(354) “Vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam” (1.Kor.6:19,20).
Mēs nepiederam paši sev. Mēs esam dārgi atpirkti ar Dieva Dēla ciešanām un nāvi. Ja mēs to spētu saprast un pilnīgi aptvert, tad izjustu, ka uz mums gulstas liela atbildība sevi uzturēt vislabākā veselības stāvoklī, lai mūsu kalpošana Dievam varētu būt pilnīga. Bet, ja mēs kādā veidā izšķiežam savus dzīvības spēkus, tad grēkojam pret Dievu. Tādā gadījumā mēs nepagodinām Dievu savā miesā un garā, kas pieder Viņam, bet Viņa skatījumā izdarām lielu netaisnību.
Vai Jēzus ir nodevies par mums? Vai par mūsu atpirkšanu ir samaksāta dārga cena? Un vai tiešām mēs nepiederam sev pašiem? Vai tā ir patiesība, ka visi mūsu būtnes spēki, mūsu miesa, mūsu gars, viss, kas mums ir, un viss, kas mēs esam, pieder Dievam? — Bez šaubām! Un ja mēs to saprotam, kādu pienākumu tad mums tas uzliek, lai sevi saglabātu Dievam tādā stāvoklī, ka varētu Viņu pagodināt virs zemes savā miesā un garā, kas pieder Dievam.
Mēs bez šaubām ticam, ka Kristus drīz nāks. (355) Priekš mums tā nav pasaka, bet gan īstenība. Mēs nešaubāmies un arī daudzus gadus atpakaļ neesam šaubījušies, ka tās pamatmācības, pie kurām mēs šodien turamies, ir tagadējā patiesība un, ka mēs tuvojamies lielajai tiesas dienai. Mēs gatavojamies sastapt Viņu, Kurš, svēto eņģeļu pavadīts, parādīsies Debesu padebešos, lai dotu uzticīgajiem un taisnajiem noslēdzošo nemirstības pieskārienu. Kad Viņš nāks, tad Viņš netīrīs mūs no mūsu grēkiem, neatņems rakstura trūkumus, kā arī nedziedinās mūsu rakstura vājības. Ja tas vispār pie mums tiks darīts, tad viss šis darbs tiks padarīts iepriekš. Kad Kungs nāks, tad tie, kas ir svēti, arī paliks svēti. Kas savu miesu būs pasargājuši svētumā un godā, tie tad saņems noslēdzošo nemirstības pieskārienu. Bet, kas būs nesvēti netaisni un netīri, tie tādi tad arī paliks uz visiem laikiem. Viņu labā netiks darīts nekāds darbs, lai atņemtu tiem viņu trūkumus un dotu svētu raksturu. Šķīstītājs tad vairs neapsēdīsies, lai turpinātu tīrīt, un neatņems tiem viņu grēkus un samaitātību. Tas viss ir jāpadara šajās pārbaudes stundās. Tieši tagad šim darbam jātiek padarītam priekš mums.
Mēs satveram Dieva patiesību tādi, kādi mēs esam, dažādi veidoti, un, nonākot zem šīs patiesības iespaida, tā padarīs darbu, kas nepieciešams, lai mēs būtu tikumiski derīgi godības valstībai un Debesu eņģeļu sabiedrībai. Tagad mēs atrodamies Dieva darbnīcā. Daudzi no mums ir neapstrādāti, grumbuļaini akmeņi, kas nāk no akmeņlauztuvēm. Bet pieķeroties Dieva patiesībai, uz mums iedarbojas tās iespaids. Tā mūs paceļ un atņem no mums katru nepilnību un grēku, lai arī kāds tas būtu pēc savas dabas. Tā mēs tiekam sagatavoti skatīt Ķēniņu Viņa skaistumā un beidzot savienoties ar šķīstajiem Debesu eņģeļiem godības valstībā. Šim darbam priekš mums ir jātiek padarītam šeit, virs zemes; (356) šeit mūsu miesai un garam jākļūst derīgiem priekš nemirstības.
Mēs atrodamies pasaulē kas nostājas pret taisnu un šķīstu raksturu un pret pieaugšanu žēlastībā. Kur vien skatāmies, visur redzam samaitātību un morālu netīrību, kroplumu un grēkus. Un kāds ir tas darbs, kas mums jādara šeit, tieši pirms nemirstība saņemšanas? — Mums jāuztur savas miesas svētas un gars skaidrs, lai varētu neaptraipīti pastāvēt samaitātības vidū, kas tik ļoti vairojusies ap mums šinīs pēdējās dienās. Un, ja šis darbs ir jāpadara, tad mums pie tā jāķeras klāt tūlīt, no visas sirds un saprotoši. Savtīgums mūs šeit nedrīkstētu iespaidot. Dieva Garam vajadzētu mūs pilnīgi pārvaldīt un ietekmēt visu mūsu rīcību. Ja mēs pareizi turēsimies pie Debesīm, pareizi satversim spēku no augšienes, tad izjutīsim Dieva gara svētu darošo iespaidu savās sirdīs.
Kad mēs centāmies mūsu brāļus un māsas vadīt uz veselības reformu un stāstījām viņiem par ēšanas un dzeršanas lielo nozīmi un ka viss, ko viņi dara, ir jādara Dievam par godu, tad daudzi ar savu rīcību ir atbildējuši: “Nevienam nav tiesību noteikt, ko lai es ēdu. Mēs paši nesīsim savas rīcības sekas.” Mīļie draugi, jūs ļoti kļūdāties. Jūs neesat vienīgie, kas cietīsiet nepareizās rīcības dēļ. Sabiedrība, kurā jūs atrodaties, līdz ar jums lielā mērā baudīs jūsu nepareizās rīcības augļus. Ja jūs ciešat savas nesātīgās dzeršanas un ēšanas dēļ, tad arī mūs, kas atrodamies ap jums vai saejamies ar jums, iespaido jūsu nespēks un trūkumi. Mums jācieš jūsu nepareizās rīcības dēļ. Ja tā ar savu iespaidu mazina jūsu gara vai miesas spēkus, tad, atrodoties jūsu sabiedrībā , mēs to izjūtam un tas mūs ietekmē. Ja dzīves prieka vietā jūsu noskaņojums ir drūms, tad jūs metat ēnu uz visu ap jums esošo cilvēku garastāvokli. Ja mēs esam noskumuši, nomākti vai satraukti, tad jūs, (357) ja jūsu veselības stāvoklis būtu labs, varētu ar skaidru prātu parādīt mums izeju un teikt mums iepriecinošus un mierinošus vārdus. Bet, ja smadzenes ir tā notrulinātas no jūsu nepareizā dzīves veida, ka jūs nespējat mums dot pareizu padomu, vai tad mums nav jācieš zaudējums? Vai jūsu iespaids nopietni neietekmēja arī mūs? Mēs varam lielā mērā uzticēties paši savam spriedumam, tomēr mums vajadzīgi arī padomdevēji; jo, “Kur padomdevēju papilnam, tur labi izdodas”(Sal.pam.15:22). Mēs vēlamies, lai mūsu rīcība tiem, kurus mēs mīlam, liktos pareiza un mēs gribam meklēt viņu padomu un gribam, lai tie mums to varētu dot ar skaidru prātu. Bet ko mums dod jūsu spriedums, ja jūsu smadzeņu nervi ir līdz pēdējam pārslogoti un to dzīvības spēkiem jārūpējas par nepareizo uzturu, kas nonācis jūsu kuņģī, vai pat arī par veselīgu barību, ja tā uzņemta pārmērīgi daudz? Ko mums dos šādu cilvēku spriedums? Viņi visu redz caur nesagremota uztura masu. Tāpēc jūsu dzīves veids ietekmē arī mūs. Jums nav iespējams rīkoties nepareizi, neliekot ciest arī citiem.
“Vai nezināt, ka tie, kas iet skrieties, gan visi skrien, bet viens dabū goda maksu? Skrieniet tā, ka jūs to dabūjiet. Bet ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās, — viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu. Es tad skrienu ne kā uz ko nezināmu — es cīnos ne tā kā gaisu sizdams; bet es savu miesu savaldu un to kalpināju, lai citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (1.Kor.9:24-27). Kas piedalījās skriešanas sacīkstēs, lai iegūtu lauru vaiņagu, ko uzskatīja par sevišķu pagodinājumu, bija sātīgai visās lietās, lai viņu muskuļi, smadzenes un viss organisms būtu skrējienam iespējami vislabāk sagatavots. Ja viņi nebūtu sātīgi visās lietās, tad arī viņu solis nebūtu tik elastīgs, kādu varēja iegūt savaldoties. Ievērojot sātību, viņi varēja šajās sacīkstēs skriet ar lielākām sekmēm; (358) līdz ar to drošākas bija izredzes iegūt kroni. Tomēr neskatoties uz visu viņu atturību — visā viņu pūlēm pakļauties rūpīgi izraudzītai diētai, lai viņu veselības stāvoklis būtu iespējami vislabākais — tie, kas skrien laicīgās sacīkstēs skrien uz labu laimi. Viņi var darīt vislabāko, ko tie spēj, un tomēr pēc visa tā nesaņemt goda maksu; jo kāds cits var mazliet aizsteigties priekšā un atņemt šo godalgu. Kroni saņem tikai viens. Bet Debesu nozīmētajā skrējienā mēs visi varam piedalīties un visi varam saņemt godalgu. Te nav nekādas nedrošības, nekāda riska. Mums jāietērpjas Debesu pievilcīgajās īpašībās un, raugoties augšup uz neiznīcīgo kroni, pastāvīgi savā priekšā jātur mūsu Priekšzīme. Viņš bija rūpju Vīrs un pazina bēdas. Mums nepārtraukti jāraugās uz mūsu Kunga pazemīgo, pašaizliedzīgo dzīvi. Un tad, cenšoties Viņu atdarināt un nenovēršot skatu no godalgas, mēs droši varam piedalīties šai skrējienā, zinot, ka ja mēs esam darījuši visu labāko, ko spējām, tad godalgu noteikti iegūsim.
Cilvēki aizliedzas un pakļaujas disciplīnai, lai piedalītos skriešanas sacīkstēs un iegūtu iznīcīgu kroni, kurš novīst vienas dienas laikā un kas ir kā pagodinājuma zīme tikai šeit dzīvojošo mirstīgo cilvēku vērtējumā. Bet mums jāskrien sacīkstēs, kas noslēgsies ar nemirstības kroni un mūžīgu dzīvību. Tiešām, kad beigsies šis skrējiens, mēs tiksim atalgoti ar godību, kas būs mūžīga un daudzkārt pārspēs uz šīs zemes iegūstamo godu. Apustulis saka, ka mēs saņemsim neiznīcīgu kroni. Un, ja tie, kas piedalās skriešanas sacīkstēs šeit virs zemes, dzenoties pēc iznīcīga kroņa, var būt sātīgi visās lietās, vai tādi nevaram būt arī mēs, kas raugāmies uz neiznīcīgo kroni, uz mūžīgo dzīvību un dzīvi, kas laika ziņā līdzinās Dieva dzīvei? Ja mums ir tik lieli apsolījumi, vai mēs nevaram “pacietīgi tecēt mums nolikto cīnīšanos, skatoties uz Jēzu, mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju?” (Ebr.12:1,2). Viņš mums ir norādījis ejamo ceļu un visā garumā to pats ar savām kājām ieminis. Šis ir ceļš, pa kuru gāja arī Viņš, un mēs, līdz ar Viņu, varam sevi aizliegt, ciest un iet tālāk pa šo teku, ko iezīmējušas Viņa asinis.
“Es tad skrienu ne tā kā uz ko nezināmu — es cīnos ne tā, kā gaisu sizdams. Bet es savu miesu savaldu un to kalpināju”(1.Kor.9:26,27). Te norādīts darbs, kas jādara ikvienam vīram , sievai un bērnam. Sātans pastāvīgi cenšas pārvaldīt jūsu miesu un garu. Bet Kristus jūs ir atpircis un jūs piederat Viņam. Un tad mums jāstrādā kopā ar Viņu, kopā ar svētajiem eņģeļiem, kas jums kalpo. Jūsu pašu labā jums jāsavalda miesa un tā jākalpina. Ja jūs to nedarīsiet, tad noteikti zaudēsiet mūžīgo dzīvību un neiznīcīgo kroni. Un tomēr daži vēl saka: “Kāda citiem darīšana par to, ko es ēdu vai dzeru?” Es jums norādīju, kāds sakars jūsu rīcībai ar citiem. Jūs redzējāt, ka jūsu rīcība lielā mērā veido iespaidu, kādu jūs atstājat savās ģimenēs. Tā ļoti ietekmē jūsu bērnu rakstura veidošanos.
