Telpā, kas iesvētīta Dievam, nevajadzētu kārtot laicīgus darījumus. Ja bērni sapulcējas pielūgt Dievu telpā, kas nedēļas laikā lietota skolas vajadzībām vai par noliktavu, tad viņi būtu pārcilvēki, ja nenotiktu dievbijīgo domu sajaukšanās ar domām par skolas uzdevumiem vai to, kas nedēļas laikā šajā vietā noticis. Jaunatnes izglītošanai un audzināšanai vajadzētu būt tādai, kas paaugstinātu svētas lietas un paskubinātu uz patiesu nodošanos Dievam Viņa namā. Daudzi, kas sevi atzīst par Debesu Ķēniņa bērniem, pareizi nenovērtē mūžīgo lietu svētumu. Gandrīz visiem nepieciešamas pamācības par izturēšanos Dieva namā. Vecākiem savus bērnus vajadzētu ne tikai mācīt, bet arī tiem pavēlēt, lai svētnīcā viņi ieietu apdomīgi un godbijīgi.
Lūdzēju morālā gaume Dieva svētajā vietā ir jāizdaiļo, jāšķīsta un jāsvēto. Šī lieta bēdīgā kārtā ir atstāta novārtā. Tās svarīgumam nav pievērsta vajadzīgā vērība, un rezultātā valda nekārtība un necieņa, (497) un Dievs ir apkaunots. Ja draudzes vadītājiem, sludinātājiem un ierindas locekļiem, tēviem un mātēm šajā jautājumā nav augstāki uzskati, ko gan var sagaidīt no nepieredzējušiem bērniem? Viņi pārāk bieži redzami grupiņās, prom no vecākiem, kam vajadzētu viņus uzraudzīt. Tie neņem vērā, ka atrodas Dieva klātbūtnē un ka Viņa acis tos redz, un izturas vieglprātīgi, jokojas, sačukstas un smejas, ir nekārtīgi, negodbijīgi un neuzmanīgi. Reti viņi tiek pamācīti, ka sludinātājs ir Dieva sūtnis, ka vēsts, ko viņš sludina, ir Dieva paredzēts līdzeklis dvēseļu glābšanai un ka visiem, kuriem ir priekšrocība to dzirdēt, tā būs dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi.
Jauniešu smalkjūtīgais un uzņēmīgais prāts par Dieva kalpu darbu spriež atbilstoši tam, kā pret to izturas viņu vecāki. Daudz ģimeņu galvu, mājās pārnākuši, kritizē dievkalpojumu, dažas lietas atzīdami un citas nosodīdami. Tādā veidā cilvēkiem sūtītā Dieva vēsts tiek apšaubīta, nopelta un padarīta par nieku. Vienīgi Debesu grāmatas atklās, kādu iespaidu uz jauniešiem atstājušas šīs vieglprātīgi izteiktās, negodbijīgas piezīmes. Bērni šīs lietas ievēro un saprot daudz ātrāk, nekā vecāki domā. Viņu tikumiskās izjūtas tiek stipri iedragātas, ko laiks nekad nespēs pilnīgi izmainīt. Vecāki žēlojas par savu bērnu sirds cietību un par grūtībām, kādas jāpiedzīvo, modinot viņu apziņu atsaukties Dieva prasībām. Bet Debesu grāmatās tiek nekļūdīgi ierakstīts īstais iemesls. Vecāki nebija atgriezušies. Viņi nebija saskaņojušies ar Debesīm un Debesu darbu. Viņu zemie uzskati par sludināšanas darbu, pielīdzinot to parastām lietām, un Dieva svētās vietas necienīšana ieaudās bērnu audzināšanā. Ir jautājums, vai kādam, kas ilgus gadus atradies zem šāda postoša mājas audzināšanas iespaida, var kādreiz būt īsta godbijība (498) pret sludināšanas darbu un pret līdzekļiem, kurus Dievs nozīmējis dvēseļu glābšanai. Par šīm lietām vajadzētu runāt ar godbijību, nevainojamā valodā, ar smalku izjūtu, lai visi, ar ko jūs nākat saskarē, atzītu, ka jūs Kunga kalpu sniegto vēsti uzskatāt kā paša Dieva sūtītu.
Vecāki, esiet uzmanīgi, kādu piemēru un kādus uzskatus jūs dodat saviem bērniem. Viņu prāts ir viegli veidojams un ietekmējams. Ja sludinātājam, kas kalpo svētnīcā, ir kāda vaina, tad bīstieties to pieminēt. Runājiet vienīgi par labo, ko viņš dara, par jaukajām domām un plāniem, kādus viņš ierosina, uzskatot tos par Dieva kalpa priekšlikumu. Viegli saprotams, kāpēc Vārda sludināšana atstāj uz bērniem tik mazu iespaidu un kāpēc viņi sajūt tik maz godbijības pret Dieva namu. Šajā ziņā viņu audzināšana ir bijusi nepilnīga. Viņu vecākiem ik dienas jāsatiekas ar Dievu. Viņu domām jātiek šķīstītām un izdaiļotām; dzīvai oglei no altāra jāaizskar viņu lūpas; tad to ieradumi un dzīvesveids mājās atstās labu iespaidu uz bērnu prātu un raksturu. Reliģijas standarts tiks ļoti paaugstināts. Tādi vecāki Dievam darīs lielu darbu. No mājas arvien vairāk izzudīs pasaulīgums, juteklība un pieaugs skaidrība un uzticība. Viņu dzīve ietērpsies svinīgumā, kādu agrāk vispār nespēja iedomāties. Nekas, kas attiecas uz Dieva lūgšanu un Viņa pagodināšanu, netiks uzlūkots kā kaut kas parasts.
Ieejot namā, kur pielūdz Dievu, es bieži jūtos sāpināta, redzot nevīžīgi apģērbušos vīrus un sievas. Ja ārējais izskats atspoguļo sirdi un raksturu, tad tiem ar Debesīm nav nekas kopējs. Viņiem nav pareizu uzskatu par kārtību, tīrību un pārdomātu izturēšanos, kādu Dievs prasa no visiem, kas Viņam tuvojas pielūgšanā. Kādu iespaidu tas atstāj uz neticīgajiem un jauniešiem, kas ātri visu ierauga un izdara savus slēdzienus?
Daudziem ar Dieva namu nesaistās svētākas domas (499) nekā ar kuru katru visparastāko vietu. Daži pielūgšanas vietā iet ar cepuri galvā, netīrā un nosmērētā apģērbā. Tādi nesaprot, ka šeit viņiem jāsastopas ar Dievu un svētajiem eņģeļiem. Šajā jautājumā visās mūsu draudzēs jānotiek krasai pārmaiņai. Sludinātājiem pašiem jāpaaugstina savus uzskatus un jākļūst jūtīgākiem. Šī darba līnija ir atstāta novārtā. Negodbijības dēļ, kas izpaudusies stājā, apģērbā un izturēšanās veidā, kā arī pielūdzoša noskaņojuma trūkuma dēļ Dievs bieži savu vaigu ir novērsis no tiem, kas sapulcējušies Viņu pagodināt.
Visus vajadzētu pamācīt ģērbties glīti, tīri, un kārtīgi, bet nenodoties ārējai greznībai, kas svētajā vietā ir pilnīgi nepiemērota. Nedrīkstētu notikt nekāda drēbju izrādīšana, jo tas pamudinātu uz negodbijību. Bieži ļaužu uzmanība tiek pievērsta vienam vai otram izgreznotam apģērba gabalam, un tā ielaužas domas, kurām nevajadzētu atrasties Dieva pielūdzēju sirdī. Domām jākavējas vienīgi pie Dieva un jāpielūdz tikai Viņš; un viss, kas tās novērš no svinīgās, svētās kalpošanas, Kungu apvaino. Greznošanās ar lentēm, kruzuļiem un spalvām, kā arī ar zelta un sudraba rotājumiem ir elku pielūgša-na, un tā ir pilnīgi nepiemērota svētajā kalpošanā Dieva priekšā, kur katra pielūdzēja vienīgajam mērķim vajadzētu būt Dieva pagodināšanai. Visas lietas, kas attiecas uz apģērbu, ir stingri jāievēro, cieši sekojot Bībeles priekšrakstiem. Mode ir bijusi kā dieviete, kas pārvalda pasauli, un tā bieži iespiežas arī draudzē. Draudzei par savu mērauklu vajadzētu ņemt Dieva Vārdu, un vecākiem šie jautājumi labi jāpārdomā.
Ievērojot, ka viņu bērni tiecas sekot pasaules modei, tiem, līdzīgi Ābrahāmam, vajadzētu apņēmīgi pavēlēt savam namam sekot viņu paraugam. Nesavienojiet bērnus ar pasauli, bet saistiet tos ar Dievu. Lai neviens neapkauno Kunga svēto vietu ar košu, uzkrītošu apģērbu. Tur ir Dievs un eņģeļi. Israēla Svētais ir sacījis: “Jūsu jaukums lai nav no ārienes (500) matu pīšanā un zelta aplikšanā vai drēbju apvilkšanā, bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, — tas ir dārgs priekš Dieva.”
Ja tiek dibināta jauna draudze un šajos jautājumos netiek pamācīta, tad sludinātājs nav izpildījis savu pienākumu, un viņam būs jāatbild par iespaidiem, kam viņš atļāvis valdīt šajā draudzē. Ja ļaudīm nav pareizi izskaidrots, ko nozīmē patiesi pielūgt un pagodināt Dievu, tad pieaugs tieksme svēto un mūžīgo pielīdzināt ikdienišķajam un parastajam; un tādi patiesības apliecinātāji tikai apvainos Dievu un pazemos reliģiju. Ar savu neattīstīto, neizkopto domu pasauli viņi nekad nespēs vērtēt skaidrās un svētās Debesis, lai sagatavotos pievienoties pielūdzējiem augšā Debesu pagalmos, kur viss ir skaidrība un pati pilnība, kur katra būtne parāda augstāko godbijību pret Dievu un Viņa svētumu.
Pāvils Dieva vēstnešu darbu apraksta kā tādu, kas ikvienu cilvēku nostādīs pilnīgu Kristū Jēzū. Kas pieņem Debesu izcelsmes patiesību, tiem jākļūst skaidrākiem, izdaiļotiem un svētotiem. Lai sasniegtu Dieva nosprausto īstas vīrišķības standartu, būs vajadzīga neatlaidīga piepūle. Nelīdzenie, no akmeņlauztuves izcirstie akmeņi ir jāveido, to grubuļainās malas ir jānoslīpē. Mūsu laikmets ir ievērojams ar paviršu darbu un vieglām metodēm, ar ārēju svētumu, kas pavisam neatbilst rakstura standartam, kādu izvirzījis Dievs. Visi īsie ceļi, visas vieglākās takas, visas mācības, kas nepaaugstina Dieva baušļus par reliģiska rakstura mērauklu, ir tikai viltus. Rakstura pilnveidošana ir visu dzīvi ilgstošs darbs, nesasniedzams tiem, kas nav labprātīgi cīnīties Dieva norādītājā ceļā, sperot uz priekšu lēnus, piepūli prasošus soļus. Šajā ziņā mēs nedrīkstam atļauties kļūdīties, bet mums dienu no dienas ir jāpieaug Kristū, kas ir mūsu dzīvā Galva.
