Tomēr ar šo paaudžu barjeru neko daudz izskaidrot nevar. Misis Vaita, kura stingri atbalstīja Džounsu un Vagoneru, bija viena no visvecākajām šīs sesijas dalībniecēm. Viņai bija sešdesmit gadu.
Vēl viens nesaprašanās cēlonis, kuru nevaram neņemt nopietni, ir kļūda, kuru Vagoners un Džounss paši bija pieļāvuši.
Jaunā atziņa par taisnošanu ticībā šķita tik brīnišķīga, ka viņi nespēja paciesties, bet jau vairākus gadus pirms uzstāšanās Ģenerālkonferencē centās sarakstīt par šo jautājumu kādu grāmatu vai publicēt rakstus izdevumā “Signs of the Times”. Viņi ļoti labi zināja, ka Ģenerālkonferences prezidents un redaktors Ūrija Smits domā citādi, taču viņiem bija patiesība, patiesība par Jēzu, un likās, ka tas ir jāpasludina publiski, lai arī kā uz to raudzītos “vecā sardze” Betlkrīkā.
Ja Vagoners un Džounss būtu rīkojušies taktiskāk, viņi būtu aiztaupījuši daudz nepatikšanu sev un draudzei. Abi censoņi bija panākuši, ka vecākie vadītāji uz viņiem skatījās, dziļi noraizējušies, un tas lielā mērā izskaidro, kāpēc gados vecākie “nesadzirdēja” tās brīnišķīgās lietas, kuras viņi pateica 1888. gadā Mineapolisā.
Kad Vagoners un Džounss publicēja savus uzskatus, misis Vaita bija Eiropā. “Es uzreiz varu pateikt, ka jūs esat izdarījuši kļūdu,” viņa rakstīja. “Tagad jūs esat parādījuši piemēru citiem, lai viņi rīkojas tāpat kā jūs, brīvi izplatīdami visdažādākās idejas un teorijas un sniegdami tās publikai. Tas beigsies ar kaut ko tādu, kas jums pat sapņos nerādās.” Viņa pabeidza ar šādiem vārdiem: “Mums jāuztur vienota fronte pasaules acu priekšā. Sātans gavilēs, ja ieraudzīs nesaskaņas Septītās dienas adventistu vidū.” 10
Bet ne jau visi Mineapolisas Ģenerālkonferencē noraidīja vēsti. Nekādā ziņā. Daudziem tas bija jaunu, satraucošu pārdzīvojumu sākums. Viens no delegātiem atgriezās savā draudzē Viskonsinā ar tādu sajūsmu par taisnošanu ticībā, ka kāds fermeris viņa draudzē, pārņēmis šo entuziasmu, nekavējoties pārdeva savu saimniecību, ziedoja lielas dotācijas konfesijai un tika uzņemts evaņģēliskajā kalpošanā. Kāds jauns sludinātājs Mineapolisā ieradās “pilns aizspriedumu” (kā viņš pats izteicās), taču bija pilnīgi pārsteigts par vēsts skaistumu. Aizgājis mežā netālu no dievnama, viņš pēcpusdienu pavadīja kopā ar Dievu un Bībeli un tieši šajā brīdī un šajā vietā iepazina Kristu kā savu personīgo Glābēju. Bagātas svētības bija saņēmuši arī sludinātāji S. N. Hāskels (priekšsēdētājs), Lūiss Džonsons, Dž. O. Korliss un citi. Kāds no sludinātājiem un, iespējams, arī vairāki citi atzina, ka viņu jaunās attiecības ar Jēzu ir tik atšķirīgas no agrākajām, ka pat lūdza kristīt viņus otrreiz.
Turklāt daži delegāti, kuri 1888. gadā bija ieņēmuši nepareizas pozīcijas, 90. gadu sākumā no sirds atzinās. Viens no viņiem bija sludinātājs Ūrija Smits. Īsi pirms Elenas Vaitas brauciena uz Austrāliju viņš ne tikai personiski atvainojās viņai un citiem, bet arī nostājās lielās telts sanāksmes priekšā, lai atzītu vainu, ko bija nodarījis Mineapolisā. Tā tik bija drosme!
Arī daudzi vienkāršie ļaudis ar lielu degsmi atsaucās jaunajai vēstij. Pēc Mineapolisas–1888 nākamā gada lielāko daļu Vagoners, Džounss un Elena Vaita pavadīja, noturot atdzimšanas dievkalpojumus vietējās draudzēs, draudzes iestādēs un nometnēs. Šajā gadā Ģenerālkonferences sesiju starplaikā Elena Vaita, bieži vien kopā ar vienu vai abiem šiem sludinātājiem, apmeklēja Betlkrīku (septiņas reizes), Potervilu, Demoinu, Sautlankāsteru, Bruklinu, Vašingtonu, Viljamsportu (divas reizes), Ņujorku (divas reizes), Čikāgu, Otavu, Veksfordu, Kalamazū, Sagino, Kolorādo štatu, Heldsburgu un Oklendu. Tās nebija gadījuma rakstura tikšanās, bet gan brīži, kas prasīja milzīgu darbu, sludināšanu, aicināšanu, padomu došanu, pamācīšanu un lūgšanas, kamēr pretspars atslāba, plūda asaras, tika izsūdzēti grēki, atjaunojās draudzīgi rokas spiedieni un starojošās sejas apliecināja uzvaru un jaunpiedzimšanu. Piektdienas vakarā, kad bija beigusies vizīte Sautlankāsterā, Masačūsetsas štatā, vietējā draudze sarīkoja liecību dievkalpojumu, kas ilga vairākas stundas. Elena Vaita to komentēja šādi: “Nekad vēl nebiju redzējusi, ka atdzimšanas darbs tik pamatīgi virzās uz priekšu un tomēr ir brīvs no nevajadzīgas drudžainības.” 11 1889. gada jūlijā viņa varēja apliecināt: “Kopš Ģenerālkonferences sesijas katrā sapulcē ļaudis kā izslāpuši uztvēra dārgo vēsti par Kristus taisnību.” 12 Bet pēc dažiem mēnešiem: “Viņi [tie, kas apmeklēja 1889. gada Ģenerālkonferenci] saka, ka pagājušais gads esot bijis pats labākais gads viņu dzīvē.” 13
Sludinātāju Džounsu drīz vien uzskatīja par konfesijas vadošo teologu. Cienīts tika arī sludinātājs Vagoners, kuru nosūtīja uz Angliju par misionāru.
Atsaucība tiešām bija tik liela, ka draudzes locekļu skaits tagad auga ar vidējo ātrumu apmēram par 10 procentiem gadā, 1901. gadā gandrīz trīskāršojot 1888. gada kopskaitu, neraugoties uz problēmām, kuras aplūkosim nākamajā nodaļā.
Daudzi bija noskaņoti uz drīzu vēlā lietus nolīšanu darba nobeigumam. Tiešām, Elena Vaita jau rakstīja: “Brīdis, kurā mēs patlaban dzīvojam, (..) ir Svētā Gara izliešanās brīdis (..). Tas ir vēlā lietus laiks.” 14
Tik daudz par notikumiem un apstākļiem. Bet tagad iepazīsimies ar pašu 1888. gada vēsti.
Kā jau minējām, Mineapolisā Vagonera svētrunu centrā bija Jēzus Kristus. Elena Vaita ar prieku un pateicību tās visas kopā nosauca par “Kristus neaprakstāmo pievilcību”.15
Mūsu rīcībā šodien nav precīza Vagonera runu pieraksta. Tomēr viņa teikto varam noprast, ja papētam grāmatas, kuras viņš ir uzrakstījis pirms un pēc konferences. Kādai no tām ir nosaukums “Christ and His Righteousness” (“Kristus un Viņa taisnība”).
Visa grāmata runā par Jēzu. Kristus ir mūsu Glābējs vārda vispilnīgākajā nozīmē. Nav neviena cita vārda, ar kuru cilvēks varētu izglābties. Jēzū mājo visa Dievības pilnība, un Viņš vēlas arī mūs piepildīt ar dievišķu spēku. (Sk. Kol. 2:9; Ef. 3:19)
Šis brīnišķīgais Jēzus ir gatavs bez maksas mums piedot visus grēkus un ietērpt savā taisnībā. Šī taisnība, ko Viņš vēlas dot, nepastāv tikai ticēšanā vien. Kad Dievs piedod, Viņš mūs neatstāj tādus pašus kā bijām. Dievs “neapslēpj grēku, uzlikdams mums apmetni, bet gan atņem grēku (..). Grēka piedošana ir kaut kas vairāk nekā tikai formāls akts, kaut kas vairāk nekā ieraksts Debesu grāmatās (..). Grēku piedošana ir realitāte; tas ir kaut kas taustāms, tas ir kaut kas tāds, kam ir vitāli svarīga ietekme uz cilvēka personību.” Kad grēciniekam ir piedots, viņš kļūst par jaunu radību.16
Taču, kā pieļāva Vagoners, var gadīties, ka jūs jūtaties tik necienīgi, ka nespējat noticēt, ka Dievs jūs pieņem kā savu bērnu.
Lai sāktu šo problēmu risināt, viņš jautāja: “Vai cilvēks saņem to, ko ir nopircis?”
Ja cilvēks aiziet uz veikalu, Vagoners turpināja jautājumu, palūdz kaut ko un samaksā, vai tad viņš pēkšņi mainīs lēmumu un aizies projām, nepaņēmis līdzi pirkumu? Protams, ka ne. Ja viņš par kaut ko ir samaksājis, tad to arī paņems. Jo vairāk viņš būs samaksājis, jo ar lielāku pārliecību to paņems. Jēzus ir samaksājis par mums ar visaugstāko cenu, kāda vien iespējama — “ar Kristus dārgajām asinīm”. (1. Pēt. 1:19) Jā, “Viņš sevi par mums nodevis”. (Tit. 2:14) Tāpēc, Vagoners secināja, varat būt droši, ka Viņš jūs pieņems!
Bet kāpēc Viņš tik dārgi samaksāja par to, kurš nemaz nav tā cienīgs? Tieši tāpēc, ka jūs neesat tā cienīgs, Viņš jūs ir atpircis — lai pēc pārveidošanas Viņš jūs varētu nostādīt bezvainīgu Visuma priekšā un priecātos par apbrīnojamo izmaiņu jūsos.17
Taču taisnošana ticībā ir daudz vairāk nekā piedošana; tā ir arī uzvara pār grēku. Būdams cilvēks, Kristus dzīvoja taisnu dzīvi, un “arī jūs varat saņemt to pašu spēku, ja vien vēlaties”, Vagoners turpināja. “Kādas brīnišķīgas iespējas paveras kristietim! (..) Lai cik daudz arī sātans cīnītos pret viņu, uzbrukdams miesas visvājākajām vietām, kristietis paliks Visvarenā ēnā un tiks piepildīts ar Dieva spēku.” Kristus, būdams daudz stiprāks par sātanu, var pastāvīgi mājot kristieša sirdī. “Noraudzīdamies uz sātana uzbrukumiem kā no stipra cietokšņa, viņš var teikt: “Es visu spēju Kristus spēkā, kas mani dara stipru.”” 18
Lai cik tas būtu dīvaini, daudzi kristieši piedzīvo, ka, lūgdami pēc palīdzības grēku pārvarēšanā, viņi sajūt vēl spēcīgākas ļaunās tieksmes nekā pirms tam. Kādēļ? Ko viņi ir darījuši nepareizi?
Vagoners paskaidroja, ka viņi kļūdās, stāstīdami Dievam par savām problēmām un nepieminot Viņa apsolījumus. Lūgšana par problēmām pievērš uzmanību mūsu vājībām un tā padara mūs vājākus. Lai tiešām saņemtu palīdzību, mums sava uzmanība jāpievērš Dieva spēkam un Viņa apsolījumiem. Kristietim, kam ir kārdinājumi, teica Vagoners, jāatceras vismaz šis apsolījums: “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus.” (1. Tim. 1:15) Tāpēc viņš savu lūgšanu var sākt, citējot šo apsolījumu un veltot tam savu uzmanību; tā rīkodamies, viņš saņems ticību.
“Turklāt,” Vagoners turpināja, “mēs zinām, ka (..), ja Dievs dod apsolījumu, tad tas jau ir tikpat kā piepildīts. Tāpēc (..) mēs uzskatām, ka esam jau uzvarējuši un pateicamies Dievam par Viņa neizmērojami lielajiem un dārgajiem apsolījumiem. Kad mūsu ticība satver šos apsolījumus un realizē tos, mēs nevaram atturēties no Dieva slavēšanas par Viņa brīnišķīgo mīlestību; un, kad to darām, mūsu prāti ir pilnīgi novērsti no ļauniem darbiem, un uzvara pieder mums.” 19
Tik daudz par Vagonera uzstāšanos. Arī Elena Vaita bieži runāja 1888. gada konferencē Mineapolisā. Īpaši nozīmīga ir svētruna, kuru viņa teica sabata pēcpusdienā, 13. oktobrī.20 Tās pamatteksts bija: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis,” bet vēsts galvenā doma bija, ka mums “jāuzlūko” jeb jādomā par šo Dieva mīlestību. Tā bija tā pati Vagonera koncepcija — domāt par Dieva apsolījumiem, nevis par savām nelaimēm.
“Kā gan ūdensroze tik balta un šķīsta var peldēt starp ezera putām un netīrumiem?” viņa jautāja. “Tāpēc, ka no apkārtējās vides tā izvēlas tikai to, kas dara šķīstu un baltu!” Viņa deva padomu delegātiem: “Nerunājiet par grēku un ļaunumu, kas ir pasaulē, bet paceliet savus gara skatus un runājiet par savu Pestītāju (..). Runājiet par to, kas uz prātu atstāj labu iespaidu.
