un garlaicīgs, tāpat kā visā citā, ko tu uzsāc. Ja vispār kādam cilvēkam ir vajadzīgs patiesības Gara atdzīvinošais spēks, tad noteikti tas nepieciešams tev. Tev vajadzīgs, lai Kristus tevī kļūtu par godības cerību. Tev nepieciešama reliģija kā patiesa reāla lieta.
