Mīļais brāli un māsa E.! Jau ir pagājis ilgāks laiks, kopš es neesmu rakstījusi neko citu, kā vienīgi steidzošas vēstules, kuru nosūtīšanu nevarēju atlikt. Jau mēnešiem ilgi manu garu nomāc bezcerības sajūta, kas mani gandrīz pilnīgi satriec. Visvairāk baidos, ka viss, ko es varu rakstīt, nedos vairāk labuma kā mūsu rūpes un nopietnās pūles N, pagājušajā ziemā un pavasarī. Raugoties uz stāvokli šai vietā, liekas, ka nav nekādu cerību, un tāpēc mana spalva ir gandrīz jau apstājusies un mana balss gandrīz apklususi. Rokas man ir pagurušas un sirds jūtas nospiesta, redzot, ka ilgstošā piepūle šajā vietā neko nav devusi. Es gandrīz esmu zaudējusi vērojošo ļaužu apziņā, lai tie ieraudzītu, kāds augsts stāvoklis tiem jāsasniedz, ko Dievs no tiem prasa. Uz reliģiskām lietām viņi neskatās no pietiekoši augsta redzes viedokļa. Tieši tāds ir jūsu stāvoklis.
Kungs man ir devis priekšstatu par dažiem visur valdošā morālā pagrimuma veidiem. Negodīgums, noziegumi un miesīgā juteklība pastāv pat augstās vietās. Pat draudzēs, kas apliecina, ka tur Dieva baušļus, ir grēcinieki un liekuļi. Ne grūtības un ciešanas, bet grēks ir tas, kas Dievu atšķir no Viņa ļaudīm un kas dvēseli dara nespējīgu priecāties par Dievu un slavēt To. Grēks ir tas, kas iznīcina dvēseles. Grēks un netikumība pastāv Sabatu ievērojošās ģimenēs. (391) Tikumiskā netīrība vairāk kā jebkurš cits grēks ir vadījusi cilvēci pretī izviršanai. To piekopj, praktizē un tā gandrīz ir par iemeslu visām iespējamām slimībām. Pat pavisam mazi bērni, piedzimuši ar viegli uzbudināmiem dzimumorgāniem, atrod acumirklīgus apmierinājumus, nododoties šo tieksmju varā, ar ko satraukums tikai pieaug un vada uz šīs rīcības atkārtošanu, līdz izveidojas ieradums, kas aug līdz ar bērna augšanu. Šie bērni, kas parasti ir vārgi un neattīstīti, tiek sūtīti pie ārstiem, kas viņiem paraksta dažādas zāles; tomēr nelaime ar to nav novērsta. Slimības cēlonis paliek.
Vecāki parasti pat nenojauš, ka viņu bērniem ir kaut kāda jēga par šo netikumu. Ļoti daudzos gadījumos patiesi vainīgie ir paši vecāki. Viņi nepareizi izlietojuši laulības dzīves priekšrocības un, apmierinot savas iegribas, ir stiprinājuši savas dzīvnieciskās kaislības. Tām nostiprinoties, tikumiskie un intelektuālie spēki kļuvuši arvien vājāki. Juteklība ir guvusi virsroku pār garīgumu. Bērni dzimst ar stipri izteiktām dzīvnieciskām tieksmēm, nesot vecāku dotā rakstura nospiedumu. Nedabīga rīcība ar šiem jūtīgajiem orgāniem izraisa satraukumu. Tie ir viegli uzbudināmi, un šī rīcība sniedz acumirklīgu atvieglojumu. Tomēr nelaime kļūst arvien lielāka. Stipri izjūt organisma spēku izsīkšanu. Novājinās smadzeņu spēks un atmiņa. Šiem vecākiem dzimušie bērni gandrīz bez izņēmuma nodosies šīs slepenās netikumības riebīgajiem ieradumiem. Laulības derība ir svēta; bet cik daudz kārību un noziegumu tā apsedz! Kas, atsaucoties uz laulību, jūtas brīvi pazemot savas miesas ar nejēdzīgu nodošanos dzīvnieciskām kaislībām, tie šo pazemojošo ieradumu nodos tālāk saviem bērniem. Vecāku grēki tiks piemeklēti viņu bērnos, jo vecāki tiem ir uzspieduši savu kaislīgo tieksmju zīmogu.
Kas pilnīgi atdevušies šim dvēseli un miesu postošajam netikumam, reti var apstāties, (392) kamēr sava slepenā grēka nastu nav darījuši zināmu arī citiem, ar kuriem viņi saietas. Tūlīt pamostas ziņkāre un šo netikumu izmēģina jaunietis pēc jaunieša, bērns pēc bērna, līdz vairs nav gandrīz neviena, kas nepazīst šo pazemojošo grēku.
Jūsu bērni piekopuši šo sevi pazemojošo ieradumu, līdz smadzenes ir tikušas tā noslogotas, ka stipri cietušas prāta spējas, īpaši jūsu vecākajam dēlam. Jaunības domāšanas spēju spožums ir aptumšots. Morālie un intelektuālie spēki ir novājinājušies, bet virsroku guvusi viņa dabas zemākā puse. Šī iemesla dēļ jūsu vecākais dēls ar nepatiku novēršas no reliģijas. Viņš ir zaudējis spēku sevi savaldīt un izjūt arvien mazāku godbijību pret svētām lietām un pret visu, kam ir garīgs raksturs. Jūs vainojāt savu apkārtni, bet īsto iemeslu jūs nezinājāt. Var teikt, ka jūsu dēls dievišķā zīmoga vietā nes sātanisko. Viņš grēku un ļaunumu mīl vairāk nekā patiesu laipnību, skaidrību un taisnību. Tā ir nožēlojama aina.
Šie pazemojošie ieradumi uz visiem cilvēkiem neatstāj vienādu iespaidu. Ja bērni, kuru tikumiskie spēki ir spēcīgi attīstīti, satiekoties ar citiem bērniem, kas nepareizi izturas pret savu miesu, arī tiek iepazīstināti ar šo netikumu, tad rezultātā tie bieži būs grūtsirdīgi, satraukti un greizsirdīgi. Viņi var nezaudēt cieņu pret reliģiskām sapulcēm un var būt, ka viņos neredzēsim neuzticību reliģiskām lietām. Reizēm viņus mocīs stipra nožēla, savās acīs tie jutīsies pazemoti un zaudēs pašcieņu.
Brāli un māsa, jūs neesat skaidri Dieva priekšā. Jūs neesat izpildījuši savu pienākumu mājās, savā ģimenē. Jūs neesat uzraudzījuši savus bērnus. Jūs esat bijuši pārāk kūtri uzzināt un darīt Dieva prātu. Pār jūsu ģimeni nav dusējusi Dieva svētība. Brāli E, tu esi bijis savtīgs. Tu esi augstu vērtējis pats sevi. (393) Tu domāji, ka esi diezgan pazemīgs, bet tu pats sevi neesi pazinis. Tavi ceļi nav taisni Dieva priekšā. Tavs iespaids un tava priekšzīme nesaskan ar tavu ticības apliecību. Tu citos atrodi daudz kļūdu; tu redzi, ka tie novēršas no taisnības, bet, būdams akls pret sevi, nesaskati, ka pats dari to pašu.
Māsa E ir atradusies tālu no Dieva. Žēlastība nav klusinājusi viņas sirdi. Mīlestība uz pasauli un lietām, kas ir pasaulē, ir noslēgusi viņas sirdi Dieva mīlestībai. Mīlestība uz tērpiem un ārējo izskatu ir viņu atturējusi no labākiem darbiem, liekot domām un labākajām jūtām kavēties pie šim nenozīmīgajām lietām. Viņas sirdī nostiprinājusies neticība, un viņa arvien vairāk ir zaudējusi mīlestību uz patiesību un patiesas dievbijības vienkāršībā ir spējusi saskatīt pavisam maz pievilcības. Viņa nav rūpējusies par pieaugšanu kristīgā jaukumā. Pazemība un nodošanās Dievam viņai nav patikusi. Lai attaisnotu savu pasauli mīlošo raksturu, viņa ir atsaukusies uz to cilvēku maldiem, kas apliecina nodošanos patiesībai, norādot uz viņu garīguma trūkumu, viņu kļūdām un grēkiem. Viņa vēroja cilvēkus, kuri bija saistīti ar … un kas bija gatavi uzņemties daudzas darba atbildības nastas, salīdzināja savus trūkumus ar viņu kļūdām un sacīja sev, ka nav sliktāka par tiem. Tāda un tāda cienījama persona rīkojas tā un tā, un arī viņai ir tādas pat tiesības kā citiem. Tas un tas nav savu dzīvi saskaņojis ar veselības reformu labāk par viņu; viņi pirka un ēda gaļu un tajā pašā laikā ieņēma augstu stāvokli draudzē, un viņai, bez šaubām, redzot šos piemērus, ir tiesības atvainot sevi tādā pašā rīcībā.
Tas nav vienīgais gadījums, kad nesekošanu Kunga dotajai gaismai aizklāj ar citu cilvēku kļūdām. (394) Tas ir kauns inteliģentiem vīriem un sievām, ja viņiem nav nekāda augstāka standarta par to, kāds ir nepilnīgajām cilvēcīgajām būtnēm. Apkārtēju cilvēku rīcību, lai cik nepilnīga tā būtu, daži uzskata par pietiekošu iemeslu, lai attaisnotu staigāšanu pa to pašu ceļu. Daudziem liek svārstīties kāda vadoša brāļa ietekme. Ja viņš atmet Dieva padomu, tad nesvētījušies locekļi ar prieku pieķeras viņa priekšzīmei, domādami, ka viņi ar to ir atbrīvoti no visiem ierobežojumiem. Tagad viņi var aizbildināties; un viņu nesvētās sirdis līksmojas par izdevību paklausīt savām tieksmēm un spert soli tuvāk sadraudzībai ar pasaules garu, kur var baudīt tās priekus un apmierināt apetīti. Viņi tāpēc liek uz saviem galdiem lietas, kuras nav visveselīgākās un no kurām tie pamācīti atturēties, lai varētu saglabāt labāku veselības stāvokli.
Sākot ar veselības reformas ieviešanu, dažu sirdīs ir bijis pastāvīgs karš. Viņi ir izjutuši tādu pašu vēlēšanos sacelties kā Izraēla bērni, kad ceļā no Ēģiptes uz Kānaānu tika ierobežota viņu ēstkāre. Ļaudis, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, bet kas visā dzīves laikā padomu prasījuši tikai savai patikai, savām personīgajām interesēm, savām ērtībām un savai ēstkārei, nav sagatavoti mainīt rīcības veidu un dzīvot par godu Dievam, atdarinot sava nemaldīgā Parauga pašuzupurīgo dzīvi. Kristiešiem atdarināšanai dota pilnīga un nemaldīga priekšzīme. Kristus sekotāju vārdi un darbi ir kanāls, pa kuru patiesības un svētuma skaidrie pamatlikumi tālāk tiek nodoti pasaulei. Viņa sekotāji ir zemes sāls un pasaules gaisma.
Māsa E, tu nespēj saprast, cik daudz svētību esi zaudējusi, cenšoties ar citu kļūdām nomierināt savu sirdsapziņu un atvainot pienākumu nepildīšanu. Tu sevi esi mērojusi ar citiem cilvēkiem. Viņu līkos ceļus, viņu trūkumus tu esi darījusi par savu mācības grāmatu. Tomēr viņu kļūdas, (395) viņu ģeķība un grēki nepadara tavu nepaklausību Dievam mazāk grēcīgu. Mēs nožēlojam, ka tie, kuriem vajadzēja būt tavam stiprumam, pūloties uzvarēt patmīlību, sirds lepnību, iedomību un ilgas pēc pasaules cilvēku atzinības, ar savu garīguma un patiesas dievbijības trūkumu ir bijuši tev tikai par kavēkli. Mēs nevaram tev pateikt, cik ļoti mums žēl, ka tie, kuriem vajadzēja būt pašaizliedzīgiem kristiešiem, tik ļoti atšķiras no patiesā Parauga. Kam vajadzēja būt stingriem un pastāvīgiem Dieva darbā, tie ir sātana novājināti, jo viņi paliek tālu no Dieva. Viņi nesatver Dieva žēlastības spēku, ar kura palīdzību tie varētu pārvarēt sava rakstura vājības un, iegūstot pilnīgu uzvaru Dievā, norādīt ļaudīm, kam ticība ir vājāka, uz Ceļu, Patiesību un Dzīvību.
Vislielākās bēdas mums sagādā ļaudis N, ar daudzu gadu pieredzi Dieva darbā, kuriem tomēr laupītas iespējas būt stipriem, viņu pašu neuzticības dēļ. Gandrīz katru reizi, kad ienaidnieks uzbrūk, viņi tiek sakauti. Dievs būtu darījis šos cilvēkus stiprus, līdzīgi uzticīgiem sargkareivjiem savā postenī, kas apsargā cietoksni, ja tikai tie būtu staigājuši tiem dotajā gaismā un palikuši uzticīgi pienākumam, cenšoties uzzināt un pildīt visu Dieva gribu. Sātans, bez šaubām, ar savu pieviļošo varu krāps šīs vainīgās dvēseles, liekot tām ticēt, ka viņu rīcība tomēr ir pareiza. Tāpēc, ka viņas nav darījušas nekādus smagus, kliedzošus grēkus, tās domā, ka, neskatoties uz visu, tās atrodas uz patiesā pamata un Dievs viņu darbu pieņems. Šie ļaudis neredz nekādus sevišķus grēkus, kurus tiem vajadzētu nožēlot, — grēkus, kas aicinātu uz īpašu pazemošanos, savas vainas atzīšanu un sirds saplēšanu. Maldiem pār viņiem tiešām ir liela vara, jo tie dievbijības formu samaina ar tās spēku un sev glaimo, ka ir bagāti un tiem nekā nevajag. Uz viņiem guļas Merosas lāsts: “Lādiet Merosu, saka Kunga eņģelis, lādiet lādēdami viņas iedzīvotājus, tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Kungam, (396) palīgā Kungam pret vareno.”(Soģu 5:23)
