Kā es jau iepriekš teicu, mēs dzīvojam samaitātā laikmetā. Šis ir laiks, kad liekas, sātans gandrīz pilnīgi pārvalda cilvēku prātu, kas nav nedalīti nodevies Dievam. Tāpēc ļoti liela atbildība gulstas uz vecākiem un aizbildņiem, kuriem jāaudzina bērni. Vecākiem ir jāatbild par to, ka viņu bērni vienmēr eksistē; un kāds tālāk ir viņu pienākums? Vai lai viņi ļauj tiem uzaugt tādiem, kādi tie aug paši no sevis, apmierinot savas tieksmes? Ļaujiet man jums pateikt, ka uz šiem vecākiem gulstas smaga atbildība. “Tāpēc, vai ēdat, vai dzerat un ko vien dariet, visu to dariet Dievam par godu” (1Kor.10:31). Vai jūs to ievērojiet, kad gatavojiet uzturu savam galdam un aiciniet ģimeni to baudīt? Vai saviem bērniem liekat priekšā tikai tādu barību, par kuru jūs ziniet, ka tā veidos vislabākās asinis? Vai tā ir tāda barība, kas vismazāk satrauks viņu organismu? (360) Vai tā ir tāda barība, kas vislabāk ietekmēs dzīvību un veselību? Vai tā ir tāda barība, kuru jūs esat izpētījuši un atraduši, ka jūsu bērniem tā ir piemērota? Vai varbūt jūs, neņemot vērā viņu labumu nākotnē, gādājiet tiem neveselīgu, kairinošu un uzbudinošu uzturu?
Ļaujiet man jums teikt, ka bērni piedzimst ļaunumam un nelaimei. Liekas, ka pār tiem valda sātans. Viņš savaldzina to jauno prātu, un tie jau ir samaitāti. Kāpēc tēvi un mātes rīkojas tā, it kā būtu aizmiguši letarģiskā miegā? Viņiem nav aizdomu, ka sātans viņu ģimenē varētu iesēt ļauno sēklu. Viņi šai ziņā ir tik akli, tik nevērīgi un neapdomīgi, cik akli, nevērīgi un neapdomīgi tie vispār var būt. Kāpēc viņi nepamostas, nelasa un nepētī šos jautājumus? Apustulis saka: “Pievienojiet savai ticībai tikumu un tikumam atzīšanu, un atzīšanai sātību, un sātībai pacietību ...” (2.Pēt.1:5,6). Te norādīts darbs, kas gulstas uz ikvienu, kurš sevi sauc par Kristus sekotāju; tas nozīmē iet pa pilnveidošanās ceļu (dzīvot pēc saskaitīšanas plāna).
Man tika atklāta nodaļa pēc nodaļas. Es šinī mājā varu izraudzīties vienu bērnu ģimeni pēc otras, kur ikviens ir tikpat samaitāts kā pati elle. Daži no viņiem sevi sauc par Kristus sekotājiem, un jūs, viņu vecāki esat tik vienaldzīgi, it kā jūs būtu ķērusi trieka.
Es esmu sacījusi, ka daži no jums ir savtīgi. Jūs nesapratāt, ko es ar to domāju. Jūs domājat par to, kāda barība vislabāk garšo. Ir valdījusi garša un bauda, bet ne vēlēšanās pagodināt Dievu, ne vēlēšanās iet uz priekšu dievbijīgā dzīves veidā, ne vēlēšanās kļūt pilnīgi svētiem Dieva bijāšanā. Padomu jūs esat prasījuši savai patikai un ēstkārei; un, kamēr jūs bijāt ar to aizņemti, sātans izdarīja uzbrukumu un, kā parasts, vienmēr iznīcināja jūsu pūles. Daži no jums, tēviem, savus bērnus ir veduši pie ārsta, lai uzzinātu, kas viņiem kait. Es jums nelaimes iemeslu būtu varējusi pateikt divās minūtēs. (361) Jūsu bērni ir samaitāti. Sātans pār tiem ir guvis virsvaldību. Viņš ir ienācis tieši aiz jums, kam priekš viņiem bija jābūt Dieva vietā un tie jāsargā, bet jūs jutāties mierīgi, bijāt it kā sastinguši un aizmiguši. Dievs jums pavēlējis viņus audzināt Kunga bijāšanā un Viņa pamācībās. Bet sātans ir pagājis jums tieši garām un tos stipri sasaistījis. Bet jūs turpināt gulēt. Kaut Debesis žēlotu jūs un jūsu bērnus, jo ikvienam no viņiem ir vajadzīga žēlastība.
Ja jūs būtu nostājušies par veselības reformu, ja jūs būtu pievienojuši ticībai tikumu, tikumam atzīšanu — un atzīšanai sātību, tad apstākļi varētu būt savādāki. Bet jūsu mājās esošā netaisnības un samaitātības dēļ jūs tikai daļēji esiet pamodušies. Jūs tikai mazliet esat pavēruši savas acis un atkal gatavojieties iemigt. Vai domājat, ka jūsu bērni uzņems svētus iespaidus, kad starp jums pastāv šādas lietas? Es varu nosaukt ģimeni pēc ģimenes, kas gandrīz pilnīgi atrodas sātana pārvaldībā. Es zinu, ka tas, ko saku, ir patiesība, un gribētu, ka ļaudis atmostos, pirms nav mūžīgi par vēlu, un pie viņu drēbēm nav atrastas dvēseļu asinis, pat viņu bērnu dvēseļu asinis.
Dažu šo bērnu saprāts ir tā novājināts, ka viņiem ir tikai puse vai tikai trešā daļa no tā domāšanas spēju spožuma, kas varētu būt, ja tie būtu bijuši tikumīgi un skaidri. Viņi tās ir izšķieduši, darot paši sev ļaunu. Tieši te, šajā draudzē, samaitātība izplatās uz visām pusēm. Šad un tad tiek rīkotas dziedāšanas un uzjautrināšanās sanāksmes. Katru reizi, kad es par tām dzirdu, es jūtos, it kā būtu ietērpusies maisa audekla apģērbā. “Ak, kaut manā galvā jel būtu ūdens, un manas acis taptu par asaru avotiem.”(Jer.9:1). “Ak, Kungs, žēlo Savus ļaudis!” (Joēla 2:17). Es esmu izmisusi. Manas dvēseles sāpes nav jums izsakāmas. Jūs turpināt gulēt. (362) Vai Sinaja zibeņi un pērkoni atmodinātu šo draudzi? Vai tie atmodinātu jūsu tēvus un mātes, lai jūs savās mājās iesāktu reformas darbu? Jums vajadzētu mācīt savus bērnus. Jums vajadzētu dot viņiem norādījumus kā izvairīties no šī laika netikumības un samaitātības. Tai vietā daudzi domā, ka prieks pie ēšanas varētu būt tiem par labu. Jūs uz galda liekat sviestu, olas, gaļu, un jūsu bērni visu to ēd. Viņi tiek apgādāti tieši ar tādu barību, kas uzbudina to dzīvnieciskās tieksmes, un kad jūs nākat uz sapulci un lūdzat Dievu lai Viņš svētītu un glābtu jūsu bērnus. Cik augstu paceļas jūsu lūgšanas? Vispirms jums kaut kas jādara. Kad jūs savu bērnu labā būsiet darījuši visu, ko Dievs licis darīt, tad varēsiet paļāvīgi prasīt dievišķo palīdzību, kuru Dievs jums solījis dot.
Jums jāmācās sātība visās lietās. Jums jārūpējas, lai sātības pamatlikumiem atbilst viss, ko jūs ēdat un dzerat. Un jūs tomēr sakāt: “Nevienam nav nekāda darīšana par to ko es ēdu vai ko es dzeru, vai ko es lieku uz sava galda.” Tomēr kādam jārūpējas par to, ja jūs savus bērnus nenoslēdzat no citiem vai arī neejat tuksnesī, kur jūs nevienam nebūtu par nastu un kur jūsu nevaldāmie, netikumīgie bērni nesamaitātu sabiedrību, kurā viņi dzīvo.
Daudzi, pieņemdami veselības reformu, ir atstājuši visu, kas kaitīgs; bet tāpēc, ka viņi šīs lietas ir atstājuši, viņi tomēr nedrīkst ēst cik viņiem patīk. Viņi apsēžas pie galda un, nedomājot par to, cik daudz viņiem vajadzētu ēst, pilnīgi nododas ēstkārei, un ēd daudz par daudz. Un viss ko kuņģis var darīt, vai viss, kas tam jādara atlikušajā dienas daļā, ir nomocīšanās ar nastu, kas tam uzspiesta. Visa barība, kas ievietota kuņģī no kuras organisms nevar gūt sev labumu, ir liels apgrūtinājums dabai tās darbā. (363) Tas traucē dzīvības norises. Organisms ir pārslogots un nespēj sekmīgi veikt savu darbu. Nevajadzīgi tiek apgrūtināti dzīvībai svarīgi orgāni, un kuņģis pieprasa smadzeņu nervu spēku, jo gremošanas orgāniem vajadzīga palīdzība, lai atbrīvotos no lielā barības daudzuma, kas organismam nedod nekādu labumu.
Tā samazinās smadzeņu spēks, no kura tik daudz prasīta palīdzība kuņģim, lai tas varētu tikt galā ar savu smago nastu. Un, kad šis uzdevums ir veikts, kādas izjūtas tad rodas, pēc šīs nevajadzīgās dzīvības spēku izšķiešanas? Nogurums, vājums un sajūta it kā vēl vajadzētu ēst. Šīs izjūtas var rasties tieši pēc ēdiena reizes. Kas tās izraisa? Daba ir ļoti nomocījusies, lai tiktu galā ar savu darbu, un tik pilnīgi izsmēlusi savus spēkus, ka rodas noguruma sajūta, bet jūs domājat, ka kuņģis prasa: “Dod vairāk barības,” kaut gan pārguris tas skaidri saka: “Dod man atpūtu.”
Kuņģim vajadzīga atpūta, lai uzkrātu spēkus turpmākajam darbam. Nedodot tam laiku atpūtai, jūs nolemjat, ka tam vajag vēl vairāk barības, un tā jūs dabai uzkraujat jaunu slodzi, nepiešķirot tai nepieciešamo atpūtu. Kuņģa stāvokli varam salīdzināt ar cilvēku, kurš visu priekšpusdienu strādājis uz lauka un jūtas noguris. Pusdienas laikā viņš atnāk mājās un saka, ka noguris un spēki ir izsmelti; bet jūs viņam sakāt, lai atkal turpina strādāt un, ka tad viņš jutīsies labāk. Tā jūs izturaties pret kuņģi. Tā spēki ir pilnīgi izsmelti. Bet atpūtas vietā jūs tam dodat vēl vairāk barības un, lai tādos apstākļos kuņģis tiktu galā ar sagremošanas darbu, ir vajadzīga citu organisma daļu dzīvības spēku palīdzība.
Daudzi no jums reizēm ir izjutuši trulumu smadzenēs. Jums negribējās ķerties pie darba, kas prasa garīgu vai fizisku spēku. Jums bija vajadzīga atpūta, lai atbrīvotos no izjūtas, ko radīja jūsu organismam uzkrautā nasta. Šī noguruma sajūta atkārtojas. Bet jūs sakāt, ka tā ir prasība pēc lielākas barības devas, un uzlieciet kuņģim dubultu kravu, (364) lai viņš ar to tiek galā. Vai tad, ja jūs stingri ievērosiet uztura kvalitāti jūs pagodināt Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam, apēdot tādu barības daudzumu? Kas kuņģī uzņem tik daudz uztura un pārslogo dabu, tie nevar novērtēt patiesību, kaut arī to klausās. Viņi nespēj atdzīvināt smadzeņu sastingušās uztveres spējas, lai izprastu salīdzināšanas darba vērtību un lielo Upuri, Kas ir pienests kritušā cilvēka labā. Tiem nav iespējams novērtēt lielo, dārgo un ļoti bagāto atalgojumu, kas tiek glabāts uzticīgajiem uzvarētājiem. Mūsu dabas dzīvnieciskajām tieksmēm nekad nevajadzētu ļaut valdīt pār tikumisko un intelektuālo spēku.
Bet kādu iespaidu pārēšanās atstāj uz kuņģi? Tas līdz ar citiem gremošanas orgāniem novājinās un rezultātā nāk slimības līdz ar visām savām postošajām sekām. Ja attiecīgie cilvēki ir bijuši slimi jau iepriekš, tad tādā veidā viņi grūtības vēl palielina un ar katru nodzīvoto dienu arvien vairāk samazina savu dzīvotspēku. Viņi saviem dzīvības spēkiem liek nevajadzīgi strādāt, uzkraujot rūpes par barību, ko viņi uzņēmuši kuņģī. Cik briesmīgs ir šis stāvoklis, ja mēs tādā nonākam! No piedzīvojumiem mēs kaut ko zinām par gremošanas traucējumiem. Ar šo slimību mēs sastapāmies mūsu ģimenē, un mēs domājām, ka no tās ir ļoti jābaidās. Ja kāds cilvēks stipri saslimst ar kuņģi, tad tas ļoti cieš kā garīgi, tā fiziski; arī viņa draugiem jācieš, ja tie nav tikpat nejūtīgi kā lopi, un jūs vēl sacīsiet: “Tā nav jūsu darīšana, ko es ēdu un kā es rīkojos?” Vai tiem, kas atrodas ap kuņģa slimnieku nav jācieš? Šie cilvēki ātri uztraucas. Cik dabiska tiem ir neapmierinātība! Viņi jūtas slikti, bet tiem liekas, ka viņu bērni ir slikti. Viņi nevar ar tiem mierīgi runāt un, nesaņemot sevišķu žēlastību, nevar mierīgi izturēties savā ģimenē. Visi klātesošie tiek ietekmēti no viņu slimības; visiem jācieš viņu nespēka sekas. Viņi met tumšu ēnu. Vai tad jūsu ēšanas un dzeršanas ieradums neskar citus? (365) Tas noteikti skar citus. Un jums ļoti jāuzmanās, lai jūs veselības ziņā atrastos vislabākā stāvoklī un varētu pareizi kalpot Dievam un pildīt pienākumus sabiedrībā un ģimenē.
