1868. gada 2. oktobrī man rādīja mūsu priekšā esošo lielo un svinīgo darbu — pasaules brīdināšanu par tuvojošos Dieva sodu. Mūsu priekšzīme, ja tā saskanēs ar mūsu apliecināto patiesību, nedaudzus izglābs un daudzus notiesās, atņemot viņiem iespēju aizbildināties tajā dienā, kad izlems visu cilvēku lietas. Taisnie tiek sagatavoti mūžīgai dzīvei, bet grēcinieki, kas nevēlējās iepazīties ar Dieva gribu un Viņa ceļiem, nozīmēti bojā ejai.
Ne visi, kas citiem sludina patiesību, paši ir tās svētoti. Dažiem ir pavisam vāja izpratne par darba svēto raksturu. Viņi neuzticas Dievam un nedara visus savus darbus Viņā. Savā visdziļākajā būtībā tie nav atgriezti. Tie nav pieredzējuši dievbijības noslēpumu savā ikdienas dzīvē. Viņi izskaidro mūžīgās patiesības, bet nerūpējas un nedzenas, lai šīs patiesības būtu ierakstītas viņu pašu dvēselē, darītas par viņu personības sastāvdaļu, lai tās viņus iespaidotu visos viņu darbos. (335) Viņi nav tik uzticīgi šo patiesību pamatprincipiem, ka būtu neiespējami kādu patiesības daļu no tiem atšķirt.
Sirds un dzīves svētošana ir vienīgais, ko Dievs var pieņemt. Norādīdams uz sludinātājiem, kuri nerīkojas pareizi, eņģelis sacīja: “Šķīstiet rokas, jūs grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas, jūs divprātīgie” (Jēk.4:8), “Šķīstieties, kas Kunga rīkus nesat!” (Jes.52:11) Dievs prasa godīgu, nevainojamu dvēseli; Viņš prasa, lai patiesība būtu pašā cilvēkā un pārveidotu viņa būtni, ar dievišķā Gara iespaidu atjaunojot prātu. Ne visi sludinātāji ir nodevušies darbam; ne visi tajā ir ielikuši savu sirdi. Viņi strādā tik apātiski, tik gurdeni, it kā darbam priekš dvēselēm uz šīs zemes būtu piešķirts tūkstoš gadus ilgs laikmets. Viņi izvairās no nastām un atbildībām, no rūpēm un trūkuma. Sevis aizliegšana, ciešanas un nogurums tiem nesagādā ne prieku, ne ērtības. Daži sevišķi cenšas izsargāties no nogurdinoša darba. Viņi domā par savām personīgām ērtībām un dzenas pēc tā, kas pašiem patīk, ka patīk sievām un bērniem; un darbs, kurā tie iesaistījušies, tiek gandrīz pilnīgi aizmirsts.
Dievs prasa, lai sludinātāji, kas savu darbu nav darījuši Viņā, pazemotu savu dvēseli un pazemīgi atzītu savu vainu. Man norādīja uz ļaudīm, kas piedalās laicīgos pasākumos, tie zina, ka, lai sasniegtu mērķi, ir jāpacieš nogurums. Viņi upurē ērtības, ģimenes siltumu un panes trūkumu; viņi ir neatlaidīgi, enerģiski un dedzīgi. Ne visiem mūsu sludinātājiem ir pat puse tās centības, ar kādu ļaudis tiecas pēc laicīgās peļņas. Viņi nav stingri savos centienos un dedzīgi savās pūlēs; viņi nav tik neatlaidīgi un tik labprātīgi sevi aizliegt kā ļaudis, kas strādā laicīgu darbu.
Salīdziniet šos divus pasākumus. Viens ir drošs, mūžīgs un paliks, kamēr dzīvos Dievs; otrs ir šīs zemes darbs, nepastāvīgs un zūdošs; un, ja cilvēki gūst panākumus savos godkārīgajos centienos, tad tas, ko viņi ir ieguvuši, (336) bieži dzeļ līdzīgi indīgai čūskai un ir par iemeslu to bojā ejai. Ak, kāpēc gan piepūles ziņā ir tik liels pretstats starp abiem strādniekiem — starp tiem, kas dara laicīgu darbu un tiem, kas iesaistījušies Debesu pasākumā? Vieni tiecas pēc laicīgas, zūdošas mantas un strādājot pacieš daudz grūtību tādu lietu labad, kas bieži ir liela ļaunuma avots; otru darbs veltīts dārgu dvēseļu glābšanai, un to par labu atzīs Debesis un atalgos ar Debesu bagātībām. Te nav nekāda riska un nebūs jācieš zaudējumi; peļņa ir droša un neizmērojama.
Kas Kristus vietā lūdz dvēseles salīdzināties ar Dievu, to mācībai un priekšzīmei jārāda, ka to interese par dvēseļu glābšanu ir neizsīkstoša. Viņu dedzībai, neatlaidībai, pašaizliedzībai un uzupurēšanās garam par tik jāpārspēj to cilvēku centība un dedzība, kas tiecas pēc laicīgiem ieguvumiem, par cik dvēseles ir vērtīgākas par šīs zemes niekiem un par cik šis darbs ir augstāks par laicīgiem pasākumiem. Visi laicīgie darbi, salīdzinājumā ar dvēseļu glābšanas darbu, ir nenozīmīgi. Zemes lietas nav pastāvīgas, kaut arī tās maksā tik dārgi. Bet viena izglābta dvēsele mirdzēs Debesu valstībā visos mūžības laikmetos.
Daži sludinātāji ir aizmiguši, un arī ļaudis guļ; bet sātans ir pilnīgi nomodā. Pavisam maz tiek upurēts priekš Dieva un patiesības. Sludinātājiem šai ziņā jābūt priekšzīmei. Ar savām pūlēm tiem jārāda, ka mūžības lietas to vērtējumā ir bezgalīgi dārgas, un ka zemes lietas, salīdzinot ar tām, nav nekas. Starp tagadējās patiesības sludinātājiem ir ļaudis, kam pašiem vēl jāpiedzīvo atgriešanās. Viņu saprātam jākļūst spēcīgākam, viņu sirdīm šķīstākām un viņu labākām jūtām jābūt sakopotām Dievā. Patiesību tiem vajadzētu pasniegt tādā veidā, kas atmodinātu prātu vērtēt skaidrību un svētumu pāri pār visu citu. Lai spētu to izdarīt, savās domās tiem jātiecas pēc augstiem un cēliem mērķiem, (337) kas uz prātu atstātu šķīstošu, atdzīvinošu un paceļošu iespaidu. Uz sirds altāra jādeg šķīstošai patiesības ugunij, kas iespaidotu un iezīmētu visu viņa dzīvi; un tad, lai kur tiem būtu jāiet, kur valda tumsa un grūtsirdība, tie tumsā mītošos ļaudis apgaismos ar viņos esošo gaismu, ka izstaros viņu apkārtnē.
Sludinātājiem jābūt pildītiem ar to pašu gribu un garu, kāds bija viņu Vadonim, dzīvojot virs zemes. Viņš gāja apkārt, darīdams labu, aplaimodams citus ar savu iespaidu. Viņš bija bēdu vīrs un pazina grūtības. Sludinātājiem vajadzētu būt skaidrai izpratnei par mūžības lietām un par to, ko Dievs no viņiem prasa; tad viņi spēs iespaidot citus un izraisīt viņos vēlēšanos domāt par Debesu lietām.
Sludinātājiem jābūt Bībeles pētniekiem. Vai patiesības, ko tie izskaidro, nav varenas? Tad viņiem jācenšas tās gudri pasniegt. Viņu domām jābūt skaidrām un spēcīgām un viņu garam dedzīgam, jo citādi, ņemot patiesību savās rokās, viņi to padarīs nespēcīgu. Pasniedzot patiesību parastā, vienmuļā veidā, atkārtojot vienīgi teoriju, sevī neizjūtot tās aizkustinošo iespaidu, tie cilvēkus nekad neatgriezīs. Ja arī viņi dzīvotu tik ilgi kā Noa, to pūlēm nebūs panākumu. Viņu mīlestībai uz dvēselēm jābūt spēcīgai, to centībai — dedzīgai. Gurdena un neiejūtīga patiesības sludināšana nekad nepamodinās vīrus un sievas no viņu nāvei līdzīgās snaudas. Ar savu izturēšanos, ar savu rīcību un vārdiem, ar sludināšanu un lūgšanu viņiem jārāda, ka tic Jēzus drīzai atnākšanai. Vīri un sievas dzīvo savas pārbaudes laika pēdējās stundās un tomēr pavada tās bezrūpīgā trulumā; un sludinātājiem nav spēka tos atmodināt; viņi paši ir aizmiguši. Guloši sludinātāji sludina gulošiem ļaudīm!
Sludinātājos jātiek padarītam lielam darbam, lai patiesības sludināšanas darbs gūtu panākumus. Vajadzētu pamatīgi pētīt Dieva Vārdu. Visa pārējā lasīšana stādāma zemāk par to. (338) Rūpīgai Bībeles pētīšanai nav jāizslēdz visa cita reliģisku rakstu lasīšana; tomēr, ja Dieva Vārdu pētīs ar lūgšanām, tad visas lasāmvielas, kas tiecas domas atvilkt no tā, tiks atmesta. Ja Dieva Vārdu pētīsim ar interesi un lūgsim gudrību to saprast, tad katrā rindiņā ieraudzīsim jaunu skaistumu. Dievs tik skaidri atklās tik dārgās patiesības, ka prāts atradīs patiesu prieku un neapniks baudīt cildenās mierinošās patiesības, kas atklāsies arvien krāšņākā gaismā.
Iešana no mājas uz māju ir svarīga sludinātāja darba daļa. Tiem vajadzētu censties sarunāties ar katru ģimenes locekli, neskatoties uz to, vai tas atzīst patiesību vai nē. Viņa pienākums ir pārliecināties par visu locekļu garīgo stāvokli; un viņam vajadzētu dzīvot tik tuvu Dievam, lai uzmanīgi un gudri spētu sniegt padomu, pamācīt un norāt. Viņa paša sirdī jāmājo Dieva žēlojošai laipnībai, un savu acu priekšā vienmēr jātur Dieva gods. Visāda veida vieglprātība un niekošanās Dieva Vārdā ir stingri aizliegta. Viņa runām jābūt Debesīs, viņa vārdiem savītiem ar žēlojošu laipnību. Vajadzētu atmest katra veida glaimus; jo glaimot ir sātana darbs. Nabaga vājie un kritušie cilvēki parasti par sevi domā pietiekoši labi, un šajā virzienā viņiem palīdzība nav vajadzīga. Arī glaimošana sludinātājiem nav vietā. Tā sagroza prātu un nevada uz lēnprātību un pazemību. Tomēr vīriem un sievām patīk uzslavas, un pārāk bieži arī sludinātāji tās mīl. Ar to tiek barota viņu iedomība; un daudzu dzīvē glaimi ir parādījuši savu lāstu nesošo dabu. Rājiens ir vairāk ieteicams kā glaimi.
Ne visi patiesības sludinātāji saprot, ka viņu liecība un priekšzīme izšķir dvēseļu likteni. Ja viņi ir neuzticīgi savam uzdevumam un darbā kļūst pavirši, tad sekas ir dvēseļu zudums. Ja viņi ir uzupurīgi un uzticīgi darbam, kuru Kungs tiem licis darīt, tad tie kļūs par darba rīkiem dvēseļu glābšanai. Daži pieļauj, ka sīkas lietas tos atrauj no darba. Slikti ceļi, lietains laiks vai kaut kas mazsvarīgs mājās, viņiem ir pietiekošs iemesls, (339) lai atvainotu atraušanos no darba dvēseļu labā. Un bieži tā rīkojas tad, kad darbā ir sevišķi nozīmīgs brīdis. Kad ir pamodusies interese un cilvēki sāk domāt, tad šai interesei ļauj izsīkt, jo sludinātājs izvēlas vieglāku un patīkamāku darba lauku. Kas tā rīkojas, tie skaidri rāda, ka uz viņiem negulstas darba atbildības nasta. Tie vēlas, lai viņus vada ļaudis. Viņi cenšas izvairīties no trūkuma un grūtībām, kas vienmēr ir uzticīga gana daļa.
Daži nekad nav pie darba ķērušies tā, lai būtu redzams, ka tam ir dzīvību skaroša nozīme. Viņi to neuzsāk ar tādu centību un nopietnību, ka rādītu, ka viņi dara darbu, kam būs jāiztur Dieva tiesas pārbaude. Viņi pārāk daudz strādā paši savā spēkā. Viņi neuzticas Dievam, un tādēļ visu viņu darbu iezīmē kļūdas un nepilnības. Viņi nedod Kungam izdevību priekš tiem kaut ko darīt. Viņi nestaigā ticībā, bet gan skatīšanā. Viņi neies ātrāk un tālāk, kā viņu acis rāda. Tie, liekas, nesaprot, ka riskēt ar kaut ko patiesības labā jābūt daļai no viņu reliģiskajiem pienākumiem.
Daži aiziet no savām mājām, lai strādātu evaņģēlija laukā, bet ar savu rīcību neparāda, ka viņu sludinātās patiesības tiem pašiem ir īstenība. To izturēšanās liecina, ka tie nav piedzīvojuši patiesības glābjošo spēku. Liekas, ka pēc tam, kad tie ir atstājuši paaugstinājumu, viņi vairs neizjūt nekādu atbildību par patiesību. Reizēm šķiet, ka no viņu darba ir kāds labums, bet visbiežāk gan, ka nav. Viņi domā, ka ir pelnījuši, lai tiem maksā algu, taču tas, ka viņi nav svētījušies, citiem strādniekiem, kas uzņēmušies darba nastu, ir maksājusi tik daudz pūļu, rūpju un sirdssāpju, ka to nespēj atsvērt visi viņu labie darbi. Šādi strādnieki nav derīgi. Tomēr viņi šo atbildību grib uzņemties.(340)
