Ir nepieciešama pastāvīga modrība kā sargam uz Ciānas mūriem. Tava piesardzība nedrīkst samazināties. Mācies būt spējīgs ģimeņu pamācītājs pie mājas pavarda. Šajā virzienā tev ir iespējams veikt pat vairāk, nekā strādājot uz paaugstinājuma. Esi nomodā par dvēselēm kā tāds, kuram par tām būs jāatbild. Nedod neticīgajiem iemeslu tevi apvainot nolaidībā pret šo pienākumu, tos nelūdzot un neaicinot personīgi. Runā ar viņiem godīgi un tos sirsnīgi lūdz paklausīt patiesībai. “Jo mēs esam Kristus salda smaržā Dievam pie tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd, vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību.” (2.Kor.2:15,16) Redzot šī darba lielumu un smagās atbildības, kas gulstas uz sludinātāju, viņš izsaucas: “Un kas šim darbam ir derīgs? Jo mēs neesam tādi kā daudzi, kas izlieto Dieva Vārdu veikalam, bet mēs runājam ar skaidru sirdi kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā.” (2.Kor.2:16,17)
Kas samaitā Dieva Vārdu, pasniedzot kviešus un pelavas vai kaut ko citu, ko tie varbūt uzskata par evaņģēliju, paši nostājoties pret Dieva baušļiem, tie nespēs novērtēt apustuļa izjūtas, kā viņš drebēja zem svinīgā darba smaguma, izprotot Kristus kalpa atbildību, jo no viņu rīcības atkarīgs cilvēku liktenis, par kuriem mira Kristus. To sludinātāju vērtējumā, kas paši sevi dara par sludinātājiem, nokārtot nepieciešamās formalitātes un kādu iecelt par sludinātāju liksies pavisam viegli. Bet apustulis augstu vērtēja nepieciešamo sagatavošanos, lai kādu varētu izsūtīt par sludinātāju.
Uz paaugstinājuma sludinātājam vajadzētu izturēties apdomīgi, bet ne bezrūpīgi. Viņš nedrīkst būt nevērīgs pret savu stāju. Viņam visaugstākā mērā jābūt kārtīgam, [707] smalkjūtīgam savā uzvedībā. To Dievs prasa no cilvēkiem, kas uzņemas tik atbildīgu darbu — saņemt vārdus no Dieva mutes un tos sacīt ļaudīm brīdinot un norājot, labojot un iepriecinot atbilstoši katram gadījumam. Dieva pārstāvjiem virs zemes jābūt pastāvīgā savienībā ar Radītāju, spējīgiem pastāvīgi ar Viņu sarunāties. Viņu vārdiem vajadzētu būt izmeklētiem, viņu valodai veselīgai. Nejaušus, uz labu laimi teiktus vārdus, kādus bieži lieto sludinātāji, kas evaņģēliju nesludina godīgi un no sirds, vajadzētu atstāt uz visiem laikiem.
Es redzēju, brāli P, ka tu pēc savas dabas esi ātri sakaitināms, viegli izaicināms un tev nav pacietības un izturības. Ja tavu rīcību apšaubīja vai tevi spieda nostāties par patiesību, tad tu par daudz pieķēries domai, ka tevi nedrīkst steidzināt. Tu nevēlējies spert soli uz priekšu, tāpēc ka citi vēlējās, lai tu to darītu. Tu gribēji pats noteikt par savu laiku. Ja tavi klausītāji rīkotos tāpat, tad tu tos uzskatītu par nosodāmiem. Ja visi darītu tā, kā tu esi darījis, tad Dieva ļaudīm, lai sagatavotos uz Dieva tiesu, būtu vajadzīgi tūkstoš gadi. Dievs žēlastībā ir panesis tavu gausumu; tomēr tas nenozīmē, ka citi var sekot tavai priekšzīmei, jo tu tagad esi vājš un nepilnīgs, kaut gan varēji būt stiprs un derīgs darbam.
Brālis R pavisam maz varēja tevi ietekmēt. Viņš savu darbu nedarīja gudri. Viņš kļūdījās, īpaši interesējoties par tiem, kas domāja, ka tiem jākļūst par skolotājiem. Ja viņš nebūtu pieskāries sludinātāja lietai Menas un būtu strādājis jaunos laukos, kur vēl nekad adventisti nav bijuši, tad tagad jau daudzi būtu ieguvuši patiesības atzīšanu. Brālis S lēnām ir gājis uz priekšu, ieņemdams Dievam patīkamāku stāvokli attiecībā uz pacietību, iecietību un izturību; tomēr priekš viņa jātiek padarītam vēl lielākam darbam, pirms viņš var kļūt panākumiem bagāts sludinātājs mūsu darbā un virzīt uz priekšu Dieva lietu.
Brālis R no sirds interesējās par tavu stāvokli, bet [708] tu viņa palīdzību atraidīji. Viņš tev veltīja laiku un spēku; lietas tika kārtotas tev par labu, lai atņemtu tavus aizspriedumus un mantotu tevi patiesības pieņemšanai, līdz tavs kūtrums un neticība izsmēla brāļa R pacietību. Tad izmainījās viņa pūļu raksturs, un viņš tevi spieda izšķirties un rīkoties saskaņā ar gaismu un pierādījumiem, ko tu jau biji saņēmis. Šīs viņa nopietnās pūles tu nosauci par uzmākšanos un piespiešanu. Te atklājās tavs ietiepīgais raksturs, tu sacēlies pret rīcību un atraidīji visu viņa cenšanos tev palīdzēt. Ar tādu nostāju tu kaitēji pats sev, padarīji mazdūšīgu brāli R un kļuvi Dievam nepatīkams. Tavas izjūtas pret brāli R nebija kristīgas. Tu lepojies ar savu pretestību viņa pūlēm tevis labā. Kungs svētīja brāļa R darbu, modinot ļaudis Menas štatā. Šis darbs bija smags un pārbaudošs, un tu darīji savu daļu, lai tas tāds būtu. Tu nesaprati, cik smagu tu padarīji darbu tiem, kurus Dievs bija sūtījis ļaudīm pasniegt patiesību. Tie atdeva visus savus spēkus, lai novestu ļaudis pie izšķiršanās par patiesību, kamēr tu un citi sludinātāji stāvējāt viņam tieši ceļā. Dievs darbojās caur Saviem kalpiem, lai vilktu ļaudis tuvāk patiesībai, bet sātans darbojās caur tevi un citiem sludinātājiem, lai strādniekus padarītu mazdūšīgus un iznīcinātu viņu pūles. Tieši tie ļaudis, kas sevi sauca par sargiem un kas varēja pirmie saņemt brīdinošo vārdu un sniegt to tālāk ļaudīm, ja viņi būtu stāvējuši Dieva padomā, patiesības pieņemšanā bija starp pēdējiem. Ļaudis atradās priekšā saviem skolotājiem. Tie brīdinājumu pieņēma pat pirms sargiem, jo sargi bija neuzticīgi un gulēja savās sargu vietās.
Brāli P, tev pret brāli R vajadzētu izjust brāļa līdzjūtību un mīlestību, jo to viņš drīzāk no tevis ir pelnījis, nekā kādu nosodošu vārdu. Tev vajadzētu stingri nopelt [709] pašam savu rīcību, jo tu biji cīnītājs pret Dievu. Bet tu kavēji laiku sev un citiem, stāstot par brāļa R pūlēm pie tevis un par tavu pretošanos viņa darbam un sirsnīgi par to smējies.
Katram Kristus kalpam pienākas rūpēties, lai viņa valoda būtu veselīga, ko nebūtu iespējams nosodīt. Es redzēju, ka Kristus kalpu labā ir jādara kāds svinīgs darbs. Tas nav padarāms bez piepūles no viņu pašu puses. Tiem jāsaprot, ka ir darāms darbs viņu pašu lietā, ko neviens cits priekš tiem nevar padarīt. Tiem jāiegūst nepieciešamais derīgums, lai būtu spējīgi Kristus kalpi, un lai Dieva dienā tie varētu stāvēt attaisnoti, brīvi no dvēseļu asinīm, kā tādi, kas darījuši visu savu pienākumu Dieva bijībā. Kā atalgojumu uzticīgais Gana palīgs dzirdēs no Virsgana vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps!” (Mat.25:23) Tad Viņš tiem galvā uzliks godības kroni un tos aicinās ieiet sava Kunga priekā. Kas ir šis prieks? — tas būs raudzīšanās kopā ar Kristu uz atpestītajiem svētajiem, atskatīšanās kopā ar Kristu uz savu grūto darbu dvēseļu glābšanas labā, uz pašaizliegšanos un uzupurēšanos, uz atteikšanos no ērtībām un pasaulīgiem ieguvumiem, uz atteikšanos no visiem laicīgiem pamudinājumiem, to vietā izvēloties negodu, ciešanas un sevis pazemošanu, nogurdinošu darbu un garīgas mokas, ko izraisīja cilvēku pretošanās Dieva padomam pašu dvēselēm par sliktu; atmiņā tiks atsaukta dvēseles savaldīšana un disciplinēšana Dieva priekšā, raudāšana starp priekškaru un altāri un viņu kļūšana par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Tas viss ir beidzies un nu ir redzami viņu darba augļi, dvēseles, kas izglābtas pateicoties viņu pūlēm Kristū. Sludinātāji, kas ir bijuši Kristus līdzstrādnieki, ieiet sava Kunga priekā un ir pilnīgi apmierināti.
“Raudzīsimies uz Jēzu, mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā Krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labo [710] roku. Ņemiet vērā To, Kas panesis tādu pretestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat savās dvēselēs pagurdami. Jūs vēl neesat līdz asinīm pretī turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Ebr.12:2-4) Sludinātāji pārāk ātri aizmirst savu Pestīšanas Autoru. Viņi domā, ka pacieš daudz, kad patiesībā panes un cieš pavisam maz. Dievs strādās sludinātāju labā, ja tie ļaus Viņam priekš tiem strādāt. Bet, ja tie domā, ka ar viņiem viss ir kārtībā, un ka tiem nav vajadzīga pamatīga atgriešanās, ja tie nevēros sevi un nepacelsies līdz Dieva noteiktajam standartam, tad Dieva darbs labāk sekmēsies bez viņa pūlēm nekā ar tiem.
Dievs no sludinātājiem prasa, lai tie sasniegtu viņa nolikto standartu, lai parādītos kā no Viņa nolikti strādnieki, kam nav jākaunas. Ja tie atsakās no stingras disciplīnas, tad Dievs viņus atlaidīs un izraudzīsies cilvēkus, kas nepaliks mierā, līdz būs pilnīgi sagatavoti ikvienam labam darbam. Mūsu sirdis pēc savas dabas ir grēcīgas un kūtras kalpošanā Kristum; mums pastāvīgi ir jābūt modriem un piesardzīgiem, vai arī mēs nepanesīsim grūtības kā labi Kristus karavīri; mēs neizjutīsim nepieciešamību dot labi tēmētus un spēcīgus triecienus grēkiem, kas mums ļoti uzmācās, bet būsim labprātīgi paklausīt sātana čukstiem un labāk paši sev spraudīsim standartu, nekā pieņemsim šķīsto un augsto no Dieva mums noteikto standartu.
Es redzēju, ka Sabatu turošie Menas sludinātāji nav kļuvuši Bībeles pētnieki. Viņi nav izjutuši nepieciešamību paši priekš sevis uzcītīgi pētīt Dieva Vārdu, lai būtu pilnīgi sagatavoti ikvienam labam darbam; viņi arī nav izjutuši nepieciešamību paskubināt savus klausītājus rūpīgi meklēt Rakstos. Ja Menā nebūtu bijis neviens Septītās dienas adventistu draudzes sludinātājs, kas pretotos Dieva padomam, tad visu padarīto būtu bijis iespējams veikt ar pusi no tur veltītajām pūlēm, un ļaudis būtu izvesti no sava neskaidrā, apmulsušā stāvokļa pie kārtības un tagad būtu pietiekoši [711] stipri stāties pretī svešiem, pretestības pilniem iespaidiem. Daudzas vietas, kurās vēl nav ieiets, varēja būt jau apmeklētas, veltot tām sekmīgu darbu, kas daudzus būtu vadījis pie patiesības atzīšanas.
Daudz no tā darba, kas darīts Menā, ir darīts priekš Septītās dienas adventistu sludinātājiem, lai tos nostādītu pareizā stāvoklī. Bija nepieciešams smags darbs, lai apkarotu iespaidu, ko tie atstāja, pretojoties Dieva padomam, līdz ar to kaitēdami paši sev un stādamies ceļā grēciniekiem.
Viņi nevēlējās ieskatīties paši sevī, un tiem, kas to vēlējās darīt, viņi lika ceļā šķēršļus ar priekšrakstiem un priekšzīmi. Tika pielaista kļūda, ieejot laukos, kur jau atradās adventisti, kas vispārīgi neizjuta vajadzību pēc palīdzības, bet kas par sevi domāja, ka viņi atrodas labā stāvoklī un ir spējīgi mācīt citus. Strādnieku ir maz, un viņu spēki jāizlieto tur, kur sagaidāmi iespējami vislabākie panākumi. Vispār Menas štatā daudz vairāk var padarīt tur, kur nav neviena adventista. Ir jāiet jaunos laukos; un laiku, kas līdz šim pavadīts smagā darbā priekš adventistiem, kuri nevēlas mācīties, vajadzētu veltīt šiem laukiem, izejot uz ceļiem un sētmalēs un strādājot pie neticīgo atgriešanas. Ja arī adventisti nāk un klausās, tad lai tie nāk. Atstājiet tiem atvērtu ceļu nākt, ja tie vēlas.
