Identitāte. Mazais rags ir kļuvis par politisku varu ar baznīcas masku. Mūsu ekumēniskajā laikmetā šādas apsūdzības šķiet netaisnas. Galu galā, tumšie viduslaiki ir beigušies, tāpat arī inkvizīcijas un krusta kari. Mūsdienu baznīca iestājas par mieru pasaulē un sponsorē humanitārās organizācijas. Celt gaismā pravietojumu būtu nevietā. Un tomēr tagadne neizdzēš pagātni. Paliek fakts, ka pravietojums ir piepildījies. Pat ja baznīca vairs nevajā, tā joprojām tiecas pēc dievišķās prerogatīvas noteikt „laikus” un „bauslību”. Dogma ir augstāka par bībelisko atklāsmi, un svētdiena, tradīcijas pirmā diena, ir aizstājusi bībeliskās atklāsmes septītās dienas sabatu. Tas, ka draudze, kam, pēc Dieva nodoma, vajadzētu liecināt par Viņu, tiek apsūdzēta uzurpācijā, dabiski mūs satrauc. Tas gaužām satrauca arī pašu Daniēlu. „Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca tā, ka mainījās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls.” (Daniēla 7:28; sk. arī 15. pantu)
Šī mūsu teksta interpretācija nav jaunums. Pie tās turējās arī reformatori, tādi kā Luters, un jūdu autori, piemēram, Īzaks Abarbanels. Islāma pasaulē dzīvojošie jūdi (Saadia Gaons, Manase ben Israēls, Ibn Ezra u.c.) mazajā ragā arī saskatīja Romas impērijai sekojošu varu, bet no viņu skatpunkta tā drīzāk reprezentēja Ismaēlu (Edomu), nevis Baznīcu. Šai interpretācijas līnijai sekoja pat katoļu autori, tādi kā Zalcburgas arhibīskaps Eberhards II (1200-1246) un portugāļu jezuīts Blasius Viegas (1554-1559), ar pieņemtu vārdu liecinot paši pret savu baznīcu.
Mēs tomēr nedrīkstam krist galējībā, saskatot mazā raga vaibstus ikvienā katoliskās kristietības aspektā. Pravietojums atmasko Baznīcu kā vēsturisku un politisku institūciju, bet nevis ticīgos kā indivīdus. Patiesībā ļaunums, ko simbolizē mazais rags, parādās ikvienā reliģiskā kopā, kas pieļauj neiecietību un antisemītismu, kas ļauj cilvēku tradīcijām dominēt pār mīlestību, cieņu un uzticību dievišķajai atklāsmei.
Mums ir jāizvairās pravietisko vēsti izmantot nepareizi. Tās galvenais mērķis ir liet jaunu gaismu pār vēsturiskajiem notikumiem un dievišķo darbību. Tāpēc tā nav attaisnojums taisnām dusmām. Pieņemt pravietojuma atklāto labāko ceļu nenozīmē, ka mums obligāti būtu jānoraida vecais, bet tā vietā mums būtu jātiecas izmantot iespējas, kas ir palikušas neievērotas vai slēptas. Par spīti savām politiskajām intrigām un kompromisiem, baznīca tomēr ir guvusi sekmes pasaules aizsniegšanā. Pravietojuma patiesības atzīšanai nevajadzētu mūs novest pie antikatolicisma.
No otras puses, patiesība mums ir jāpieņem drosmīgi un godīgi. Ar labiem nodomiem vien ir par maz. Tiem jātiek savieno tiem ar patiesību: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17) Lai uzvarētu sacensībās, nepietiek tikai ar fizisko sagatavo tību. Mums ir jāzina, kurā virzienā skriet. Cieņa un mīlestība iet roku rokā ar drosmi un godīgumu.
Spriedums nav mūsu rokās. Visi kristieši ir zināmā mērā atbil dīgi par mazā raga iemiesoto ļaunumu. Atrodoties tādos pašos ap stākļos, daudzi no mums būtu izturējušies īsteni „viduslaiku” stilā un ar ne mazāku entuziasmu piedalījušies apspiešanas un kompromisu politikā. Tāpēc arī tiesa ir ārpus cilvēciskās kontroles. Raksti to attēlo kā notikumu situētu laikā un telpā, un tās spriedums ietver gan mazā raga, gan svēto likteni.
Šeit aprakstītā tiesa sagrauj visus mūsu iepriekš izveidojušos uzskatus par to. Piemēram, mums tā nav jāgaida šeit un tagad mūsu pašreizējā stāvoklī. Panākumi un neveiksmes, ar ko mēs sastopamies savā ceļā, nav dievišķās tiesas zīmes. Viduslaikos šāda ticība noveda pie tā, ka apsūdzētos pakļāva dažādiem pārbaudījumiem, liekot tiem izturēt uguni vai vārošu ūdeni, lai pierādītu savu nevainību. Vēlāk sabiedrība likvidēja šādu barbarisku praksi, kad nevainība bija atkarīga nevis no saprāta un taisnīguma, bet drīzāk no nejaušas veiksmes vai viltus. Tiesa mums nebūtu jāgaida arī nāves brīdī, kas apzīmogo mūsu dvēseles likteni. Tāpat tiesa nenotiks arī mums augšāmceļoties.
Daniēlam tiesa ir vienreizējs un universāls notikums, kas noris cilvēces vēstures noslēdzošajos brīžos. Tiesas notikums parādās mūsu teksta pēdējā daļā un sakrīt ar ceturtā zvēra un mazā raga vēsturisko
fenomenu. Tiesas aina atklājas otrajā daļā vīzijai, kas iepazīstina ar mazo ragu (sākas ar „Un pēc tam es redzēju nakts parādībā” (Daniēla 7:7)), sākot ar vārdiem: „Es skatījos tālāk” (9. pants). Parādības struktūra nepārprotami novieto tiesu laikā pirms cilvēces vēstures noslēguma. Šķiet, ka 26. pants to novieto tieši pēc 1260 gadiem (tātad pēc 1798. gada): „Viņi [svētie] būs nodoti viņa varā vienu gadu un divus gadus, un vēl vienu pusgadu.” Un tad teksts turpina: „Bet tad notiks tiesa.” (25., 26. pants)
Daniēls to uztver kā vissvarīgāko notikumu pravietojumā. Zīmīgi, ka 7. nodaļas struktūra tiesu novieto tieši centrā (sk. struk tūru 7. nodaļas noslēgumā). Un tā kā pati 7. nodaļa atrodas Daniēla grāmatas vidū, tiesa ir visas Daniēla grāmatas centrā. Bībeliskā tradīcija piemin pravieti saistībā ar dievišķo tiesu. Ecēhiēla grāmata (Ecēhiēla 14:14-20), vienīgā grāmata Vecajā Derībā (izņemot pašu Daniēla grāmatu), kas piemin Daniēlu, tiesas kontekstā (13., 17.- 22. pants) saista pravieti ar Ījabu un Noa, divām centrālajām figūrām Dieva tiesas sakarā. Līdzīgā veidā arī vienīgajā Jaunās Derības tekstā, kas piemin Daniēlu, ir runa par lielo tiesas dienu (Mateja 24:15-21, 38, 39). Un visbeidzot, pats Daniēls liecina par dievišķās tiesas nozīmīgumu ar savu vārdu: vārds Daniēls nozīmē tieši to – „Dieva tiesa”.
Tiesa ir cilvēces cerību un ilgu piepildījums. Mūsu priekšstatos tiesas jēdziens ir saistīts ar domu par noziegumu un sodu, un tas ie dveš bailes un šaubas. Tomēr Bībele apskata tiesu no apspiestā, cie tēja, upura skatpunkta, un tādējādi novieto to glābšanas kontekstā, uzvaras pār ļaunumu kontekstā. Israēla kultūra atzina šo faktu pat valstiskā līmenī. Israēla soģi bija kara varoņi, kas uzveic ienaidnieku. Arī Raksti norāda uz viņiem kā glābējiem, moshiah (Soģu 3:9, 15; 6:36; 12:3). Šis divpakāpju Dieva tiesas aspekts sevišķi skaidri atklājas psalmos, kas apraksta tiesājošo Dievu gan kā glābēju, gan kā atriebēju (Psalmi 18:47, 48; 58:11, 12; 94:1-7, 22, 23; 149:4, 7, 9 utt.). Šāds Dieva ainojums var šokēt mūsu modernās jūtas. Tomēr lauvu nevar pierunāt atlaist jēru; tas nedarbojas. Lai glābtu jēru, kādam ir jāuzveic lauva. Šī iemesla dēļ termins tsedaqa, kas nozīmē „taisnība”, „tiesa”, ietverot domu par apspiedēja sodīšanu, nozīmē arī „mīlestība”, jo tā atbrīvo apspiesto, atgriež to atpakaļ dzīvē.
Arī Daniēla 7. nodaļa norāda uz šīm abām dievišķās tiesas dimensijām. Tiesa ir pasludināta par labu „Visuaugstā svētajiem” (22. pants) un pret viņu ienaidniekiem. Faktiski atklāsmē tiesa notiek kā atbilde uz fonā esošo karu un apspiešanu: „Es arī redzēju, kā šis rags karoja ar svētajiem un tos arī uzveica.” (21. pants)
Atklāsmes izskaidrojumā (26., 27. pants) tiesa aplūkota divos virzienos: negatīvā aspektā pret mazo ragu, uzveicot un iznīcinot to (26. pants), un pozitīvā aspektā par labu svētajiem, kuri saņem Dieva „valstību” (27. pants). Tiesas ainā centrālie tēli ir „tronis”, „cienīgs sirmgalvis”, „atvērtas grāmatas”.
Tronis ir pirmā lieta, ko Daniēls ievēro. Jau no paša šīs ainas sākuma konteksts liecina par neredzamu valdnieka, ķēniņa klātbūtni. Bet šis tronis atšķiras no citiem troņiem. To aprakstot, Daniēls izmanto Ecēhiēla valodu. Patiesībā tas ir tas pats tronis! Abos gadījumos tronis izskatās kā liesmojošs (Ecēhiēla 1:27; Daniēla 7:9, 10), un abos gadījumos tronis ir aprīkots ar riteņiem (Ecēhiēla 1:21; Daniēla 7:9). Pravietis Ecēhiēls stāsta: „Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība”, un pēc tam atzīst, „kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga.” (Ecēhiēla 1:28) Arī Daniēls jūtas bijības pārņemts un izmanto daudzskaitļa uzsvērumu „troņi” (latviešu tulkojumā – „krēsli”). Mūsdienu valodā varētu teikt – tas ir „supertronis” (sal. Jesajas 6:1). Turpmākais teksts to apliecina, norādot, ka apsēžas ne vairāk kā viena persona.
Troņa tēls skaidri norāda uz Dieva tiesu. Tas asociējas ar taisnības sēdekli, un tā ugunīgais izskats ir bībelisks dusmu, iznī cināšanas un tiesas simbols (5. Mozus 4:24; Psalmi 18:8-13; 21:10; 50:3; 97:3). Senajā Israēlā, tāpat kā Tuvajos Austrumos vispār, tiesa bija ķēnišķīga funkcija. Valdnieks pieņēma tiesiskus lēmumus, sēžot uz sava troņa. Šis tiesu lemjošā ķēniņa tēls sevišķi spilgti atklājas psalmos, ko dziedāja dievkalpojumu laikā templī. To centrālā frāze „Kungs valda” parasti ir saistīta ar tiesu.
97. psalms, līdzīgi vairākiem citiem (Psalmi 93; 99), sākas ar frāzi „Kungs valda” (latviešu tulkojumā – „Kungs ir ķēniņš”) un turpmāk apraksta Dieva troni, kura balsti (pamats) ir „taisnība un tiesa”, un kura priekšā uguns „sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus” (3. pants), un noslēdzas ar skaidri izteiktu norādi uz Dieva tiesu un valdnieka varu: „Tavu tiesu dēļ, ak, Kungs. Jo Tu, Kungs, esi Visuaugstākais pār visu pasauli, esi ļoti augstu pacelts pār visiem dieviem.” (8., 9. pants NIV)
Troņa tēls, kā daļa no tiesas ainas, raksturo arī dievišķo valsti. Lai arī monarhijas ideja neatbilst mūsu priekšstatam par pilnību, cilvēki neievēl Dievu un Viņa valdību neveido dažādu politisko partiju pārstāvji. Patiesībā Viņa klātbūtne dominē pār visu, Viņš kontrolē visu un viss ir Viņam padots. Tomēr tieši šāda veida pārvalde bija Bībeles varoņu kvēlākās ilgas (Psalmi 139:7-9; 33:5; 119:64; 104:24; Jesajas 6:3; 4. Mozus 14:21; Habakuka 3:3; Romiešiem 14:11; Filipiešiem 2:10). Visi Dieva ienaidnieki ir aizslaucīti. Vēsture vairs nav viļņu varā, tā vairs nav likteņa vai apspiedēju rokās. Miera un taisnības pilsēta, par ko sapņoja pravieši, nerodas sarunu ceļā. Tās mūri atbalso pilnīgu un radikālu uzvaru pār ļaunumu un nāvi.
