Bieži gadās, ka sludinātāji vēlas braukt tikai uz draudzēm, atdodot savu laiku un spēku tur, kur viņu darbs nedos nekādu labumu. Bieži draudzes ir vairāk gājušas uz priekšu nekā sludinātāji, kas tajās strādā, un tās gūtu daudz vairāk panākumu, ja šie sludinātāji nestātos ceļā un dotu tām izdevību strādāt. Šādu sludinātāju pūles pacelt draudzi to tikai noārda. Atkal un atkal tiek pasniegta patiesības teorija, bet to nepavada dzīvinošais Dieva spēks. Tie parāda gurdenu vienaldzību; šis gars ir lipīgs, un zūd interese un atbildības sajūta par citu cilvēku glābšanu un tā ar savu sludināšanu un priekšzīmi šie sludinātāji draudzi ieaijā miesīgas drošības sajūtā. Ja tie atstātu draudzes un ietu jaunos laukos, strādājot draudžu dibināšanā, tad tie iemācītos sevi pareizi novērtēt un saprastu, cik daudz jāmaksā, lai dvēseles izšķirtos nostāties patiesības pusē. Tad viņi aptvertu, cik uzmanīgiem jābūt, lai viņu priekšzīme vai iespaids nekad neatņemtu drosmi vai novājinātu tos, kuru piegriešana patiesībai ir prasījusi tik daudz smaga darba un lūgšanām pavadītu pūļu. “Bet ikviens lai pārbauda savu paša darbu, tad tam būs teikšana pie sevis paša vien un ne pie cita”(Gal.6:4).
Draudzes dod no saviem līdzekļiem, lai atbalstītu sludinātājus viņu darbā. Ko tās saņem, lai justos pamudinātas dot? Daži sludinātāji strādā vienu mēnesi pēc otra un padara tik maz, ka draudzes zaudē cerību un drosmi. Tās neredz, ka kaut kas tiktu darīts, lai atgrieztu dvēseles pie patiesības vai arī lai jaunie locekļi kļūtu garīgāki un dedzīgāki mīlestībā uz Dievu un Viņa patiesību. Kas rīkojas ar svētām lietām, tiem arī pašiem jābūt svētījušamies darbam. Tiem jābūt nesavtīgai interesei par šo darbu un karstai mīlestībai uz bojā ejošām dvēselēm. Ja šādas intereses un mīlestības nav, (341) tad viņi ir pielaiduši kļūdu savas misijas izvēlē un viņiem vajadzētu pārtraukt citu cilvēku pamācīšanu; jo viņi izdara vairāk ļauna nekā tie spēj darīt laba. Daži sludinātāji izrāda sevi, bet nebaro ganāmpulku, kas iet bojā, jo trūkst barības īstā laikā.
Daži tiecas izvairīties no pretestības. Viņi baidās iet uz jaunām vietām, jo domā, ka tur tos sagaida tumsa un cīņas. Tā ir gļēvulība. Ļaudis jāuzmeklē tur, kur tie atrodas. Tiem nepieciešami sirdi skaroši uzaicinājumi un praktiskas, kā arī teorētiskas uzrunas. Pamācībām, kas balstītas uz priekšzīmi, būs varens spēks.
Uzticīgs gans nedomā par savām ērtībām un labumu, bet rūpēsies par ganāmpulka interesēm. Šajā lielajā darbā viņš aizmirsīs sevi, meklējot pazudušo avi, viņš nejutīs, ka pats ir izsalcis, noguris un ka pašam salst. Viņš redz tikai vienu mērķi: viņam jāglābj pazudusī, maldošā avs, lai tas maksātu ko maksādams. Alga neietekmēs viņa pūles un arī nenovērsīs to no pienākuma. Savu uzdevumu viņš ir saņēmis no Debesu Majestātes, un algu Kungs tam dos tad, kad uzticētais darbs būs padarīts.
Kas vēlas strādāt par skolotājiem skolās, tie sagatavojas šim darbam. Viņi paši mācās skolās un ar interesi nododas studijām. Tiem neatļauj kļūt par bērnu un jaunatne skolotājiem zinātnēs, kur tie nav spējīgi tos pareizi pamācīt. Lai iegūtu skolotāja tiesības ir jāiztur pārbaudījumi lietpratīgu personu priekšā. Jauniešu prāta audzināšana un to pareiza mācīšana zinātnes atziņās ir svarīgs darbs. Bet cik daudz svarīgāks ir sludinātāja darbs! Tomēr daudziem, kas iesaistās šinī svarīgajā pasākumā, kura uzdevums ir ieinteresēt vīrus un sievas iestāties Kristus skolā, lai mācītos kā izveidot Debesīm derīgu raksturu, pašiem vēl jākļūst par skolniekiem. (342) Daži, kas uzņemas sludināšanas darbu, neizjūt, ka uz viņiem gulstas šī darba nasta. Viņi ir piesavinājušies nepareizus uzskatus par to, kādam jābūt sludinātājam. Viņi domā, ka sagatavošanās sludinātāja darbam neprasa neko vairāk kā nelielu iepazīšanos ar zinātnēm un Dieva Vārdu. Daži, kas māca tagadējo patiesību, paši nepazīst savas Bībeles. Viņu zināšanas Bībelē ir tik trūcīgas, ka tiem grūti bez kļūdām no galvas citēt kādu Rakstu vietu. Neveikli mokoties ar citātiem, tie grēko pret Dievu. Viņi sagroza Rakstus un liek Bībelei teikt lietas, kas tur nav rakstītas.
Daži, kas visā savā dzīvē ir vadījušies no jūtām, domā, ka izglītībai vai pilnīgai Rakstu zināšanai nav nekādas nozīmes, ja tikai viņus vada Gars. Bet Dievs nekad nesūtīs Savu Garu, lai atzītu par labu nezināšanu. Ļaudis, kuriem trūkst zinātnisko atziņu un kam apstākļi neļauj tās iegūt, Kungs var apžēlot un svētīt un to arī dara, pieļaujot, lai Viņa spēks vājos parādās spēcīgs. Tomēr tādiem cilvēkiem Viņš uzliek pienākumu pētīt Viņa Vārdu. Zinātnisko atziņu trūkums nevar atvainot Bībeles nepētīšanu; jo inspirētais Vārds ir tik vienkāršs un skaidrs, ka pat nemācīts to var saprast.
Tiem, kas izskaidro svinīgās patiesības, kas dotas šiem briesmīgajiem laikiem, ir jāpazīst Bībele un mūsu ticības pierādījumi vairāk nekā visiem citiem cilvēkiem virs zemes. Ja nav zināšanu par dzīvības Vārdu, tad nav nekādu tiesību mācīt citiem dzīvības ceļu. Sludinātājiem vajadzētu būt ļoti čakliem, pievienojot savai “ticībai tikumu un tikumam atzīšanu; atzīšanai sātību un sātībai pacietību; un pacietībai dievbijību; un dievbijībai brāļu mīlestību; un brāļu mīlestībai mīlestību uz visiem” (2.Pēt.1:5-7). Daži mūsu sludinātāji izbeidz mācīšanos, kad tie tik tikko ir apguvuši Kristus mācību pirmos pamatlikumus. Kas ir Kristus sūtņi, kas stāv Viņa vietā un aicina dvēseles salīdzināties ar Dievu, tiem jābūt sagatavotiem izglītotā veidā runāt par mūsu ticību un jābūt spējīgiem lēnprātīgi un bijīgi norādīt uz savas ticības pamatojumiem. Kristus sacīja: “Meklējiet Rakstos; jo jums šķiet, ka tur iekšā ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani” (Jāņa 5:39).
Sludinātājus, kas māca vispārīgi neatzīto patiesību, apstās ļaudis, kurus dzīs sātans un kas, līdzīgi viņu vadonim, spēs labi citēt Rakstu vietas; un vai gan dieva kalpi pieļaus, ka inspirētā vārda zināšanās sātana kalpi ir par tiem pārāki? Tiem līdzīgi Kristum uz Rakstiem ir jāatbild ar Rakstiem. Ak, kaut ļaudis, kas kalpo svētās lietās, atmostos un līdzīgi cēlajiem berejiešiem ikdienas meklētu Rakstos! Brāli sludinātāji, es jūs ļoti lūdzu, pētiet Rakstus, pazemīgi lūdzot pēc izprotošas sirds, lai jūs vēl pilnīgāk varētu mācīt citiem dzīvības ceļu. Jūsu padomam, lūgšanām un priekšzīmei ir jābūt dzīvības smaržai uz dzīvību; pretējā gadījumā jūs neesat derīgi citiem norādīt dzīvības ceļu. Kungs prasa, lai visi Viņa kalpi izkoptu un attīstītu tiem uzticētās spējas. Bet cik daudz vairāk Viņš to prasa no ļaudīm, kas saka, ka zina dzīvības ceļu un uzņemas atbildību vadīt citus uz šī dzīvības ceļa. Apustulis Pāvils pamācīja Timoteju: “Tad nu, mans dēls, topi spēcīgs žēlastībā, kas ir Jēzū Kristū. Un ko tu no manis esi dzirdējis, to māci uzticīgiem cilvēkiem, kas būs arī derīgi citus mācīt” (2Tim. 2:1,2).
Lielie un brīnišķīgie panākumi, kas pavadīja Kristus mācekļu (darbu) sludināšanas darbu, bija sekas viņu miesās nestajai Kunga Jēzus miršanai. Daži no šiem Kristus lieciniekiem bija neizglītoti un nemācīti cilvēki; bet viņu sirdīs valdīja žēlastība un patiesība, kas iedvesmoja un šķīstīja viņu dzīvi un noteica viņu rīcību. Tie bija dzīvi Kristus gara un prāta pārstāvji. (344) Šie cilvēki bija dzīvas vēstules, kuras lasīja un zināja visi cilvēki. Viņus ienīda un vajāja visi tie, kas nepieņēma viņu sludināto patiesību un nicināja Kristus krustu.
Ļaunie cilvēki nepretosies dievbijības formai un neatmetīs vispārpieņemto sludināšanu, kas tiem neliek nest nekādu krustu. Dabīgā sirds necels nekādus nopietnus iebildumus pret reliģiju, kurā nav nekā, kas likuma pārkāpējiem liktu nodrebēt, kas liktu sirdij izjust un prātam aptvert tuvojošās Dieva tiesas briesmīgo īstenību. Dieva Gars un Viņa spēka atklāšanās ir tā, kas pamodina pretestību un cilvēka dabīgo sirdi vada uz sacelšanos. Patiesībai, kas glābj dvēseli, ne tikai jānāk no Dieva, bet arī tās pasludināšanu citiem ir jāpārvalda Viņa Garam, jo pretējā gadījumā bezspēcīgi pakritīs pretestības iespaida priekšā. Ak, kaut patiesība atskanētu no Dieva kalpu lūpām ar tādu dedzinošu spēku, ka izlauztu sev ceļu pie cilvēku sirdīm!
Sludinātājiem jābūt apveltītiem ar spēku no augšienes. Kad patiesība savā vienkāršībā un spēkā, kāda tā ir Jēzū, liecinās pret šīs pasaules garu, nosodot tā satraucošo un samaitājošo pievilcību, tad kļūs skaidri redzams, ka Kristum un Beliaram nav nekā kopēja. Miesīgā sirds nevar izprast Dieva Gara lietas. Ja nesvētījies sludinātājs, pasniedz Vārdu sirdi neskarošā veidā un viņa dvēseli dziļi nesaviļņo citiem sludinātā patiesība ,tad tāds sludinātājs spējīgs izdarīt tikai ļaunu. Visas viņa pūles patiesību tikai pazemos.
Dziļajās rūpēs par dvēseļu izglābšanu ir jāpazūd savtīgajām interesēm. Daži sludinātāji ir strādājuši ne tāpēc, ka citādi rīkoties viņi neuzdrošinājās, ne tāpēc, ka viņi izjuta uz sevi gulstamies “vai”, bet gan domādami par pienākošos algu. Eņģelis sacīja: “Kaut jel kāds būtu jūsu starpā, kas durvis aizslēdz, lai jūs velti uguni neiededziniet uz Mana altāra; Man nav labs prāts pie jums, saka Kungs Cebaots, un upuris no jūsu rokām man nepatīk” (Mal. 1:10).
(345) Ir pilnīgi nepareizi maksāt par ikkatru darbu, kas tiek darīts priekš Kunga. Kunga mantu namu ir iztukšojuši ļaudis, kas Dieva lietai tikai kaitējuši. Ja sludinātāji pilnīgi nodosies Dieva darbam un visus savus spēkus veltīs Viņa lietas uzcelšanai, tad tiem nekā netrūks. Cik tālu jautājums skar laicīgās lietas, tad tiem ir labāki apstākļi nekā viņu Kungam un klājas labāk nekā Viņa izraudzītajiem mācekļiem, kurus Viņš sūtīja glābt bojā ejai padoto cilvēci. Mūsu Lielo Paraugu, Kas dzīvoja Sava Tēva godības spožumā, cilvēki nicināja un atmeta. Viņu pavadīja negods un apmelojumi. Viņa izraudzītie mācekļi iespaidīgi pārstāvēja Sava Kunga dzīvi un Garu. Viņus pagodināja ar sitieniem un cietumu; un beidzot viņu daļa bija apzīmogot savu kalpošanu ar asinīm.
Kad sludinātāji ir tā ieinteresēti Dieva darbā, ka to mīl kā savas esamības sastāvdaļu, tad tie var sacīt: “Kas mūs šķirs no Dieva mīlestības? Vai bēdas, vai bailes, vai vajāšanas, vai bads, vai plikums, vai liksta, vai zobens? Tā kā ir rakstīts: “Tevis dēļ mēs topam nāvēti visu augošu dienu; mēs esam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Bet visās šinīs lietās mēs pār pārim uzvaram caur To, kas mūs ir mīlējis. Jo es zinu, ka tiešām, ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamās lietas, ne augstums, ne dziļums, ne cita kāda radīta lieta mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū mūsu Kungā” (Rom.8:35-39).
“Tos vecajus jūsu starpā pamācu es, līdzvecākais un liecinieks par Kristus ciešanām un tās godības biedrs, kas taps redzama; ganiet Dieva ganāmo pulku, kas pie jums, un uzraugiet, ne piespiesti, bet ar labu prātu, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds; nedz kā valdīdami pār Kunga daļu, bet priekšzīmes būdami ganāmam pulkam. Un kad Augstais Gans atspīdēs, (346) tad jūs dabūsiet nevīstošo godības kroni” (1.Pēt.5:1-4).
