(377) Gadskārtējās sanāksmes laikā Adams centrā Ņujorkā 1868. gada 25. oktobrī, es redzēju, ka brāļi B. un C. rīcības dēļ atrodas lielā apjukumā un nelaimē. Kam Dieva lieta ir sirdī, tie nevar nedegt par tās labklājību. Man rādīja, ka uz šiem cilvēkiem nevar paļauties. Viņi visu pārspīlē un veselības reformas darbu spēj tikai sabojāt. Viņu rīcība nav tāda, kas ļaudis, kas ir nesātīgi ēšanā, ierosinātu laboties un reformēties; Viņu iespaids pie ticīgajiem un neticīgajiem modina riebumu un tos nevis tuvina reformai, bet no tās aizdzen.
Mūsu uzskati stipri atšķiras no pasaulē pieņemtajiem. tie nav populāri. Ļaužu masas atmetīs jebkuru teoriju, lai cik saprātīga tā būtu, ja tā ierobežos viņu ēstkāri. Padomu prasa garšai, bet ne saprātam un veselībai. Visi, kas atstās iemīto ieradumu teku un nostāsies par reformu, sastapsies ar pretestību, tiks uzskatīti par neprātīgiem, trakiem un pārspīlētājiem, kaut arī viņu rīcība būtu pavisam saprātīga. Bet, ja cilvēki, kas nostājas par reformu, noved šo lietu galējībās, un to rīcība ir skaidri pretrunīga, tad nevaram vainot ļaudis, ka veselības reforma tiem kļūst pretīga. Šie ekstrēmisti nedaudzos mēnešos izdara daudz vairāk ļaunuma, nekā tie visā dzīves laikā spētu griezt par labu. Viņu rīcības dēļ visa mūsu ticības teorija iegūst nelabu slavu un tie nekad nevarēs vadīt ļaudis, kuri redz šādu, tā sauktās veselības reformas izpildījumu, uz domām, ka šajā reformā var būt kaut kas labs. Šie ļaudis dara darbu, kas ir ļoti patīkams sātanam.
Kas nostājas par nepopulāro patiesību, tiem savā dzīvē jāsargās no pretrunām un jābūt ļoti uzmanīgiem, izvairoties no visa, kas atgādina pārspīlējumu. tiem nevajadzētu censties parādīt cik ļoti viņu nostāja atšķiras no citu cilvēku nostājas; bet tieši otrādi, censties nostāties, (378) cik vien iespējams tuvu tiem, kurus viņi grib reformēt, palīdzot viņiem aizsniegt stāvokli, ko tie paši augstu vērtē. Ja viņi tā domās, tad viņu rīcība no tiem aizstāvēto patiesību ieteiks saprātīgu un atklātu vīru un sievu godīgajam un veselīgajam spriedumam. Tie būs spiesti atzīt, ka veselības reforma ir loģiski pamatota.
Man rādīja B rīcību viņa paša ģimenē. Viņš ir izturējies stingri un valdonīgi. Viņš ir pieņēmis veselības reformu, kā to ir ieteicis brālis C, un līdzīgi tam pieķērās galējiem uzskatiem. Nebūdams nosvērts cilvēks, viņš ir pielaidis briesmīgas kļūdas, kuru sekas laiks nespēs izdzēst. Ar no grāmatām sakopoto norādījumu palīdzību, viņš sāka īstenot dzīvē teoriju, kuru, kā viņš bija dzirdējis, ieteica brālis C, un līdzīgi viņam apņēmās visiem likt aizsniegt viņa nosprausto mērķi. Viņš ģimeni pakļāva saviem stingrajiem noteikumiem, bet nespēja savaldīt savas dzīvnieciskās tieksmes. Viņš pats neaizsniedza mērķi un nesavaldīja savu miesu. Ja viņš būt pareizi izpratis veselības reformas būtību, tad atzītu, ka viņa sievas stāvoklis nebija tāds, lai tai varētu dzimt veselīgi bērni. Virsroku guva viņa nesavaldītās tieksmes, nedomājot par cēloņiem un sekām.
Pirms bērna dzimšanas viņš neizturējās pret sievu tā, kā vajadzēja izturēties pret sievieti viņas stāvoklī. Viņš tai uzspieda savus stingros likumus, kas atbilda brāļa C domām, un tai ļoti kaitēja. Viņš nesagādāja tik labu un tik daudz uztura, cik bija nepieciešams ne vienas, ne divu dzīvību uzturēšanai. Vēl viena dzīvība bija atkarīga no viņas, bet organisms nesaņēma tās spēku uzturēšanai vajadzīgo veselīgo un barojošo uzturu. Tas nebija pietiekošs ne labuma, ne daudzuma ziņā. Viņas organisms prasīja pārmaiņas, labāku un dažādāku uzturu, kas būtu barojošāks. Bērni viņai dzima ar novājinātām gremošanas spējām un nepilnvērtīgām asinīm. (379) No barības, ko māte bija spiesta uzņemt, viņa nevarēja veidot labas kvalitātes asinis, un tāpēc tai dzima bērni, kas viegli krita par upuri slimībām.
Šī vīra un bērna tēva rīcība pelna visstingrāko rājienu. Viņa sieva cieta veselīga un barojoša uztura trūkuma dēļ. Lai justos labi un ērti, viņai nepietika ne uztura, ne drēbju. Viņa nesa nastu, kas to nomocīja. Vīrs kļuva par viņas dievu, sirdsapziņu un gribu. Ir raksturi, kas saceltos pret šādu piesavinātu autoritāti. Tie nepakļautos tādai uzraudzībai. Tie pagurtu ciest tādu apspiešanu un pret to saceltos. Bet šajā gadījumā tas tā nenotika. Viņa panesa, ka vīrs kļūst viņai par sirdsapziņu, un centās domāt, ka tas nāks viņai par labu. Tomēr varmācību ciešošā daba nebija tik viegli apspiežama. Tās vajadzības bija ļoti nopietnas. Dabas prasības pēc kaut kā barojošāka lika viņai lūgt, bet lūgumu neuzklausīja. Viņa nevēlējās daudz, tomēr viņas vēlēšanos neņēma vērā. Divi bērni tika upurēti viņa akluma dēļ pielaistajām kļūdām un nezinošajai svētulībai. Ja saprātīgi cilvēki tā apietos ar mēmajiem dzīvniekiem kā viņš uztura ziņā izturējās pret savu sievu, tad sabiedrība šo lietu būtu ņēmusi savās rokās un to nodevusi tiesai.
Pirmkārt, B nevajadzēja izdarīt tik lielu noziegumu, laist pasaulē bērnus, jo saprāts viņu varēja pamācīt, ka tie būs slimīgi, jo no vecāku puses tiem jāsaņem nožēlojams mantojums. Bija paredzams, ka tajos iedzims sliktas īpašības. No abiem vecākiem viņiem savās asinīs bija jāuzņem skrofulozes dīgļi, sevišķi no tēva, kurš piekopa asinis samaitājošus un visu organismu novājinošus ieradumus. Šiem nabaga bērniem vajadzēja saņemt ne tikai dubultā mērā noslieci uz skrofulozi, bet, kas vissliktākais, viņiem vajadzēja mantot tēva garīgās un morālās nepilnības un mātes neatkarības, tikumiskas drosmes un spēka trūkumu. Pasaule jau ir nolādēta ar šāda rakstura cilvēku vairošanos, kam fiziskā , garīgā un tikumiskā spēka ziņā jākrīt vēl zemāk par saviem vecākiem, (380) jo viņu stāvoklis un apkārtējā vide nav pat tik labvēlīga, kā kāda bija viņu vecākiem.
B nav spējīgs rūpēties par ģimeni. Viņš nevar pietiekoši apgādāt pat vienu personu un viņam nekad nevajadzētu uzņemties šādu pienākumu. Viņa laulības bija tikai kļūda. Viņš ir sagādājis nožēlojamu dzīvi savai sievai un ar bērnu dzimšanu šis posts ir vēl vairāk palielinājies. Daži no viņiem eksistē, bet tas arī ir viss.
Kas sevi sauc par kristiešiem, tiem nevajadzētu doties laulības dzīvē, pirms šis jautājums nav rūpīgi un ar lūgšanām apspriests, skatoties uz visu no augstākā redzes viedokļa, lai izprastu, vai šī savienība var pagodināt Dievu. Tad tiem pienācīgi jāapsver visas priekšrocības, ko sniegs laulības dzīve, un katrs solis jāpamato uz svētotiem pamatlikumiem. Pirms ģimenes palielināšanas jāpārdomā, vai viņu bērnu nākšana pasaulē Dievu pagodinās vai apkaunos. Ar savu savienību jau pašā sākumā un visā laulības dzīves laikā viņiem jācenšas pagodināt Dievu. Tiem mierīgi jāapsver, ko viņi var sagādāt priekš saviem bērniem. Viņiem nav tiesību laist bērnus pasaulē, lai tie būtu par nastu citiem. Vai viņiem ir darbs, ar ko tie var cerēt uzturēt savu ģimeni, lai tiem nebūtu jākļūst citiem par apgrūtinājumu? Ja tāda viņiem nav, tad tie izdara noziegumu, laižot pasaulē bērnus, kuriem būs jācieš tāpēc, ka trūks uzraudzības, uztura un apģērba. Šajā straujajā, samaitātajā laikmetā šīs lietas netiek ņemtas vērā. Cilvēku pārvalda iekārojošās kaislības, un tās negrib pakļauties prāta vadībai, kaut arī viņu valdīšanas rezultātā nāk nespēks, posts un nāve. Tāpēc, ka vīrieši, kas saucas par laulātiem draugiem, bet kurus daudz pareizāk būtu saukt par lopiem, nesavalda savas kaislības, sievietes tiek pakļautas grūtību, moku un ciešanu pilnai dzīvei. Tā ir nožēlojama dzīvības vilkšana, ja māte gandrīz visu dzīves laiku ar bērniem uz rokām, izlieto katru iespēju, (381) lai sagādātu viņu mutēm maizi un mugurām drēbes. Šāds posts pasaulē ir ļoti vairojies.
Ir pavisam maz patiesas, sevi atdodošas un skaidras mīlestības. Šis dārgums ir ļoti reti sastopams. Par mīlestību nosauc kaislību. Daža laba sieviete ir pazaudējusi savu jauko, iejūtīgo maigumu, jo laulības attiecības atļauj tam, kuru viņa sauc par savu laulāto draugu, rupju rīcību. Vīra mīlestību viņa redz tik zemisku, ka to pārņem riebums.
Ļoti daudzas ģimenes atrodas visnelaimīgākā stāvoklī, tāpēc ka vīri un tēvi atļauj savas dabas dzīvnieciskajām tieksmēm ņemt virsroku pār intelektuālo un morālo spēku. Rezultātā bieži vien tiek izjusts gurdenums un nospiestība, bet cēloni reti meklē pašu nepareizajā rīcībā. Mums ir svinīgs pienākums pret Dievu; pasargāt savu garu šķīstu un miesu veselu, lai cilvēcei būtu no mums kāds labums un lai mūsu kalpošana Dievam būtu nevainojama. Apustulis saka šādus brīdinošus vārdus: “Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamās miesās paklausīt tās kārībām.”(Rom.6:12) Viņš mūs skubina iet tālāk, paskaidrojot, ka “ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās.” (1.Kor.9:25) Viņš pamāca visus, kas sevi sauc par kristiešiem, nodot savas miesas “par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri.” (Rom.12:1) Viņš saka: “Es savu miesu mērdēju un to kalpināju, lai citiem sludinādams, pats nekļūtu atmetams.” (1.Kor.9:27)
Vispār tiek pielaista kļūda, nepārkārtojot sievietes dzīvi pirms bērna dzimšanas. Šajā svarīgajā laikā mātes darbs ir jāatvieglo. Viņas organismā noris lielas pārmaiņas. Tas prasa lielāku asins daudzumu un tāpēc arī vairāk visbarojošākā uztura, ko būtu iespējams pārvērst asinīs. Ja viņai netiek bagātīgi sniegts barojošs uzturs, tad viņa nevar palikt fiziski stipra un viņas atvasītei tiek atņemti dzīvības spēki. Arī viņas drēbēm jāpievērš uzmanība. Organisms jāsargā no saaukstēšanās. Dzīvības spēkus viņai bez vajadzības nevajadzētu izsaukt virspusē, lai aizstātu trūkstošo apģērbu. Ja mātei pārpilnībā netiks dots barojošs un veselīgs uzturs, tad asinis nebūs pietiekoši labas un to nebūs pietiekoši daudz. Vielu maiņas process viņā noritēs nepilnvērtīgi, un arī bērns mantos tādus pat trūkumus. Pēcnācējam būs novājinātas spējas uzņemt uzturvielas, ko tas varētu pārvērst labās asinīs, lai pabarotu organismu. Mātes un bērna labklājība lielā mērā ir atkarīga no laba silta, apģērba un barojoša uztura. Ir jāņem vērā mātes dzīvības spēkiem uzliktā ārkārtīgā slodze un jārūpējas par to uzturēšanu.
