Līdz ar kristību solījumu katrs draudzes loceklis ir svinīgi devis vārdu sargāt savu brāļu intereses. Visi tiks kārdināti pieķerties saviem izauklētajiem plāniem un uzskatiem, kas viņiem liksies veselīgi un saprātīgi, bet viņiem vajadzētu palikt nomodā un lūgt, un, līdz pēdējai iespējai izlietojot savus talantus, censties pasaulē uzcelt Jēzus valsti. Dievs no katra kristieša prasa, lai viņš, cik tālu tas ir viņa spēkos, atvairītu no saviem brāļiem un māsām katru iespaidu, kas kaut mazākā mērā tiektos viņus sašķelt vai novērst viņu intereses no šajā laikā darāmā darba. Viņam vajadzētu ne tikai būt uzmanīgam pret savām garīgajām interesēm, bet arī rūpēties par to dvēselēm, ar kurām tas ir saistīts; viņam caur Kristu vajadzētu būt savaldošai varai pār citiem draudzes locekļiem. Kristieša vārdiem un izturēšanās veidam vajadzētu izstarot iespaidu, kas draudzes locekļus ierosinātu sekot Kristus piemēram pašaizliedzībā, sevis uzupurēšanā un mīlestībā pret citiem.
Ja draudzē ir kādi, kuru iespaids runā pretī mīlestībai un nesavtīgai labvēlībai, kādu Jēzus parādījis attiecībās ar mums, ja viņi atdalās no saviem brāļiem, tad uzticīgiem vīriem vajadzētu rīkoties ar gudrību, strādājot viņu dvēseļu labā, tomēr esot uzmanīgiem, lai to iespaids nesaraudzētu citus un lai neapmierinātība un izplatītās nepareizās baumas nenomaldinātu draudzi. Daži jūtas ļoti pašpaļāvīgi. Viņi apšauba katru citu cilvēku veikto darbu un atrod tajos kļūdas, jo domā, ka maz ir to, kas rīkojas pareizi. Nedrīkst pieļaut, ka šīs personas apdraud draudzes intereses. Lai celtu draudzes morālo līmeni, katram vajadzētu sajust, ka viņa pienākums ir censties pēc personīgas garīgas attīstības, īstenojot dzīvē Bībeles stingros pamatlikumus kā svētā Dieva skata priekšā. (481)
Lai katrs draudzes loceklis atzīst, ka viņam pašam jābūt pareizās attiecībās ar Dievu, ka viņam jākļūst patiesības svētotam. Tad tas varēs citu priekšā pārstāvēt kristīgu raksturu un dot nesavtības piemēru. Ja to darīs ikviens, tad draudze pieaugs garīgumā un baudīs arvien lielāku labvēlību no Dieva.
Katram draudzes loceklim vajadzētu saprast pienākumu veltīt savu desmito Dievam. Neviens nedrīkst vadīties no sava redzesviedokļa vai savas savtīgās sirds tieksmēm un tādā veidā aplaupīt Dievu. Viņiem nevajadzētu izlietot savus līdzekļus, lai apmierinātu iedomību vai kādu citu savtīgu iegribu; jo, tā rīkojoties, tie sapīsies ienaidnieka valgos. Dievs ir tas, kas dod gudrību, prasmi un spējas sakrāt bagātību, un tāpēc viss ir jāliek uz Viņa altāra. Viņa Vārdā lasām prasību: “Godā Kungu no savas mantas.” Tieksme uz mantkārību ir pastāvīgi jāsavalda, citādi tā iesakņosies vīru un sievu sirdīs, un tie kāri dzīsies pēc laicīgiem ieguvumiem.
Kārdināšanās tuksnesī sātans, dvēseļu pretinieks, Kristum rādīja pasaules godību un sacīja: “Kad Tu mani pielūgsi, tad tas viss būs tavs.” Pestītājs noraidīja sātanu, bet cik viegli lielajam ienaidniekam ar saviem piedāvājumiem izdodas savaldzināt cilvēku! Daudzus apbūrusi pasaules pievilcība, viņi labāk kalpo Mamonam nekā Dievam un tā pazaudē savu dvēseli.
Vēl īss brīdis, un mēs satiksim mūsu Kungu; un kādu norēķinu mēs Viņam varēsim dot, kā esam izlietojuši savu laiku, iespaidu un savus īpašumus? Mums ar prieku vajadzētu strādāt dvēseļu glābšanas darbā. Es svinīgi jautāju Hīldsburgas draudzei: “Vai tiešām starp jums ir Dievs? Uzticīgais Liecinieks saka: “Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi.” Vai jūs esat šajā skaitā? Vai jūs esat stingri turējušies pie taisnīguma un godīguma? Vai jūs kā slīkstoši cilvēki esat pieķērušies Jēzum, kas ir jūsu patvērums? Vai jūs Viņam paklausāt, vai dzīvojat Viņam un mīlat Viņu? Vai katrs loceklis ir skaidrs un svēts, un neaptraipīts, tāds, kura mutē (482) nav viltības? Ja tā, tad jūs esat vislaimīgākie cilvēki, jo Dieva skatījumā jūs būsiet dārgāki “nekā tīrs zelts, pat nekā Ovira dārgumi”. Kad ļaužu pulki nodevušies Mamonam un nekalpo Israēla Svētajam, maz ir to, kas nav aptraipījuši savas drēbes, bet tās pasargājuši tīras no pasaules iespaida, un šie nedaudzie būs spēks. Šai šķirai būs ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Viņi īstenos dzīvē kristiešu augstos pamatlikumus. Tie meklēs personīgu savienību ar gaismas Avotu un centīsies kļūt arvien derīgāki, līdz vispilnīgākajai pakāpei izkopjot katru spēju. Dievs vēlas, lai jūs savā dzīvē atklātu visnelokāmāko taisnīgumu un godīgumu; tas jūs pasaules priekšā iezīmēs kā Visaugstākā Dieva bērnus. Jēzus bija mierīgs un laipns, viņš nezaudēja pašsavaldīšanos pat vētrainās cīņās, sastopoties ar visniknākajiem pretestības elementiem.
Jums, kas esat saņēmuši lielu gaismu, Dievs saka: “Nāciet uz augšu!” Tuvojieties Dievam un Debesīm! Ejiet uz priekšu! Jums vajadzīga ticība, neliekuļota mīlestība uz saviem brāļiem un dziļāka interese par tiem. Dievs jums uzticējis svētas atbildības. Te katram draudzes loceklim ir misijas lauks, kur viņš var izplatīt iespaidu uz labu.
Mūsu koledža nav tā, kam tai vajadzētu būt, ne arī tā, kas tā būtu, ja mūsu brāļi un māsas saprastu, ka viņiem uzticēta svēta atbildība. Ja viņi paaugstinās garīguma līmeni draudzē, ja viņi visā savā rīcībā sniegs godīguma piemēru un visi izkops dievbijību un kristīgu cieņu, tad koledžas iespaids sniegsies tālu un no tās izplūdīs gaisma ar bagātīgām svētībām. Es esmu redzējusi, ka, koledžu pareizi vadot, no tās izietu daudz jauniešu, lai aktīvi strādātu Dieva darbā. Bet lai visi ir uzmanīgi, ka ar kādu vārdu vai soli, ar nesvētotu dzīvi, ar ļaunām aizdomām vai ļaunām baumām neizplatītu iespaidu pret koledžu vai pret patiesību, jo Dievs to noteikti (483) atzīmēs pret viņiem. Koledža vienmēr būs spiesta cīnīties ar grūtībām, tāpēc ka dažiem trūkst ticības un viņus nepārvalda Kristus prāts. Ja sātans jūsu vidū var atrast personas, kas ir nomodā, lai redzētu ļaunu un nicinoši runātu par mūsu iestādēm, izceļot katru mazāko nepatīkamo notikumu, tad tas viņam labi patīk. Ienaidnieks nemitē-sies pamudināt ļaudis pietiekami nenovērtēt koledžu, tāpēc ka tās darbība katrā sīkumā neatbilst viņu uzskatiem. Un, ja tas redzēs, ka koledža jaunatnei sniedz labumu, tad viņš izmantos jebkuru iespaidu draudzē, lai darītu to mazdūšīgu un neļautu tai būt stiprai un veselai.
To, ka tā notiek Hīldsburgā, tāpat kā citās vietās, nenoliegs neviens; un, ja sātans nav lietojis tos, tad viņš tam pašam mērķim būs izlietojis kādu citu iespaidu. “Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība, jo tam būtu labāk, ka viņam pakārtu pie kakla dzirnakmeni un to noslīcinātu jūrā.” Dievam ir savi darba paņēmieni. Cilvēki ne vienmēr spēj tos izprast, un, ja viņi tik lielu nozīmi piešķir savām pūlēm, tad tie ne tikai nedod iespēju Kungam strādāt, bet strādā pret Viņu. “Kas šķietas stāvot, tas lai pielūko, ka viņš nekrīt.” “Tad nu jūs, mīļie, to papriekš zinādami, sargieties, ka jūs, caur neganto cilvēku pievilšanu līdzi novesti, neizkrītat no sava stipruma. Bet pieaudziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā.”
Mēs tuvojamies laika noslēgumam. Pārpilnībā nāks pārbaudījumi no ārienes, bet neļaujiet tiem izcelties pašā draudzē. Lai Dievu apliecinošie ļaudis aizliedz sevi patiesības un Kristus dēļ. “Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu.” Katram, kas patiesi mīl Dievu, būs Kristus Gars un dedzīga mīlestība uz saviem brāļiem. Jo vairāk kādas personas sirds ir savienota ar Dievu un jo ciešāk tā ir pieķērusies Kristum, jo mazāk to uztrauks (484) rupjības un grūtības, ar ko jāsastopas šajā dzīvē. Tie, kas uzaug līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū Jēzū, kļūs raksturā arvien līdzīgāki Viņam, paceldamies pāri tieksmei kurnēt un būt neapmierinātiem. Kļūdu meklēšana viņu acīs būs nicināma nodarbošanās.
Draudzei šajā laikā vajadzīga ticība, kas vienreiz svētiem dota, kas ļaudis darīs spējīgus droši sacīt: “Kungs ir mans Palīgs” vai “Es spēju visas lietas Kristū, kas man dod spēku.” Kungs mums pavēl celties un iet uz priekšu. Kad vien draudze kādā laika posmā ir atstājusi savus grēkus, ticējusi un staigājusi patiesībā, tad Dievs to vienmēr ir pagodinājis. Ticībā un pazemīgā paklausībā ir spēks, kam pasaule nevar pretoties. Dieva aizgādība vada tā, lai Viņa ļaužu dzīvi ietekmētu progress — pastāvīga virzīšanās uz priekšu kristīga rakstura pilnveidošanā, svētuma ceļā, līdz pašam laika noslēgumam paceļoties arvien augstāk un augstāk skaidrākā gaismā, atzīšanā un mīlestībā uz Dievu. Ak! Kāpēc mēs vienmēr runājam tikai par pirmajiem Kristus mācības pamatlikumiem?
Kungs bagātīgi svētīs savu draudzi, ja tās locekļi centīsies pamosties no šīs bīstamās remdenības. Uzpūtīga reliģija, vārdi, kuros nav dzīvības, raksturs, kam nav morālā spēka, — uz to norādīts svinīgajā vēstī, ko Uzticīgais Liecinieks adresējis draudzēm, brīdinot no lepnuma, pasaulīguma, formālisma un pašapmierinātības. Tam, kas saka: “Es esmu bagāts un pārpārēm bagāts, un man nekā nevajag,” Debesu Kungs (485) paskaidro: “Tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un nabags, un akls, un kails.” Bet pazemīgajiem, cietošajiem, uzticīgajiem, pacietīgajiem, kas dzīvi izjūt savu nespēku un trūkumus, doti iedrošinoši vārdi: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu; ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu, un viņš ar Mani.” Uzticīgais Liecinieks saka visiem: “Es zinu tavus darbus.” Draudzes Kalifornijā tiek rūpīgi pārbaudītas. Nekas nepaslīd garām Viņa pārbaudošajam skatam; to kļūdas un maldi, to nolaidības un neveiksmes, to grēcīgā atkāpšanās no patiesības, to novirzīšanās un trūkumi — viss ir “atklāts Viņa acīm, kura priekšā mēs stāvam”.
Es lūdzu jūs staigāt pilnīgā pazemībā, lai jūs būtu cits citam par svētību, un ceru, ka šī lūgšana piepildīsies. “Vēl mazs brīdis, un tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.” Kāzu lukturi jātur spodri un degoši. Mūsu Kungs vilcinās, tāpēc ka Viņš pret mums ir ļoti “pacietīgs, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodas uz atgriešanos no grēkiem”. Bet, kad mēs ar visiem izglābtajiem stāvēsim pie kristāla jūras ar zelta koklēm un godības vainagiem, tad redzēsim, cik īss ir bijis pārbaudošais gaidīšanas laiks. “Svētīgi tie kalpi, ko Kungs atnākot atradīs nomodā.”
