Man rādīja, ka mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū. Tāpēc ka netaisnība iet vairumā, mīlestība pie daudziem izdziest. Vārdi “daudziem” attiecas uz tiem, kas saucas par Kristus sekotājiem. Valdošās netaisnības ietekmēti, viņi atkrīt no Dieva; tomēr šāda ietekme nav neizbēgama. Šīs novēršanās pagrimšanas iemesls ir tas, ka viņi paši nesargājās no šīs netaisnības. Tas, ka netaisnībai vairojoties, izdziest viņu mīlestība uz Dievu, norāda, ka viņi zināmā mērā ir līdzdalībnieki šai netaisnībai, jo citādi neizmainītos viņu mīlestība uz Dievu, kā arī viņu centība un dedzība Dieva lietā.
Man rādīja briesmīgu ainu par šīs pasaules stāvokli. Visur pieņemas netikumība. Šī laikmeta sevišķais grēks ir izvirtība. Nekad agrāk nelikumība nav cēlusi uz augšu savu kroplo galvu tik pašapzinīgi kā tagad. Liekas, ka ļaudis ir kā apmāti, un tikumības un patiesas dievbijības cienītāji gandrīz zaudē drosmi, redzot netikumības nekaunīgo pārdrošību, spēku un postošo iespaidu. Visur valdošā netaisnība neaprobežojas tikai ar neticīgajiem un smējējiem. Gribētos, kaut tā būtu; tomēr tā nav. Vainīgi ir arī daudzi vīri un sievas, kas atzīst Kristus reliģiju. Pat daži, kas sakās gaidām Kristus atnākšanu, ir šim notikumam ne vairāk sagatavojušies par sātanu. Viņi sevi nešķīsta no visas netīrības. Viņi tik ilgi ir kalpojuši savām iegribām un kaislībām, ka to domas pilnīgi dabīgi ir netīras un iztēle samaitāta. Pievērst viņu domas šķīstām un svētām lietām ir tikpat neiespējami kā likt Niagaras straumei traukties pa kritumu uz augšu. (347)
Abu dzimumu jaunieši un bērni tikumiski apgānās un turpina nodoties šai, dvēseli un miesu postošajai netikumībai. Daudzi, kas saucas kristieši, ar šādu rīcību ir sevi tā notrulinājuši, ka viņu tikumiskās izjūtas nav atmodināmas, lai tie saprastu, ka tas ir grēks un ka turpinot iet šo ceļu, miesa un gars noteikti aizies bojā. Cilvēks, kas ir cēlākā būtne virs zemes, kas veidota Dieva līdzībā, pats sevi pārvērš par lopu! Viņš pats sevi notrulina un samaitā. Katrs kristietis mācīsies savaldīt savas kaislības un vadīties no pamatlikumiem. Ja viņš to nedara, tad viņš nav cienīgs saukties par kristieti.
Daži, kas daudz runā par savu ticību, nesaprot, ka nepareiza apiešanās ar sevi ir grēks, un neaptver tādas rīcības neaptveramās sekas. Sen iesakņojušies ieradumi notrulinājuši viņu saprašanu. Viņi neizprot šī pazemojošā grēka ārkārtīgo grēcīgumu, kas novājina organismu un iznīcina smadzeņu nervu spēku. Tikumiskie principi kļūst pavisam vāji, kad tiem jāsaduras ar sen piekoptiem ieradumiem. Svinīgās vēstis no Debesīm nevar pietiekamā mērā iespaidot sirdis, kas nav stipri nostājušās pret šo pazemojošo netikumu. Jūtīgie smadzeņu nervi pazaudējuši veselīgās uztveres spējas, padodoties slimīgajam uzbudinājumam, kas spiež apmierināt nedabīgas tieksmes uz jutekliskām baudām. Smadzeņu nervi, kas saistīti ar visu organismu, ir vienīgais vidutājs, caur kuru Debesis var sazināties ar cilvēku un iespaidot viņa visapslēptākās dzīvības norises. Viss, kas traucē impulsu izplatīšanos nervu sistēmā, samazina dzīvības spēkus un rezultātā notrulina prāta uztveres spējas. Ievērojot šīs patiesības, cik svarīgi, lai sludinātāji un ļaudis, kas atzīst dievbijības vajadzību, neļautos aptraipīties ar šo dvēseli pazemojošo ieradumu.
Mana dvēsele mokās sažņaudzās, kad es redzēju Dieva ļaužu nožēlojamo stāvokli. Netaisnība iet vairumā, (348) un mīlestība daudzos izdziest. Tikai nedaudzi no tiem, kas saucas kristieši, uz šo jautājumu skatās pareizā gaismā un tiešām valda pār sevi arī tad, kad viņu nenosoda atklātības uzskati un ieradumi. Cik maz ir to, kas savalda savas kaislības, izprotot to kā savu morālo pienākumu, un arī tāpēc, ka viņi vienmēr bīstas Dievu! Apmierinot ēstkāri un samaitātās tieksmes, cilvēka augstākās spējas tiek pakļautas verdzībai.
Daži ir labprātīgi atzīt grēcīgo ieradumu ļaunumu, tomēr sevi viņi grib aizbildināt, sakot, ka nav spējīgi pārvarēt savas kaislības. Tā ir briesmīga atzīšanās katram, kas saucas par kristieti. “Lai atstājas no netaisnības ikviens, kas Kunga Vārdu piesauc” (2.Tim. 2:19).
Bet kāpēc ir šāds vājums? Tāpēc, ka dzīvnieciskās tieksmes, tās vingrinot, ir nostiprinājušās, līdz tās ieguvušas virsroku pār būtnes augstākajiem spēkiem. Vīri un sievas nedzīvo pēc pamatlikumiem. Garīgi viņi pamazām mirst, jo tik ilgi ir izdabājuši savām miesīgām tieksmēm, ka to pašsavaldīšanās spēks, šķiet, ir pilnīgi zudis. Grožus savās rokās ir pārņēmušas zemākās kaislības, un, kam vajadzēja būt visu pārvaldošam spēkam, tas ir kļuvis par kalpu samaitātām tieksmēm un kaislībām. Dvēsele tiek turēta vispazemojošākā verdzībā. Juteklība noslāpējusi ilgas pēc svētuma un iznīcinājusi garīgo labklājību.
Mana dvēsele skumst un raud par jauniešiem, kas veido savu raksturu šajā izvirtušajā laikmetā. Es drebu arī par viņu vecākiem; jo man rādīja, ka vispārīgi tie neizprot savu pienākumu radināt savus bērnus staigāt pa ceļu, pa kuru tiem vajadzētu iet. Padoms tiek prasīts ieradumiem un modei, un bērni drīz vien iemācās pakļauties šim spēkam un kļūst samaitāti; un to iecietīgie vecāki tajā laikā ir it kā paralizēti un aizmiguši un neredz bērniem draudošās briesmas. Tikai pavisam nedaudzi jaunieši ir brīvi no samaitātiem ieradumiem. Viņu neiesaistīšanos fiziskā darbā galvenokārt atvaino ar cenšanos tos pasargāt no pārstrādāšanās. Vecāki paši nes nastas, kuras vajadzētu nest viņu bērniem. Pārstrādāšanās ir ļaunums, (349) bet no slinkuma sekām jābaidās vēl vairāk. Kūtrums vada uz nodošanos samaitātiem ieradumiem. Darbs nenogurdina un neizsmeļ spēkus pat vienai piektdaļai no tā skaita, cik daudzi cieš no postošajiem ieradumiem, nepareizi izlietojot savus dzīvības spēkus. Ja vienkāršs, pareizi noregulēts darbs jūsu bērniem atņem spēku, tad vecāki, esat droši, ka ir vēl kaut kas cits, neieskaitot darbu, kas novājina viņu organismu un rada pastāvīgu noguruma sajūtu. Dodiet bērniem fizisku darbu, kas vingrinātu viņu nervus un muskuļus. Nogurums, ko rada šāds darbs, mazinās viņu tieksmes nodoties netikumiskiem ieradumiem. Slinkums ir lāsts. Tas vada uz izvirtību.
Man rādīja daudzus gadījumus, un, redzot šo cilvēku iekšējo dzīvi, mana dvēsele pagura un tai rieba to cilvēcīgo būtņu satrunējusī sirds, kas sevi uzskata par dievbijīgiem un runā par pārcelšanos uz Debesīm. Es bieži sev esmu jautājusi: Kam lai es uzticos? Kas ir brīvs no netaisnības?
Es kopā ar savu vīru reiz apmeklēju kādu sapulci, kur mūs aicināja parādīt līdzjūtību kādam brālim, kas stipri cieta no plaušu tuberkulozes. Viņš bija bāls un ļoti novājējis. Viņš gribēja, lai Dieva ļaudis par viņu lūdz. Viņš teica, ka viņa ģimene slimo un ka viņš jau ir pazaudējis bērnu. Tas izjusti runāja par savu smago zaudējumu. Viņš sacīja, ka jau labu laiku gaidot uz brāli un māsu Vaitiem. Viņš teica, ka, ja tie lūgšot par viņu, tad viņš kļūšot vesels. Sapulcei noslēdzoties, brāļi pievērsa manu uzmanību šim gadījumam. Viņi sacīja, ka draudze šai ģimenei palīdzot; ka šī vīra sieva esot slima un bērns nomiris. Brāļi bija sapulcējušies viņa mājās un kopīgi lūguši par šo nelaimīgo ģimeni. Mēs bijām ļoti noguruši, jo uz mums gūlās darba smagums sapulcē, un vēlējāmies, lai mūs no šī uzdevuma atbrīvo.
Es biju apņēmusies nepiedalīties lūgšanās ne par vienu, ja Kunga Gars man nedod īpašus norādījumus. Es biju redzējusi, (350) ka pat to vidū, kas atzīst Sabatu, valda tik liela netaisnība, ka es nevēlējos kopīgi lūgt par tiem, kuru dzīves gājums man nebija zināms. Es paskaidroju savas rīcības iemeslus. Brāļi man paskaidroja un apgalvoja, ka, cik viņi pazīstot, tas esot cienījams brālis. Es pārmiju dažus vārdus ar to, kurš tik ilgi bija gaidījis uz mūsu aizlūgšanām, lai tiktu dziedināts; tomēr es nejutos brīva. Viņš raudāja un sacīja, ka esot gaidījis mūsu atnākšanu un jūtoties pārliecināts, ka, ja mēs par viņu lūgšot, tad viņš kļūšot vesels. Mēs viņam teicām, ka nepazīstam viņa dzīvi; ka mēs labāk gribētu, ka par viņu lūdz tie, kas viņu pazīst. Viņš ar savu lūgumu mums tik dedzīgi uzmācās, ka mēs apņēmāmies ņemt vērā viņa gadījumu un nest to naktī Kunga priekšā un tad, ja viss liksies skaidrs, paklausīt viņa lūgumam.
Naktī mēs zemojāmies lūgšanā un viņa gadījumu nesām Kunga priekšā. Mēs lūdzām, lai uzzinātu Dieva prātu attiecībā uz viņu. Viss, ko mēs vēlējāmies, bija, lai tiktu pagodināts Dievs. Vai Kungs vēlējās, lai mēs lūdzam par šo bēdu piemeklēto vīru? Šo nastu mēs atstājām Kungam un devāmies pie miera. Sapnī man skaidri parādīja šī vīra gadījumu. Es redzēju viņa dzīves gaitu jau no bērnības, un Kungs atklāja arī to, ka, ja mēs par šo cilvēku lūgtu, tad Viņš mūs neklausītu, jo tā sirdī bija netaisnība. Nākošajā rītā šis cilvēks atnāca pie mums, lai mēs par viņu lūgtu. Mēs aicinājām viņu savrup un teicām, ka mums ir žēl, bet esam spiesti viņa lūgumu atraidīt. Es viņam atstāstīju savu sapni, kuru tas atzina par pareizu. Viņš jau no zēna gadiem bija nodevies šim iznīcinošajam ieradumam un bija to turpinājis arī laulības dzīves laikā, tomēr teica, ka mēģināšot to pārtraukt.
Šim vīram vajadzēja uzvarēt sevī iesakņojušos ieradumu. Viņš bija vidējos gados. Viņa tikumības pamatlikumi bija tik vāji, ka, saduroties ar vēlēšanos padoties ilgi piekoptajiem ieradumiem, tie tika pārspēti. (351) Zemiskās kaislības bija guvušas virsroku pār būtnes augstākajiem spēkiem. Es viņam jautāju par veselības reformu. Viņš teica, ka nevarot to ievērot. Viņa sieva rupjos miltus izsviedīšot ārā pa durvīm, ja tos kāds ienesīšot mājās. Šai ģimenei bija palīdzējusi draudze. Viņu labā bija pienestas arī lūgšanas. Viņu bērns bija miris, sieva slima un vīrs un tēvs gribēja savu lietu nodot mums, lai mēs to nestu šķīstā un svētā Dieva priekšā, lai Kungs darītu brīnumu un viņu izārstētu. Šī vīra morālais jūtīgums jau bija paralizēts.
