Brālim C ir stipra griba; ļoti spēcīgi izpaužas viņa patika un nepatika. Ja viņš ir nostājies uz nepareiza ceļa un negudri sekojis savām tieksmēm, un ja viņa kļūda tam tiek parādīta, tad, pat, ja viņš pats saprot, ka nav rīkojies pareizi, viņš tomēr ir tik nelabprātīgs atzīt savu kļūdu, un nepareizo rīcību, ka cenšas atrast kādu iespēju sevi attaisnot, lai citi ticētu, ka pēc visa notikušā viņš tomēr ir nevainīgs. Šī iemesla dēļ viņam tīk sekot savam spriedumam un gudrībai, kas ir ģeķība.
Sava tēva ģimenē viņš citus neaplaimoja, bet bija tikai rūpju un bēdu cēlonis. Viņš bērnībā netika mācīts apspiest savu gribu. Vaļsirdīgi atzīt savu kļūdu un nepareizo rīcību viņam bija tikpat nepatīkami, ka, lai izkļūtu no grūtībām, (388) viņš izlietoja savas prāta spējas un atrada kādu atvainojumu, kas, kā viņš pats sev glaimoja, nebija tieši meli, lai tikai nevajadzētu pazemoties un atzīt savu vainu. Šo ieradumu viņš ir ienesis arī savā reliģiskajā dzīvē. Viņam ir sevišķas spējas izvairīties no kāda jautājuma, atsaucoties uz aizmāršību, kad, daudzos gadījumos viņš tīši negrib atcerēties.
Viņa radus un draugus būtu iespējams pievērst patiesībai, ja viņš būtu tāds, kādu Dievs viņu vēlas redzēt. Bet ar savu nelokāmo gribu viņš ir kļuvis nepatīkams. Patiesību viņš ir lietojis ķildu izraisīšanai. Neskatoties uz tēva pretošanos, viņš sava tēva ģimenē ir runājis par Bībeles jautājumiem, izraudzīdamies ķildai vispiemērotākos punktus, bet nav centies pazemīgā garā un nerimstošā mīlestībā uz dvēselēm, tās mantot patiesībai un vadīt gaismā.
Kad viņš ir rīkojies nepareizi, kad skaidri redzams, ka pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus māceklis tā nerīkotos, un viņš zina, ka tā vārdi un darbi nesaskan ar patiesības svētījošo iespaidu, viņš ietiepīgi ir centies sevi aizstāvēt, līdz ir radušās šaubas par viņa godīgumu. Savos rados un draugos viņš ir modinājis riebumu pret šo pēdējo dienu visdārgākajām patiesībām; viņš tiem ir bijis piedauzīšanās akmens. Viņa izlocīšanās, viņa svētulība un nostāšanās galējību pusē ir novērsušas no patiesības vairāk dvēseļu, nekā viņa vislabākās pūles ir spējušas vadīt uz patiesību.
Viņš ir ļoti kaujiniecisks, nepiekāpīgs un augstās domās par sevi. Ar savu iespaidu viņš nevienai draudzei nevar būt par svētību, ja neatgriežas. Ja ļaudis pilnīgi neatzīst to, ko viņš ieteic, tad viņš viņos saskata kļūdas un apšauba to rīcību; bet ja kāds pieņem to, ko viņš aizstāv, tad tādu cilvēku kļūdas un maldus viņš nespēj redzēt un arī neredz. Tas nav labi. Viņš var pareizi rīkoties daudzos gadījumos, tomēr viņa prāts nav savienots ar Kristu. Ja viņš spēs ieraudzīt tādu, (389) kāds viņš patiesībā ir, un izlabot sava rakstura kļūdas, tad viņš būs nostājies tā, lai varētu likt savai gaismai spīdēt ļaužu priekšā, ka tie ierauga viņa labos darbus, godā mūsu Tēvu, kas ir Debesīs. Viņa gaisma ir spīdējusi tā, ka ļaudis to ir nosaukuši par tumsu un ar nepatiku no tās novērsušies. Paša es ir jānonāvē un sevī jāuzņem mācību pieņemošs gars, vai arī viņš tiks atstāts, lai ietu pats savus ceļus un baudītu sava darba augļus.
“Kunga kalpam nepienākas strīdēties; bet lēnīgam būt pret visiem un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest; kas ar laipnību pretiniekus māca, vai Dievs jel kad tiem nedos atgriezties pie patiesības gaismas atzīšanas.”(2.Tim.2:24,25) “Lai neviens nezaimo un nestrīdas lieloties, ar pārākuma izjūtu, bet lai ir lēnīgi, un lai visu laipnību parāda visiem cilvēkiem.” (1.Pēt.3:15) “Bet svētījiet Dievu Kungu savās sirdīs, un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt ikkatram, kas atbildēšanu prasa par to cerību, kas ir jūsos.” (Titam.3:32)
Brālis C vēlas ar savu prātu pārvaldīt citus; un ja viņam šī priekštiesība tiek liegta, tad viņš jūtas neapmierināts. Viņš nav miera nesējs. Viņa rīcība draudzē izraisa tik daudz sajukuma un bēdu, cik desmit cilvēku darbs nespēj līdzsvarot. Viņa rakstura īpatnība ir tā, ka viņš redzēs trūkumu un atradīs vainas visos, izņemot sevi. Viņš negūs panākumus, kamēr nebūs iemācījies, ka tā garam ir jāpazemojas, mācību, kuru viņam vajadzēja piesavināties jau daudzus gadus atpakaļ. Pašreizējā vecumā viņš šo mācību apgūs, dārgi par to samaksājot. Visā savas dzīves laikā viņš ir centies sevi izcelt, sevi saudzēt un pasargāt savu dzīvību; un savās pūlēs viņš vienmēr ir piedzīvojis neveiksmi.
Brālim C ir nepieciešams atbrīvoties no labajām domām par sevi, kas viņu pastāvīgi pieviļ, bet viņš varētu ieskatīties savā sirdī ar Dieva Gara apgaismotām acīm, apsverot un pārbaudot ikkatru motīvu un nedodot sātanam iespēju paša rīcību rādīt nepareizās krāsās. Viņa stāvoklis ir ļoti bīstams. (390) Viņš drīz vai nu apņēmīgi nostāsies par patiesību vai arī ies vēl tālāk, pieviļot citus un pats sevi. Viņam nepieciešama atgriešanās pašos dvēseles dziļumos, sevis apspiešana un pārveidošana, prātam atjaunojoties. Tad viņš varēs darīt labu. Bet viņš nekad nespēs nostāties gaismā, ja ar savu rīcību neatbalstīs pazemīgu atzīšanās garu un apņēmīgi neuzsāks labot savas kļūdas un, cik tas viņam iespējams atņemt negodu, ar kādu viņa rīcība ir aptraipījusi Dieva darbu.
