(491) Pazemīgai, ticīgai dvēselei Dieva nams virs zemes ir vārti uz Debesīm. Slavas dziesmas, lūgšanas, Kristus pārstāvju runātie vārdi ir Dieva noteikti līdzekļi ļaužu sagatavošanai Debesu sadraudzībai, kurā neiekļausies nekas, kas ir aptraipīts.
No svētuma, kas bija piešķirts laicīgajai svētnīcai, kristīgie var mācīties, kā viņiem vajadzētu uzskatīt vietu, kur Kungs satiekas ar saviem ļaudīm. Ļaužu paradumos attiecībā uz reliģiskām Dievu pagodinošām sapulcēm notikusi liela pārmaiņa, tomēr nevis uz labo, bet gan uz slikto pusi. Dārgās, svētās lietas, kas mūs savieno ar Dievu, ātri pazaudē savu iespaidu uz mūsu prātu un sirdi, un mēs tās pielīdzinām parastām lietām. Godbijība, ar kādu tauta senos laikos uzlūkoja svētnīcu, kur tā svētā kalpošanā tuvojās Dievam, ir gandrīz pazudusi. Tomēr Dievs pats bija noteicis kārtību, kā jānorit Viņa pagodināšanai, paceļot to augstu pāri visam, kam laicīgs raksturs.
Māja ir svētnīca ģimenē, un istabiņa vai birzs — vispiemērotākā vieta personīgai Dieva pielūgšanai; bet sapulces nams ir draudzes svētā vieta. Vajadzētu pastāvēt noteikumiem par dievkalpojumu laiku, vietu un veidu. Neko, kas ir svēts, neko, kas saistās ar Dieva pielūgšanu un pagodināšanu, nevaja-dzētu uzlūkot nevērīgi vai vienaldzīgi. Lai cilvēki spētu vislabāk pasludināt Dieva tikumus, viņu sadraudzīgajām sanāksmēm vajadzētu risināties tā, ka tie iemācītos atšķirt svētu no ikdienišķā. Ļaudis, kam ir plaši uzskati, cēlas domas un ieceres, ir tādi ļaudis, kurus savstarpējā sadraudzība rosina domāt par dievišķām lietām. Laimīgi ir tie, kuriem ir svētnīca, vienalga, vai tā krāšņa vai vienkārša, pilsētā vai nemīlīgās kalnu aizās, zemā būdiņā vai tuksnesī. (492) Ja tas ir vislabākais, ko viņi var sagatavot savam Meistaram, tad Viņš šo vietu svētīs ar savu klātbūtni un tā būs svēta Debesu karapulku Virspavēlniekam.
Ieejot sapulces telpās, apmeklētājiem vajadzētu izturēties pieklājīgi un klusi ieņemt savas vietas. Ja telpā atrodas krāsns, tad nav pareizi kūtrā, nevērīgā pozā ap to drūzmēties. Lūgšanas namā ne pirms, ne pēc sanāksmes nevajadzētu pieļaut parastas sarunas, čukstēšanu un smieklus. Visus Dieva pielūdzējus vajadzētu raksturot dedzīgai, rosīgai dievbijībai.
Ja kādiem līdz sapulces sākumam nedaudz minūšu jāgaida, tad lai viņi klusās pārdomās uztur īstu dievbijības garu, sirdi paceļot lūgšanā pie Dieva, lai dievkalpojums nestu sevišķu svētību viņu pašu sirdīm un pārliecinātu par grēku un vadītu uz atgriešanos arī citas dvēseles. Viņiem vajadzētu atcerē-ties, ka namā atrodas Debesu vēstneši. Savas nemierīgās, nepacietīgās izturēšanās dēļ, tāpēc ka acumirkļus neizlietojam lūgšanām un pārdomām, mēs visi zaudējam daudz jauku izdevību satikties ar Dievu. Ir nepieciešams bieži pārbaudīt savu garīgo stāvokli, un prātu un sirdi pievērst Taisnības Saulei. Ja ļaudis lūgšanas namā nāks ar patiesu godbijību pret Kungu un pieminēs, ka viņi atrodas Dieva klātbūtnē, tad klusums būs tiešām daiļrunīgs. Čukstēšanu, smiešanos un sarunāšanos, kas parastās darba telpās nebūtu grēks, nedrīkst pieļaut namā, kur pielūdz Dievu. Prātu vajadzētu sagatavot uzklausīt Dieva Vārdu, lai to varētu pareizi saprast un tas atbilstoši ietekmētu sirdi.
Sludinātāja stājai, ienākot lūgšanas namā, vajadzētu būt cienīgai un svinīgai. Tikko viņš sasniedz katedru, tam vajadzētu zemoties klusā lūgšanā un sirsnīgi izlūgties Dieva palīdzību. Ak, kas par iespaidu! Ļaudis sajutīs svinīgu godbijību. Viņu sludinātājs sarunājas ar Dievu; viņš nododas Dievam, pirms iedrošinās stāties cilvēku priekšā. Svinīga nopietnība dusēs pār visiem, un būs jūtams Dieva eņģeļu tuvums. (493) Arī katram sanāksmes dalībniekam, kas bīstas Dievu, vajadzētu līdz ar sludinātāju noliekt galvu klusā lūgšanā, lai Dievs sapulci pagodinātu ar savu klātbūtni un dotu spēku patiesībai, ko sludinās cilvēku lūpas. Kad sapulci atklāj ar lūgšanu, tad visiem ceļiem vajadzētu zemoties svētās Būtnes priekšā un katrai sirdij vajadzētu pacelties klusā padevībā pretī Dievam. Uzticīgo lūdzēju lūgšanas tiks uzklausītas, un Vārda sludināšanai būs panākumi. Sapulces dalībnieku vienaldzīgā izturēšanās Dieva namā ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sludināšana nenes vairāk labu augļu. Dziesmas melodija, kas gaišos, skaidros vārdos izplūst no daudzām sirdīm, ir viens no Dieva līdzekļiem dvēseļu glābšanas darbā. Visai kalpošanai vajadzētu noritēt svinīgā godbijībā, it kā tā norisinātos Visvarenā redzamā klātbūtnē.
Kad runā Vārdu, tad jums, brāļi, vajadzētu atcerēties, ka jūs klausāties Dieva balsi caur Viņa izvēlētu kalpu. Klausieties uzmanīgi! Neguliet nevienu acumirkli, jo snaužot jūs varat pazaudēt tieši tos vārdus, kas jums visvairāk vajadzīgi, — tieši tos vārdus, kas, ja tos ievērotu, jūsu kājas pasargātu no maldīšanās nepareizos ceļos. Sātans un viņa eņģeļi čakli strādā, lai paralizētu uztveri tā, ka biedinājumi, brīdinājumi un rājieni netiktu sadzirdēti; vai arī, ja tos dzird, lai tie neietekmētu sirdi un nepārveidotu dzīvi. Dažreiz kāds mazs bērns var tik lielā mērā saistīt klausītāju uzmanību, ka dārgā sēkla nekrīt labā zemē un nenes augļus. Reizēm jauniešiem ir tik maz godbijības pret Dieva namu un Viņa pielūgšanu, ka tie svētrunas laikā nepārtraukti sarunājas. Ja tie spētu redzēt Dieva eņģeļus, kas noraugās viņos un ievēro visu viņu rīcību, tad tos piepildītu kauns un riebums pret sevi. Dievam va-jadzīgi uzmanīgi klausītāji. Atcerēsimies, ka, tieši ļaudīm guļot, sātans iesēja savu nezāli.
Pēc svētību vārdiem visiem vajadzētu vēl palikt (494) klusu, it kā baidoties pazaudēt Kristus mieru. Pēc tam lai ļaudis atstāj telpu bez grūstīšanās vai skaļas runāšanas, apzinādamies, ka atrodas Dieva klātbūtnē, ka Viņa acis tos redz un ka tiem jāizturas tā, it kā arī tie Viņu redzētu. Ejās nevajadzētu apstāties sasveicinoties vai tērzējot, tādā kārtā tās aizsprostojot un traucējot citus. Lūgšanas nama robežās vajadzētu valdīt svētai godbijībai. To nevajadzētu padarīt par vecu draugu sastapšanās vietu vai sasveicināšanās un parasto domu izteikšanas un laicīgo darījumu nokārtošanas vietu. Visu to vajadzētu atstāt ārpus lūgšanas nama. Nevērība, skaļa smiešanās un kāju šļūkšana, kas bija dzirdama dažās vietās, ir apkaunojusi Dievu un eņģeļus.
Vecāki, paaugstiniet kristīgo standartu savu bērnu prātā; palīdziet viņiem savos piedzīvojumos iesaistīt Jēzu; māciet viņiem visaugstāko godbijību pret Dieva namu, lai tie saprastu, ka, ieejot Kunga namā, viņu sirdīm vajadzētu kļūt iejūtīgām un padevīgām šādu domu iespaidā: “Šeit ir Dievs; šis ir Viņa nams. Manām domām jābūt skaidrām, un motīviem — vissvētākajiem. Manā sirdī nedrīkst slēpties nekāds lepnums, nekāda skaudība, greizsirdība, ļaunas aizdomas, naids vai viltība; jo es nāku svētā Dieva klātbūtnē. Šī ir vieta, kur Dievs satiekas ar saviem ļaudīm un tos svētī. Augstais un Svētais, kas dzīvo mūžīgi, noskatās uz mani, pārbauda manu sirdi un pazīst manas dzīves visdziļāk paslēptās domas un darbību.”
Brāļi, vai negribat šim tematam veltīt mazliet pārdomu un pārbaudīt, kā jūs paši izturaties Dieva namā un ko jūs darāt, lai ar pamācībām un piemēru ieaudzinātu godbijību savos bērnos? Jūs milzīgu atbildību uzveļat sludinātājam un sakāt, ka viņš izšķir jūsu bērna likteni, bet nesajūtat uz jums pašiem kā uz vecākiem un audzinātājiem gulstošos atbildību līdzīgi Ābrahāmam pavēlēt savam namam aiz sevis turēt Kunga likumus un tiesas. Jūsu dēlus un meitas samaitā jūsu piemērs un vaļīgie priekšraksti; tomēr, neskatoties (495) uz mājas audzināšanas trūkumu, jūs sagaidāt, lai sludinātājs novērš jūsu ik dienas veiktā darba rezultātus un gūst brīnišķīgus sasniegumus, piepildot bērnu sirdi un dzīvi ar tikumiem un dievbijību. Kad sludinātājs ar uzticīgiem, mīlestības pilniem biedinājumiem, pacietīgu pamācīšanu un sirsnīgām lūgšanām, labojot un glābjot dvēseles, ir draudzes labā darījis visu viņa spēkos esošo un viņam tomēr nav panākumu, tad bieži tēvi un mātes sludinātāju vaino par to, ka viņu bērni nav atgriezušies, kaut gan var būt, ka iemesls ir viņu pašu nolaidība. Atbildības nasta gulstas uz vecākiem; bet vai viņi uzņemsies darbu, ko Dievs tiem uzticējis, un godīgi to izpildīs? Vai viņi ies uz priekšu un uz augšu, pazemīgi, pacietīgi un neatlaidīgi cenšoties sasniegt augsto mērķi, un ņems sev līdzi arī bērnus? Nav brīnums, ka mūsu draudzes ir vājas un ka to robežās nevalda tik dziļa un nopietna dievbijība, kādai jābūt. Mūsu tagadējie ieradumi un paražas, kas apkauno Dievu un svēto, debešķīgo nostāda parasto un laicīgo lietu līmenī, liecina pret mums. Mums ir svēta, pārbaudoša un svētojoša patiesība; un, ja mūsu ieradumi un darbība nesaskan ar šo patiesību, tad mēs grēkojam pret lielo gaismu, un proporcionāli tai, esam vainīgi. Tad Dieva atmaksājošās tiesas dienā pagāniem klāsies daudz labāk nekā mums.
Patiesības gaismas izplatīšanā iespējams darīt daudz lielāku darbu par to, kādu mēs tagad darām. Dievs sagaida, lai mēs nestu daudz augļu. Viņš sagaida, lai draudzes locekļi katrs atsevišķi būtu dedzīgāki un uzticīgāki, mīlošāki un nopietnāki, pūloties savu kaimiņu un to labā, kas atrodas ārpus Kristus. Vecākiem savs darbs jāiesāk augstā līmenī. Visiem, kas saucas Kristus vārdā, jāietērpjas pilnīgā apbruņojumā, jālūdz un jābrīdina cilvēki, cenšoties dvēseles atraisīt no grēka. Vadiet uz Dieva namu klausīties patiesību visus, kas tik pieņem jūsu aicinājumu. Mums jādara daudz vairāk, nekā mēs darām, cenšoties dvēseles izraut no uguns.
Tiešām, godbijība pret Dieva namu ir (496) gandrīz izzudusi, jo ļaudis vairs neizšķir svētas lietas un vietas, svēto un augsto neciena. Vai nopietnas dievbijības trūkumam iemesls nav meklējams mūsu ģimenēs? Vai tas nav tāpēc, ka atļaujam samīt putekļos reliģijas augstās prasības? Kārtības uzturēšanai Dievs saviem ļaudīm senatnē deva pilnīgus un sīkus noteikumus. Vai Viņa raksturs ir mainījies? Vai Viņš nav lielais un varenais Dievs, kas valda debesu Debesīs? Vai mums nebūtu labi biežāk lasīt norādījumus, ko Dievs pats deva ebrejiem, lai mēs, kam ir tik krāšņa patiesības gaisma, varētu atdarināt šīs tautas godbijību pret Dieva namu? Mums ir papilnam iemeslu, lai Dievu pagodinošās sapulcēs saglabātu dedzīgu nodošanās garu. Mums šajās sapulcēs ir iemesls būt pat vēl uzmanīgākiem un godbijīgākiem, nekā bija jūdi. Bet ienaidnieks ir strādājis, lai iznīcinātu mūsu ticību kristiešu Dievu pagodinošo sanāksmju svētumam.
