Mīļie brāļi un māsas Oklendā! Es jūtos spiesta jums rakstīt. Atkal un atkal esmu runājusi ar jums sapņos, un vienmēr jūs atradāties grūtībās. Bet lai arī kas notiktu, neļaujiet samazināties savai morālajai drosmei un savai reliģijai izvirst par nejūtīgu, neauglīgu formu. Mīlošais Jēzus labprāt grib piešķirt bagātīgas svētības, bet mums nepieciešams iegūt piedzīvojumus ticībā, nopietnās lūgšanās un līksmojoties Dieva mīlestībā. Vai kādam no mums jātiek svērtam svaros, lai izrādītos par vieglu? Mums sev modri jāseko, jāuzmana savas dabas vissīkākie nesvētie pamudinājumi, lai nekļūtu par nodevējiem augstajām atbildībām, kādas Dievs uzlicis mums kā saviem cilvēciskajiem darba rīkiem.
Mums jāpēta brīdinājumi un rājieni, kādus Viņš devis saviem ļaudīm pagājušajos gadsimtos. Mums netrūkst gaismas. Mēs zinām, no kādiem darbiem mums vajadzētu izvairīties un kādas ir Viņa prasības, (533) kas mums jāievēro; ja mēs necenšamies uzzināt un darīt to, kas ir pareizi, tad tas ir tāpēc, ka miesīgai sirdij labāk patīk netaisna rīcība nekā taisna.
Vienmēr būs neuzticīgie, kas gaidīs, lai viņus uz priekšu ved citu cilvēku ticība. Tiem nav piedzīvojumos gūtas patiesības atziņas, un tādēļ viņi nav izjutuši patiesības svētojošo spēku savā dvēselē. Katram draudzes loceklim vajadzētu klusi un čakli pārbaudīt savu sirdi, lai zinātu, vai viņa dzīve un raksturs saskan ar Dieva taisnības augsto standartu.
Kungs jūsu labā Kalifornijā, sevišķi Oklendā, ir darījis lielas lietas; bet Viņš būtu priecīgs darīt vēl daudz vairāk, ja jūs būtu rīkojušies atbilstoši savai ticībai. Dievs nekad ar bagātīgām svētībām nepagodina neticību. Novērtējiet, ko Dievs ir darījis, un tad atzīstiet, ka tas ir tikai iesākums tam, ko Viņš labprātīgs darīt.
Mums Rakstus vajadzētu vērtēt augstāk, nekā līdz šim esam to darījuši, jo tie cilvēkiem atklāj Dieva gribu. Nepietiek, ja tikai piekrītam, ka Dieva Vārds ir patiess un uzticams, bet mums Raksti jāpēta un jāiepazīstas ar to saturu. Vai mēs Bībeli pieņemam kā “Dieva orākulu” (kas mums dod neapstrīdami patiesas atbildes — tulk. piez.)? Tā mūs tiešām savieno ar Dievu, jo caur to sadzirdam Viņa vārdus. Mēs nepazīstam tās lielo vērtību, tāpēc ka nepaklausām tās norādījumiem.
Mums visapkārt darbojas ļauni eņģeļi, bet, tāpēc ka ar mūsu dabīgo redzi to klātbūtne nav saskatāma, mēs pietiekoši neņemam vērā viņu esamības nopietnību, kā tā parādīta Dieva Vārdā. Ja Rakstos nebūtu nekā grūti saprotama, tad cilvēks, pētot to lappuses, paaugstinātos un kļūtu lepns un pašpaļā-vīgs. Nevienam nekad nenāks par labu doma, ka viņš saprot katru patiesības posmu, jo īstenībā viņš tos nesaprot. Tāpēc lai neviens cilvēks neglaimo sev, ka tas pareizi izprot visas Rakstu daļas, un lai sargās izjust par pienākumu katru, kam savādāka izpratne, piespiest domāt tā, (534) kā domā viņš. Lai tiek izskausts intelektuālais lepnums. Es paceļu savu balsi, brīdinot pret katru garīga lepnuma veidu. Šodien tas draudzē ir atrodams pārpilnībā.
Kad mūsu glabāto patiesību pirmoreiz ieraudzīja kā Bībeles patiesību, cik savāda tā likās un ar cik lielu pretestību bija jāsastopas, to sākumā pasniedzot ļaudīm; bet cik nopietni un sirsnīgi bija paklausīgie, patiesību mīlošie strādnieki! Mēs tiešām bijām īpaši ļaudis. Mēs bijām nedaudzi skaitā, bez bagātības, bez pasaulīgas gudrības un pasaulīga goda; tomēr mēs ticējām Dievam, bijām stipri un guvām panākumus, tādā veidā kļūstot par briesmām ļaundarītājiem. Mūsu savstarpējā mīlestība bija izturīga, to nebija viegli satricināt. Un tad mūsu vidū atklājās Dieva spēks, slimie tika dziedināti, un mēs lielā mērā baudījām mierīgu, jauku un svētu prieku. Bet, gaismai pieaugot, draudze tomēr nav gājusi uz priekšu tādā pašā mērā. Skaidrais zelts ir pakāpeniski kļuvis nespodrs, un draudzes spēku sakropļojis nedzīvs darbs un formālisms. Dieva ļaudīm bagātīgi piešķirtās priekšrocības un izdevības nav viņus vadījušas uz priekšu un uz augšu pretī skaidrībai un svētumam. Ja Kunga dāvātie talanti būtu uzticīgi izlietoti, tad tie būtu lielā mērā vairojušies. Kur daudz ir dots, tur daudz tiks prasīts. Vienīgi tie, kas godīgi pieņem un vērtē Dieva dāvāto gaismu un ieņem augstu un visiem patīkamu sevis aizliegšanas un uzupurēšanās stāvokli, kļūs par gaismas kanāliem pasaulei. Tie, kas neiet uz priekšu, atkāpsies, pat tieši pie Debesu Kānaānas robežām. Man ir atklāts, ka mūsu ticība un mūsu darbi nekādā ziņā neatbilst pār mums izlietajai patiesības gaismai. Mums nav vajadzīga negribīga, svārstīga ticība, bet tāda pilnīga paļāvība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Dievs jūs Kalifornijā aicina nākt ļoti tuvās attiecībās ar Viņu.
Vienā punktā jābūt modriem, un tas ir — personīgās neatkarības izpratnē. Kā kareivjiem Kristus armijā visiem dažādajās darba nozarēs vajadzētu strādāt saskaņoti. Nevienam (535) nav tiesību kaut ko uzsākt uz savu atbildību un mūsu laikrakstos izvirzīt savus uzskatus par Bībeles mācībām, zinot, ka citiem mūsu vidū par šo jautājumu ir savādākas domās un ka tāda rīcība izraisīs cīņu. Pirmās dienas adventisti to ir darījuši. Katrs ir vadījies no sava neatkarīgā sprieduma un centies sniegt oriģinālas idejas, līdz viņu darbība kļuvusi pilnīgi nesaskaņota, izņemot varbūt pretošanos Septītās dienas adventistiem. Mums nevajadzētu sekot viņu piemēram. Katram strādniekam vajadzētu darboties, ņemot vērā citus. Jēzus Kristus sekotāji nestrādās neatkarīgi viens no otra. Mūsu stiprumam jābūt Dievā, un tas jānodod tādās rokās, kas liktu tam izpausties svētā un augsti vērtējamā rīcībā. To nedrīkst izšķiest nenozīmīgos pasākumos.
Vienprātībā ir spēks. Mūsu izdevniecībām un citām mūsu iestādēm jābūt vienotām. Pastāvot vienībai, tās būs stipras. Strādnieku vidū nevajadzētu būt nekādiem strīdiem un nesaskaņām. Darbs ir viens, un to uzrauga viens Vadonis. Gadījuma rakstura pūles un impulsīvs darbs mums ir kaitējis. Lai arī cik enerģiskas tās būtu, tām ir maza vērtība, jo noteikti seko atslābums. Mums jāattīsta nesatricināma neatlaidība, nepārtraukti cenšoties uzzināt un darīt Dieva prātu.
Mums jāzina, kas jādara, lai tiktu glābti. Mums, mani brāļi un māsas, nevajadzētu peldēt līdzi vispāratzītajiem strāvojumiem. Mūsu darbs tagad ir iziet no pasaules un palikt atšķirtiem. Tas ir vienīgais ceļš, pa kuru mēs, līdzīgi Ēnoham, varam staigāt ar Dievu. Ar viņa cilvēciskajām pūlēm pastāvīgi sastrādājās dievišķie iespaidi. No mums, tāpat kā no viņa, tiek prasīta stipra, dzīva, darbīga ticība, un tas ir vienīgais veids, kā mēs varam būt Dieva līdzstrādnieki. Mums jāsaskaņojas ar Dieva Vārdā dotajiem nosacījumiem vai jāmirst savos grēkos. Mums jāzina, kādai morālai pārmaiņai caur Kristus žēlastību jānotiek mūsu raksturā, lai mēs būtu derīgi Debesu dzīvokļiem. Bīstoties Dievu, es jums saku, ka mums draud briesmas (536) dzīvot līdzīgi jūdiem — bez Dieva mīlestības, nepazīstot Viņa spēku, kamēr visapkārt mums spīd patiesības spožā gaisma.
Desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši var apliecināt, ka paklausa bauslībai un Evaņģēlijam, tomēr dzīvot pārkāpumos. Cilvēki var patiesības prasības skaidri pasludināt citiem, tomēr viņu pašu sirds var būt miesīga. Grēku var mīlēt un piekopt slepeni. Tādiem Dieva patiesība var nebūt patiesība, tāpēc ka viņu sirds nav patiesības svētota. Pestītāja mīlestībai var nebūt savaldošs spēks pār viņu zemiskajām kaislībām. No pagātnes vēstures mēs zinām, ka cilvēki var stāvēt svētās vietās, tomēr rīkoties viltīgi ar Dieva patiesību. Viņi nevar pacelt svētas rokas uz Dievu, “bez dusmām un šaubīšanās”. Tas ir tāpēc, ka Dievs nepārvalda viņu prātu. Patiesība nekad nav apzīmogojusi to sirdi. “Ar sirdi tici uz taisnību.” Kungu, savu Dievu, vajag mīlēt no “visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka”. Vai jūs to darāt? Daudzi to nedara un nekad nav darījuši. Viņu atgriešanās ir bijusi tikai virspusēja.
“Ja nu jūs,” saka apustulis, “ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” Sirds ir cilvēka citadele (stiprākā vieta — tulk. piez.). No tās iziet dzīvība vai nāve. Kamēr sirds nav šķīstīta, attiecīgā persona ir nederīga kaut kāda veida svēto sadraudzībai. Vai siržu Pārbaudītājs nezina, kas vēl turpina dzīvot grēkā un izturas bezrūpīgi pret savu dvēseli? Vai visapslēptākajām lietām ikviena cilvēka dzīvē nav liecinieku? Es biju spiesta dzirdēt vārdus, ko daži vīri sacījuši sievietēm un meitenēm, — glaimu vārdus, kas teikti ar nodomu pievilt un savaldzināt. Visus šos cilvēkus sātans lieto, lai iznīcinātu dvēseles. Daži no jums tādā veidā varbūt ir bijuši viņa darbarīki; un ja tā, tad jūs ar šīm lietām sastapsieties tiesas dienā. Eņģelis par šo ļaužu šķiru sacīja: “Viņu sirds (537) nekad nav tikusi nodota Dievam. Kristus viņos nemājo. Tur nav patiesības. Tās vietu aizņem grēks, krāpšana un meli. Dieva Vārdam nav ticēts, un tas nav ievērots dzīvē.”
Sātana pašreizējai rosībai, strādājot pie sirdīm, un arī draudzēs un tautās, vajadzētu satraukt ikkatru pravietojumu pētītāju. Gals ir tuvu. Lai mostas mūsu draudzes. Lai atsevišķu locekļu sirds izjūt Dieva atgriešanas spēku, un tad mēs redzēsim Kunga Gara dziļi skarošo darbu. Grēku piedošana nav Jēzus nāves vienīgais rezultāts. Viņš pienesa bezgalīgu upuri, ne tikai lai atņemtu grēku, bet arī lai cilvēka raksturs varētu tikt atjaunots, no jauna izdaiļots un pacelts no gruvešiem, sagatavots Dieva klātbūtnei.
Mums savu ticību jāparāda darbos. Ar lielu dedzību jātiecas pēc bagātīgākas Kristus Gara klātbūtnes mūsos, jo tāda rīcība stiprinās draudzi. Tas ir sātans, kurš cenšas Dieva bērnus atsvešināt. Mīlestība, ak, cik maz mums ir mīlestības — mīlestības uz Dievu un vienam uz otru. Patiesības Vārds un Gars, mājojot mūsu sirdī, mūs atšķirs no pasaules. Nemainīgie patiesības un mīlestības pamatlikumi saistīs sirdi ar sirdi, un vienības spēks būs atbilstošs saņemtās žēlastības un patiesības mēram. Mums ikvienam būtu labi pacelt Dieva karalisko likumu spoguli un tajā aplūkot Viņa rakstura atspulgu. Būsim uzmanīgi, lai neizturētos nevērīgi pret Viņa Vārdā dotajiem briesmu signāliem un brīdinājumiem. Ja brīdinājumus neņems vērā un rakstura trūkumus neuzvarēs, tad šie trūkumi uzvarēs cilvēkus, kam tie piemīt, un viņi sapīsies maldos, atkrišanā un atklātos grēkos. Prāts, kas nav pacelts līdz visaugstākajam standartam, ar laiku zaudēs spēku paturēt to, kas jau kādreiz bija sasniegts. “Kas šķietas stāvot, tas lai pielūko, ka nekrīt.” “Tad nu jūs, mīļie, to papriekš zinādami, sargieties, ka jūs, caur neganto cilvēku pievilšanu līdz novesti, neizkrītat no sava stipruma. Bet (538) pieaudziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā.”
