“Nododiet savas miesas par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā kalpošana Dievam.”
Senā Israēla laikā priesteri kritiski pārbaudīja katru dāvanu, ko
pienesa par upuri. Ja atklāja kādu vainu, tad dzīvnieks tika noraidīts,
jo Kungs bija pavēlējis, ka dāvanai jābūt “bez vainas”. Mums (542)
jānodod savas miesas par dzīvu upuri Dievam; vai tad mums nevajadzētu
censties šo upuri padarīt, cik vien iespējams, pilnīgu? Dievs ir devis
pamācības, kas nepieciešamas mūsu fiziskajai, garīgajai un morālajai
labklājībai; un katram no mums ir pienākums mūsu dzīves ieradumus visos
sīkumos saskaņot ar dievišķo standartu. Vai Dievs apmierināsies ar kaut
ko mazāku par vislabāko, ko mēs spējam upurēt? “Tev būs to Kungu, savu
Dievu, mīlēt no visas savas sirds.” Ja jūs Viņu mīlēsiet no visas sirds,
tad noteikti vēlēsieties Viņam sniegt vislabāko savas dzīves kalpošanu
un centīsieties visus savas būtnes spēkus saskaņot ar likumiem, kas
veicinās jūsu spējas darīt Viņa prātu.
Ikviena spēja mums dota, lai varētu pieņemami kalpot savam Radītājam. Kad mēs grēkojot samaitājām Dieva dāvanas un visus savus spēkus pārdevām tumsas lielkungam, tad Kristus ar savām dārgajām asinīm samaksāja par mums izpirkšanas maksu. “Viņš par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev, bet tam, kas par viņiem miris.” Jums nav jāseko pasaules ieradumiem. “Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, savā prātā atjaunodamies.”
