Cakarijam sniegtā atklāsme par Jozuu un Eņģeli ar sevišķu spēku attiecas uz Dieva ļaužu piedzīvojumiem lielās Salīdzināšanas dienas noslēgumā. Atlikusī draudze tiks ierauta lielos pārdzīvojumos un bēdās. Tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību, sajutīs pūķa un viņa karapulku dusmas. Sātans pasauli uzskata (473) par savu īpašumu, viņš ir ieguvis varu pār atkritušajām baznīcām, tomēr vēl kāds mazs pulks turpina pretoties viņa virsvaldībai. Ja tos būtu iespējams izdeldēt no zemes virsas, tad viņa uzvara būtu pilnīga. Kā viņš reiz ietekmēja pagānu tautas postīt Israēlu, tā viņš tuvā nākotnē pamodinās pasaules ļaunos spēkus iznīcināt Dieva ļaudis. No visiem prasīs paklausību cilvēku likumiem, pārkāpjot Dieva baušļus. Tos, kas būs uzticīgi Dievam un pienākumam, biedēs, apsūdzēs un pasludinās ārpus likuma. Viņus nodos “vecāki, brāļi, radi, draugi”.
Viņu vienīgā cerība ir Dieva žēlastība. Viņu vienīgais patvērums būs lūgšana. Kā Jozua lūdza Eņģeļa priekšā, tā atlikusī draudze ar salauztu sirdi un nopietnā ticībā lūgs piedošanu un glābšanu caur Jēzu, savu Aizstāvi. Viņi pilnīgi apzināsies savas dzīves grēcīgumu, viņi redzēs savu nespēku un necie-nīgumu un, raugoties uz sevi, būs gatavi krist izmisumā. Kārdinātājs stāv viņiem blakus, lai tos apsūdzētu, tāpat kā viņš stājās pretī Jozuam. Viņš norāda uz to netīrajām drēbēm un kļūdainajiem raksturiem. Viņš atklāj to vājumu un neprātīgo rīcību, nepateicības grēkus, viņu līdzības trūkumu Kristum, ar ko tie dara kaunu Glābējam. Velns cenšas izbiedēt dvēseli ar domu, ka viņu gadījums ir bezcerīgs, ka viņu traipi vairs nekad nebūs nomazgājami. Sātans tik lielā mērā cer ietekmēt viņu ticību, lai tie būtu gatavi padoties viņa kārdināšanām, atteikties no paklausības Dievam un pieņemtu zvēra zīmi.
Sātans pienes Dievam pret viņiem vērstas apsūdzības, paziņojot, ka tie ar saviem grēkiem ir zaudējuši tiesības uz dievišķu aizsardzību, un prasa atļauju tos iznīcināt kā pārkāpējus. Viņš saka, ka tie, tāpat kā viņš pats, ir pelnījuši Dieva labvēlības atraušanu. “Vai šie,” viņš jautā, “ir ļaudis, kas Debesīs ieņems manu un man pievienojušos eņģeļu vietu? Vai tie, sakot, ka paklausa Dieva likumiem, ir ievērojuši to priekšrakstus? Vai tie sevi nav mīlējuši vairāk nekā Dievu? Vai viņi savas personīgās intereses nav vērtējuši augstāk par Dieva darbu? Vai viņi nemīlēja šīs pasaules lietas? Skaties uz grēkiem, kas (474) iezīmējuši viņu dzīvi, un ievēro viņu savtību, viņu ļaunumu un savstarpējo naidu.”
Dieva ļaudis daudzējādā ziņā ir bijuši ļoti kļūdaini. Sātans precīzi zina grēkus, uz kuriem viņš pats ir pavedinājis, tādēļ tos rāda vispārspīlētākajā gaismā, paziņojot: “Vai Dievs mani un manus eņģeļus izraidīs no savas klātbūtnes un atalgos tos, kas vainīgi tādos pašos grēkos? Ak, Kungs, Tu savā taisnībā to nevari darīt. Tava troņa pamats tad vairs nebūs taisnība un tiesa. Taisnīgums prasa, lai pret tiem pasludinātu spriedumu.”
Bet, lai gan Kristus sekotāji ir grēkojuši, viņi tomēr nav atdevušies ļaunā varai. Viņi savus grēkus ir nolikuši un pazemīgi meklējuši Kungu, tādēļ Dievišķais Aizstāvis aizlūdz viņu labā. Tas, kurš viņu nepateicības dēļ ir visvairāk apvainots un apsmiets, kurš zina viņu grēkus un arī viņu nožēlu, saka: “Kungs lai tevi rāj, sātan! Es par šīm dvēselēm nodevu savu dzīvību. Tās ir ierakstītas Manās rokās.”
Sātana uzbrukumi ir spēcīgi, viņa viltības — briesmīgas, bet Kunga acs ir nomodā pār saviem ļaudīm. Viņu bēdas ir lielas, liekas, ka cepļa liesmas tos aprīs, bet Jēzus viņus izvedīs ārā kā ugunī pārbaudītu zeltu. Ir jātiek atņemtam visam pasaulīgajam, lai tie varētu pilnīgi atstarot Kristus līdzību. Jāuzvar neticība, jāattīstās ticībai, cerībai un pacietībai.
Dieva ļaudis nopūšas un vaid par negantībām, kas notiek šajā zemē. Asarām acīs viņi brīdina bezdievīgos, kādas briesmas tiem draud, minot kājām dievišķo likumu, un paši savu pārkāpumu dēļ neizsakāmās skumjās zemojas Kunga priekšā. Bezdievīgie zobojas par viņu skumjām, smejas par svinīgajiem aicinājumiem un vīpsnā par viņu vājībām. Bet Dieva ļaužu sāpes un pazemošanās nemaldīgi rāda, ka viņi atgūst tāda rakstura stiprumu un cēlumu, kas grēkojot ir pazaudēts. Tuvojoties Kristum un savu skatu vēršot uz Viņa pilnīgo skaidrību, tie nepārprotami (475) saskata grēka ārkārtīgo grēcīgumu. Viņu nožēla un sevis pazemošana Dieva acīs ir bezgalīgi vērtīgāka par to pašapmierināto, augstprātīgo garu, kas neredz iemeslu asarām, kas nicina Kristus pazemību un, pārkāpjot Dieva svētos likumus, prasa, lai viņus atzīst par pilnīgiem. Lēnprātība un sirds pazemība ir nosacījumi spēkam un uzvarai. Godības vainags sagaida tos, kas zemojas krusta pakājē. Svētīgi ir šie noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti.
Uzticīgie, lūdzošie ļaudis ir it kā apslēpti Dievā. Viņi paši neapzinās savu drošību. Šīs pasaules valdnieki, sātana skubināti, cenšas tos iznīcināt. Bet, ja viņu acis varētu tikt atdarītas līdzīgi Elijas kalpa acīm Dotanā, tad tie ap sevi ieraudzītu Dieva eņģeļus, kas ar savu spožumu un godību attur tumsas varas.
Kamēr Dieva ļaudis skumst savās dvēselēs Dieva priekšā, izlūdzoties skaidru sirdi, atskan pavēle: “Atņemiet viņiem netīrās drēbes!” un tiek izteikti iepriecinoši vārdi: “Redzi, tavu noziegumu Es tev esmu atņēmis un tevi apģērbšu svētku drēbēs.” Pārbaudītos, kārdinātos, tomēr uzticīgos Dieva bērnus ietērpj nevainojamajā Kristus taisnības apģērbā. Nicinātais atlikums tiek apģērbts krāšņā glītumā, ko vairs nekad neaptraipīs pasaules samaitātība. Viņu vārdi tiek paturēti Jēra dzīvības grāmatā, ierakstīti starp visu laikmetu uzticīgajiem. Viņi ir pretojušies krāpnieka viltībām, un pūķa rūkšana tos nav pavedinājusi kļūt neuzticīgiem. Tagad viņi uz visiem laikiem ir droši pret kārdinātāja viltīgajiem plāniem. Viņu grēki ir uzlikti grēku iniciatoram. Atlikumam ir ne tikai piedots un tas ir ne tikai pieņemts, bet arī pagodināts. Uz viņu galvām uzliek “tīru cepuri”. Viņiem jābūt Dievam par ķēniņiem un priesteriem. Kamēr sātans izsaka savas apsūdzības un cenšas šo pulciņu iznīcināt, svētie eņģeļi neredzami dodas šurp un turp, uzliekot tiem dzīvā Dieva zīmogu. Tie ir viņi, kas stāv ar Jēru uz Ciānas kalna, un uz viņu pierēm (476) ir rakstīts Tēva vārds. Viņi troņa priekšā dzied jauno dziesmu, dziesmu, kuru nevar iemācīties neviens cits cilvēks, izņemot 144 tūkstošus, kas atpirkti no pasaules. “Šie ir tie, kas staigā kopā ar Jēru, uz kurieni Viņš iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Jēram. Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo viņi ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.”
Tagad ir pilnīgi piepildījušies eņģeļa vārdi: “Klausies nu jel, Jozua, augsto priesteri, tu un tavi draugi, kas tavā priekšā, jo tie ir par brīnuma zīmi. Jo redzi, Es likšu nākt savam kalpam Cemakam (Atvasei).” Kristus ir atklāts kā savu ļaužu Pestītājs un Glābējs. Tagad tiešām atlikums ir “par brīnuma zīmi”, jo viņu svešniecības ceļa asaru un pazemošanās vietā stājas līksmība un gods Dieva un Jēra klātbūtnē. “Tanī dienā Kunga zars būs par glītumu un par godu un zemes auglis par augstumu un krāšņumu Israēla izglābtiem. Un Ciānas atlikušie un Israēla atlicinātie taps nosaukti Viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību.”
