Mēs dzīvojam laikā, kad visiem sevišķā kārtā vajadzētu ievērot Pestītāja norādījumu: “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā.” Lai katrs iegaumē, ka viņam vajadzētu būt patiesam un uzticīgam pret Dievu, ticot patiesībai, pieaugot žēlastībā un Jēzus Kristus atzīšanā. Pestītājs aicina: “Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm.” Kungs grib mums palīdzēt, mūs stiprināt un svētīt; bet mums jāiziet šķīstīšanas process, līdz visi piejaukumi mūsu raksturā ir sadeguši. Katrs draudzes loceklis tiks iemests uguns ceplī, nevis lai tiktu iznīcināts, bet šķīstīts.
Kungs ir strādājis jūsu vidū, bet arī sātans ir iespiedies, vadot uz fanātismu. Pastāv vēl arī citi ļaunumi, kas jānovērš. Dažiem draud briesmas apmierināties ar paviršu izpratni, ko viņi saņēmuši par gaismu un Dieva mīlestību, pārtraucot tālāku iešanu uz priekšu. Viņi nav palikuši modri, (486) nav pastāvējuši lūgšanās. Tajā pašā laikā, kad visi skaļi sauc: “Šis ir Kunga nams, Kunga nams,” ielaužas kārdināšanas un ap dvēseli sabiezē tumsa — pasaulīgums, savtība un sevis cildināšana. Kungam pašam jādara dvēselei zināmi savi uzskati. Kāda brīnišķa doma! Mūsu nabadzīgo, aprobežoto uzskatu un plānu vietā Kungs mums darīs zināmus savus uzskatus, savas domas — cēlas, plašas, kas tālu sniedzas un nemitīgi vada pretī Debesīm!
Jums draud briesmas netikt uz priekšu, dzenoties “pēc goda maksas, uz ko Dievs Debesīs aicina Jēzū Kristū”. Vai Kungs ir devis gaismu? Tad jūs par to esat atbildīgi, ne tikai tik ilgi, kamēr tās stari spīd uz jums, bet arī par visu, ko tā jums atklājusi pagātnē. Jums ik dienas sava griba jāpakļauj Dievam, jums jāstaigā gaismā un jāsagaida vairāk, jo gaismai no mīļā Pestītāja ir jāatspīd arvien skaidrāk, arvien noteiktākos staros morālās tumsas vidū, nepārtraukti pieaugot spēkā līdz pilnam dienas spožumam.
Vai visi draudzes locekļi katru rītu un vakaru cenšas salasīt svaigu mannu? Vai jūs meklējat dievišķu apgaismojumu, vai varbūt domājat, kādā veidā varat pagodināt paši sevi? Vai jūs ar visu savu dvēseli, spēku un prātu mīlat Dievu un kalpojat Viņam, vadot ap jums esošos ļaudis pie pasaules Gaismas un tā kļūstot viņiem par svētību? Vai jūs apmierināties ar pagātnē saņemtajām svētībām? Vai arī staigājat, kā Kristus staigāja, strādājat, kā Viņš strādāja, savos vārdos un darbos atklājot Viņu pasaulei? Vai jūs kā paklausīgi bērni dzīvojat skaidru un svētu dzīvi? Kristum ir jāienāk jūsu ikdienā. Viņš vienīgais var dziedināt jūs no skaudības un ļaunām aizdomām pret saviem brāļiem; Viņš vienīgais var atņemt pašapmierināto garu, ko daži no jums kopj, paši šī iemesla dēļ ciešot garīgu zaudējumu. Vienīgi Jēzus var (487) likt sajust garīgu nespēku, savu nezināšanu un savu samaitāto dabu. Vienīgi Viņš spēj jūs darīt tīrus, šķīstīt un sagatavot svētlaimīgo mājokļiem.
“Dieva spēkā mēs būsim ļoti spēcīgi.” Cik daudz laba jūs spētu veikt, izturoties godīgi pret Dievu un saviem brāļiem, apspiežot katru nelaipnu domu, katru skaudīgu vai sevi izceļošu izjūtu! Lai jūsu dzīvi piepilda laipna kalpošana citiem. Jūs nezināt, cik drīz jūs varat tikt aicināti nolikt savus ieročus. Jūs pēkšņi var aizsaukt nāve, nedodot laika sagatavoties pēdējai pārmaiņai, atņemot kā fizisko, tā garīgo spēku savas domas vērst uz Dievu un derēt ar Viņu mieru. Daži drīz piedzīvojumos uzzinās, cik veltīgi ir paļauties uz cilvēku palīdzību, cik nevērtīga ir iedomīgā, pašpaļāvīgā taisnība, kas viņiem likās pietiekoša.
Es jūtos spiesta no Kunga Gara jums teikt, ka tagad ir jūsu priekšrocības, uzticības un svētības diena. Vai jūs to izlietosiet? Vai jūs strādājat Dieva godam vai savu savtīgo interešu labā? Vai jūs savu acu priekšā turat mirdzošas izredzes uz laicīgiem panākumiem, kas ļautu jums iegūt personīgu gandarījumu un finansiālu peļņu? Ja tā, tad jūs piedzīvosiet visrūgtāko vilšanos. Bet, ja jūs centīsieties dzīvot skaidru un svētu dzīvi, ik dienas Kristus skolā apgūstot mācības, ko Viņš ir aicinājis jūs iegaumēt, būt lēnprātīgiem un no sirds pazemīgiem, tad jums būs miers, ko nevar traucēt nekādi laicīgi apstākļi.
Dzīve Kristū ir miera pilna dzīve. Nemiers, neapmierinātība un nepacietība liecina par Pestītāja prombūtni. Ja dzīvē līdzi iet Jēzus, tad to piepildīs labi un cēli Kungam veltīti darbi. Jūs aizmirsīsiet rūpēties par sevi un arvien pilnīgāk, nedalītāk dzīvosiet mīļajam Pestītājam, jūsu raksturs kļūs līdzīgs Kristum, un visi ap jums atzīs, ka jūs esat bijuši pie Jēzus un mācījušies no Viņa. Katram pašam sevī jāmeklē savas laimes vai nelaimes sākums. Ja tikai cilvēks grib, tad var pacelties pāri zemajām, sentimentālajām jūtām, kas veido (488) daudzu dzīves piedzīvojumus; bet, kamēr viņš ir augstās domās pats par sevi, tikmēr Kungs viņa labā neko nevar darīt. Sātans rādīs godkāri apmierinošus plānus, lai apmulsinātu prātu, tomēr mums vienmēr jāatceras “goda maksa, uz ko Dievs Debesīs aicina Kristū Jēzū”. Padariet visus labos darbus, ko jums šajā dzīvē iespējams veikt. “Sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.”
Ja mūsu dzīvi piepilda svēta smarža, ja mēs godājam Dievu, domājot labas domas par citiem, un tos aplaimojam ar labiem darbiem, tad nav svarīgi, vai dzīvojam vienkāršā būdiņā vai pilī. Apstākļiem ir pavisam maza ietekme uz dvēseles dzīvi. Gars, kuru kopjam, piešķir nokrāsu visai mūsu rīcībai. Cilvēku, kam ir miers ar Dievu un citiem cilvēkiem, nav iespējams padarīt nelaimīgu. Viņa sirdī nebūs skaudības; ļaunas aizdomas tur neatradīs vietu, naids tur nevarēs pastāvēt. Sirds, kas saskaņojusies ar Dievu, ir pacēlusies pāri šīs dzīves traucējumiem un grūtībām. Bet sirds, kurā nav Kristus miera, ir nelaimīga un ļoti neapmierināta, tāds cilvēks redz trūkumus visā, un viņš ienestu nesaskaņu visdebešķīgākajā mūzikā. Savtīga dzīve ir ļauna dzīve. Tie, kuru sirdi pilda mīlestība uz sevi, uzkrās ļaunas domas par saviem brāļiem un runās pretī Dieva darbarīkiem. Kaislības, kuru kvēli un spēku uztur sātans, ir rūgts avots, kas vienmēr izverd rūgtuma straumes, lai saindētu citiem dzīvi…
Lai ikviens, kas saka, ka seko Kristum, pats sevi vērtē zemāk un citus augstāk. Spiedieties kopā, spiedieties kopā! Vienībā ir spēks un uzvara; nesaskaņās un nevienprātībā ir vājums un sakāve. Šie vārdi man ir teikti no Debesīm. Kā Dieva vēstnese es tos saku jums.
Lai katrs cenšas atsaukties uz Kristus lūgšanu: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es (489) Tevī.” Ak, kas tā par vienību! Un Kristus saka: “Pēc tā visi nomanīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums ir mīlestība savā starpā.”
Kad kādu no mums paņem nāve, ko mēs atceramies no savas attieksmes pret viņu? Vai gleznas uz atmiņas sienām ir patīkami apskatīt? Vai atceramies, ka esam teikuši laipnus vārdus un īstā laikā parādījuši līdzjūtību? Vai kā brāļi novērsām neapdomīgu, netaktisku cilvēku radītās aizdomas? Vai aizstāvējām viņa lietu? Vai bijām uzticīgi inspirētajam norādījumam “iepriecināt bēdīgo, atbalstīt vājo”? “Redzi, Tu daudzus esi pamācījis un stiprinājis nespēcīgas rokas.” “Stipriniet nogurušas rokas un dariet stingrus ļodzīgos ceļus. Sakiet izmisušām sirdīm: Esiet stipras, nebīstieties!”
Kad kāds, ar ko mēs esam bijuši savienoti draudzē, ir miris, kad zinām, ka viņa rēķins Debesīs ir noslēgts un ka viņam ar šo ierakstu būs jāsastopas tiesā, ko mēs kā brāļi varam teikt par savu izturēšanos pret viņu? Kāds ir bijis mūsu iespaids? Cik skaidri tagad atmiņā ataust katrs skarbais vārds, katrs nepārdomātais solis! Cik pavisam savādāk mēs izturētos, ja būtu dota vēl otra izdevība!
Apustulis Pāvils pateicās Dievam par bēdās saņemto iepriecu: “Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši.” Sajūtot savā dvēselē Dieva mīlestības sniegto mierinājumu un siltumu, Pāvils šo svētību atstaroja tālāk uz citiem. Lai mūsu rīcība, mūsu uzvešanās ir tāda, ka gleznas, ko tā veido mūsu atmiņā, nebūtu tāda rakstura, ka mums kļūtu smagi, to atceroties.
Pēc tam, kad tie, ar ko esam kopā staigājuši, ir miruši, (490) nekad vairs nebūs iespējams atsaukt uz viņiem runātu vārdu vai no atmiņas izdzēst kādu nepatīkamu iespaidu. Tāpēc būsim uzmanīgi, lai ar savām lūpām neapvainotu Dievu. Noliksim visu vēsumu un visas nesaskaņas. Lai sirds kļūst atkal iejūtīga Dieva priekšā, atceroties Viņa žēlastības pilno izturēšanos pret mums. Lai Dieva Gars kā svēta liesma sadedzina sirds durvju priekšā sakrājušos gružus un lai sirdī ieiet Jēzus; tad maigos vārdos, domās un darbos caur mums uz citiem izplūdīs Viņa mīlestība. Un, ja nāve mūs šķirs no draugiem, lai vairs ar viņiem neredzētos līdz satikšanās brīdim Dieva tiesā, mums nebūtu jākaunas no pārskata par kādreiz teiktajiem vārdiem.
Kad nāve aizslēdz acis, kad rokas ir sakrustotas uz elpot rimušajām krūtīm, cik ātri izmainās dažādās jūtas! Nav vairs skaudības, nav rūgtuma, nevērīgā izturēšanās un nepareizības ir piedotas un aizmirstas. Cik daudz mīlestību apliecinošu vārdu saka par mirušajiem! Cik daudz laba no viņu dzīves atgādina atmiņa! Tagad brīvi plūst uzslavas un cildinājumi, bet šie vārdi krīt ausīs, kas nedzird, sirdī, kas nejūt. Ja tie būtu teikti, kad nogurušajam garam tik ļoti tos vajadzēja, kad auss varēja dzirdēt un sirds just, cik jauka glezna tad būtu atstāta atmiņā! Cik daudzi, godbijībā un klusējot stāvot blakus mirušajiem, ar kaunu un skumjām atceras vārdus un rīcību, kas apbēdināja tagad uz visiem laikiem pukstēt rimušo sirdi! Ieaudīsim jau tagad savā dzīvē tik daudz skaistuma, mīlestības un laipnības, cik vien iespējams. Savstarpējās attiecībās būsim apdomīgi, pacietīgi, iecietīgi un visu panesoši. Lai domas un jūtas, kas atrod izteiksmi blakus mirstošajam vai mirušajam cilvēkam, tiek ieaustas ikdienas satiksmē ar mūsu brāļiem un māsām, kamēr viņi vēl dzīvi.
