Mīļais brāli un māsa D.! Jūsu pēdējais apmeklējums un sarunas ar mums ir izraisījušas daudzas pārrunas, un es nevaru atturēties, lai dažas no tām neizteiktu uz papīra. Man ļoti sāp, ka E nav vienmēr rīkojies pareizi; tomēr arī jūs nedrīkstat sagaidīt, lai jauneklis šai vecumā būtu pilnīgs. Bērniem ir trūkumi, un viņiem jāsniedz daudz pacietīgu norādījumi. (328)
Redzot, ka viņa izjūtas ne vienmēr ir pareizas, ir jāņem vērā, ka tas nav nekas vairāk par to, ko var sagaidīt no zēna viņa gados. Jums jāatceras, ka viņam nav ne tēva, ne mātes, kuriem viņš varētu uzticēt savas izjūtas, savas bēdas un savas kārdināšanas. Katrs cilvēks vēlas, lai viņam kāds justu līdzi. Šis zēns ir mētāts šurp un turp, no vienas vietas uz otru, un viņam var būt daudz kļūdu, daudz vieglprātīgu ieradumu, kas savienoti ar diezgan spēcīgām tieksmēm pēc patstāvības, kā arī viņam var trūkt godbijības. Bet viņš ir uzņēmīgs, un es esmu pārliecināta, ka pareizi pamācīts un ar mīlestību audzināts viņš nepievils mūsu cerības, bet pilnībā atalgos visas pūles viņa labā. Ņemot vērā viņa neizdevīgo stāvokli, es domāju, ka viņš ir ļoti labs zēns.
Kad mēs jūs lūdzām viņu pieņemt, darījām to pilnīgi apzinoties, ka tas ir jūsu pienākums un ka tā rīkojoties jūs paši saņemsiet svētības. Mēs nedomājām, ka jūs to darījāt tikai tādēļ, lai no zēna gūtu kādu labumu, zināmu palīdzību, bet gan lai darītu labu viņam, lai izpildītu savu pienākumu pret bāreņiem, — pienākumu, ko katram patiesam kristietim vajadzētu censties ieraudzīt, saprast un rūpīgi izpildīt; pienākumu, kas prasa uzupurēšanos, kura pildīšana, kā mēs ticam, nāktu jums par labu, ja jūs to uzņemtos priecīgi, uzskatot sevi par darba rīku Dieva rokās, lai glābtu dvēseles no sātana valgiem, lai glābtu dēlu, kura tēvs atdeva savu dārgo dzīvību, vadot dvēseles pie Dieva Jēra, Kas nes pasaules grēkus.
No tā, kas man ir rādīts, jāsecina, ka Sabatu ievērojošie adventisti pavisam vāji nojauš, cik lielu vietu viņu sirdīs ieņem pasaulīgums un savtīgums. Ja jūs vēlaties darīt labu un godāt Dievu, tad ir daudz ceļu, kuros iespējams šo vēlēšanos īstenot. Tomēr jūs nesapratāt, ka tieši tā izpaužas patiesā reliģija. Tas ir auglis, kas augs uz ikkatra laba koka. Jūs neizjutāt, ka no jums tiek prasīts, lai jūs interesētos par citiem, lai viņu lietu darītu par savu un lai nesavtīgu interesi veltītu tieši tiem, (329) kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga. Jūs neesat centušies palīdzēt vistrūcīgākajiem un visbezpalīdzīgākajiem. Ja jums pašiem būtu bijuši bērni, kam būtu vajadzīgas jūsu rūpes, pieķeršanās un mīlestība, tad jūs nebūtu tik ļoti noslēgušies sevī un savās interesēs. Ja tie, kuriem nav bērnu un kurus Dievs darījis par līdzekļu pārvaldniekiem, atvērtu savu sirdi, lai rūpētos par bērniem, kuriem nepieciešama mīlestība, gādība, laipna uzmanība un atbalsts, ko var sniegt ar šīs pasaules mantām, tad tie būtu daudz laimīgāki nekā tas ir šodien. Kamēr bērni, kam nav tēva žēlojošās gādības un mātes maigās mīlestības, ir pakļauti šo dienu samaitājošajam iespaidam, tikmēr kādam jāuzņemas pienākums atvietot tiem tēvu un māti. Mācieties veltīt viņiem mīlestību, laipnību un līdzjūtību. Visiem kas atzīst, ka viņiem ir Tēvs Debesīs, Kas, kā tie cer, rūpēsies par viņiem un beidzot tos uzņems mājās, ko Tas aizgājis sagatavot, jāizjūt svinīgs pienākums būt par draugiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi, par bāreņu tēviem, par atraitņu palīgiem. Vispār tiem jābūt praktiskā dzīvē derīgiem cilvēkiem, kas šajā pasaulē dara cilvēcei labu. Daudzi uz šīm lietām nav skatījušies pareizā gaismā. Kas dzīvo tikai sev, tie neiegūs lielāku spēku par to, kādu prasa viņu stāvoklis.
Bērni, kas uzaug mūsu vidū, nesaņem tiem vajadzīgās rūpes un uzmanību. Dažiem brāļiem jāuzņemas pienākums, ko viņi labprāt negrib ne redzēt ne pildīt. Pietiekošs iemesls sevis aizbildināšanai daudziem ir bailes no neērtībām. Dieva diena atklās neizpildītos pienākumus — pazudušās dvēseles, kuru bojā ejas iemesls ir savtīgo ļaužu izvairīšanās no pūlēm un rūpēm, ko prasīja interese par šīm dvēselēm.
Man rādīja, ka, ja tie, kas sevi sauc par kristiešiem, savās rūpēs par citiem parādītu lielāku mīlestību un laipnību, tad tas tiem četrkārtīgi tiktu atmaksāts. Dievs visu redz. Viņš zina, kāda mērķa labad mēs dzīvojam un vai mūsu dzīve tiek iespējami labākā veidā izlietota kalpošanā nelaimīgajai, kritušajai cilvēcei; vai varbūt mūsu acis ir aizvērtas pret visu citu, (330) izņemot mūsu pašu intereses, un pret visiem citiem, izņemot mūsu pašu nožēlojamo es. Es lūdzu jūs Kristus dēļ, nedomājiet par šo jautājumu tik vieglprātīgi, kā daudzi to dara. Tā ir svarīga un nopietna lieta, un sakarā ar to, ka tā sevī ietver dārgu dvēseļu izglābšanās iespēju, tā skar arī tavas intereses Kristus valstī. Kāpēc tas nevar būt tāds pienākums, kuru Dievs uzlicis jums, kas spējat kaut ko dot par labu bezpajumtniekiem, kaut arī tie būtu nejēgas un nedisciplinēti bērni? Vai jūs gribat rūpēties tikai tajā virzienā, kur jums būtu iespējams gūt visvairāk savtīga prieka un labuma? Jums nebūtu vēlams atteikties no dievišķās labvēlības, ko Debesis jums piedāvā, ja jūs gādāsiet par tiem, kam vajadzīgas jūsu rūpes, jo pretējā gadījumā Dievs būs velti klauvējis pie jūsu durvīm. Viņš tur stāv trūkumcietēju, bez pajumtes palikušu bāreņu un apbēdinātu atraitņu personā, kam vajadzīga mīlestība, līdzjūtība, uzmanība un iedrošinājums. Ja jūs to tagad nesniegsiet kādai no šīm personām, tad jūs to nesniegsiet arī Kristum, ja Viņš ierastos virs zemes.
Atcerieties savu kādreizējo nožēlojamo stāvokli, savu garīgo aklumu un tumsu, kas jūs apņēma, pirms Kristus, iejūtīgais, mīlošais Pestītājs nāca jums palīgā, uzmeklējot jūs tur, kur jūs atradāties. Ja jūs ļausiet šīm iespējām paiet, nedodot taustāmu pierādījumu, ka jūs pateicaties par brīnišķo un neaptveramo mīlestību, kādu līdzcietīgais Pestītājs parādījis jums, kas nepiederējāt Izraēla saimei, tad ir iemesls baidīties, ka pār jums var nākt vēl lielāka tumsa un posts. tagad jums ir laiks sēt. Jūs pļausiet to, ko būsiet sējuši. Kamēr jums iespējams, izmantojiet katru izdevību darīt labu. Šo priekšrocību izmantošana līdzinās īslaicīgām lietus gāzēm, kas jūs veldzēs un atdzīvinās. Satveriet katru, jūsu sniedzamības robežās esošo, iespēju darīt labu. Kūtras rokas ievāks niecīgu ražu. Kam gan lai dzīvo vecāki cilvēki, ja tie nerūpēsies par jauniešiem un nepalīdzēs nevarīgajiem? (331) Dievs tos uzticējis mums, kas esam vecāki un vairāk piedzīvojuši; un Viņš no mums prasīs norēķinu par šajā virzienā neizpildītajiem pienākumiem. Kas par to, ja mūsu pūles netiek vērtētas! Kas par to, ja daudzkārtīgi tās izrādās veltīgas un panākumus gūstam tikai kādā atsevišķā reizē! Šī viena reize atsvērs visas iepriekš piedzīvotās vilšanās.
Tikai nedaudzi pareizi izprot, kas ietverts vārdā kristietis. Tas nozīmē būt Kristum līdzīgam, darīt citiem labu, būt brīvam no visas savtības un rīkoties tā, lai mūsu dzīvi iezīmētu nesavtīga labdarība. Mūsu Pestītājs ieliek draudzes rokās dvēseles, lai draudzes locekļi, nesavtīgi par tām rūpējoties, vilktu viņas tuvāk Debesīm un kļūtu par Kristus līdzstrādniekiem. Bet draudze pārāk bieži tās izgrūž ārā sātana kaujas laukā. Viens loceklis saka: “tas nav mans pienākums”, un savai rīcībai atrod kādu nenozīmīgu aizbildināšanos. “Labi,” saka otrs, “tas nav arī mans pienākums”; un beidzot šo darbu neviens neuzskata par savu pienākumu, un dvēsele, par to nerūpējoties, tiek atstāta bojā ejai. Katra kristieša pienākums ir piedalīties šajā, sevi aizliedzošajā, nesavtīgajā darbā. Vai gan Dievs nespēj atdot atpakaļ to, kas izņemts no Viņa klētīm, un palielināt viņu ganāmpulkus, lai zaudējuma vietā rastos ieguvums? “Cits izkaisa, un tam vēl krājas; un cits taupa pārlieku, bet tikai uz trūcību” (Sal.pam.11:24).
Tomēr katra cilvēka darbs tiek pārbaudīts un novērtēts, un viņš tiks atalgots pēc saviem darbiem. “Godā Kungu no savas mantas un no sava ienākuma pirmajiem, tad tavi šķūņi pildīsies” (Sal.pam.3:9). “Vai tā nav gavēšana, kas man patīk; atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītos atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītos, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā” (Jes.58:5-7). Lasiet nākošo pantu un ievērojiet, kāds bagāts atalgojums apsolīts tiem, (332) kas tā rīkojas. “Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība (veselība—angļu tulk.) no jauna zels”(Jes.58:8). Šeit izteikts liels un dārgs apsolījums visiem, kas interesēsies par cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība. Kā gan Dievs lai svētī un pašķir ceļus tiem, kas, izņemot sevi, par nevienu citu sevišķi nerūpējas, kas neizlieto tiem uzticētās vērtības, lai pagodinātu Dieva Vārdu virs zemes?
Māsa Hanna More ir mirusi; viņas mocekļa nāves iemesls ir savtīgums no to cilvēku puses, kas sakās meklējam slavu, godu nemirstībā un mūžīgā dzīvošanā. Pagājušajā aukstajā ziemā, izstumta no ticīgo vidus, šī pašuzupurīgā misionāre zaudēja dzīvību tāpēc, ka nebija nevienas sirds, kas būtu bijusi pietiekoši pretimnākoša, lai viņu pieņemtu. Es nevainoju nevienu. Es neesmu soģis. Bet, kad šo lietu izmeklēs visas pasaules Tiesnesis, tad vainīgais tiks atrasts. Mūsu savtīgums mūs ir darījis šaursirdīgus un ved mūs pretī bojā ejai. Kaut Dievs palīdzētu noraut šo nejauko apsegu un dotu mums žēlojošu līdzjūtību, miesīgu sirdi un maigas jūtas pret citiem — tā ir lūgšana, ko pienes mana nomocītā , nospiestā dvēsele. Es esmu pārliecināta, ka priekš mums ir jātiek darītam kādam darbam, vai arī mēs Dieva dienā tiksim atrasti par viegliem.
