Dievs šajās pēdējās dienās ir izredzējis ļaudis, kurus Viņš darījis par savas bauslības uzglabātājiem; un šiem ļaudīm vienmēr būs jāveic nepatīkami uzdevumi. “Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis.” Mūsu draudžu pasargāšana no ļaunuma prasīs lielu uzcītību un pastāvīgu cīņu. Ir jāievēro stingra, taisnīga disciplīna, jo daži, kas ārēji liekas reliģiozi, centīsies sagraut citu ticību un slepeni darbosies, lai paaugstinātu sevi.
Kungs Jēzus Eļļas kalnā skaidri pateica: “Tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” Viņš runā par ļaužu šķiru, kas zaudējusi augsto garīguma stāvokli. Lai šie vārdi un tiem līdzīgi ar savu svinīgo, pārbaudošo spēku kļūst mūsu sirdīm tuvi. Kur ir tāda dedzība un nodošanās Dievam, kas atbilst tās patiesības lielumam, kurai mēs ar saviem vārdiem it kā ticam? Pasaules mīlestība, mīlestība uz kādu iemīļotu grēku ir no sirds izraidījusi mīlestību uz lūgšanām un svētu lietu apceri. Tiek uzturēts formāls reliģiskas kalpošanas cikls; bet kur ir Jēzus mīlestība? Garīgums pamazām mirst. Vai šis sastingums, šī skumjā pagrimuma aina turpināsies mūžīgi? Vai patiesības lukturim jākļūst tumšākam un pilnīgi jāizdziest, tāpēc ka tas nav no jauna piepildīts ar žēlastības eļļu?
Es vēlos, kaut katrs sludinātājs un ikviens no mūsu strādniekiem šo jautājumu redzētu tā, kā tas man parādīts. Sevis vērtēšana un iedomība nokauj garīgo dzīvību. Paaugstināts tiek paša “es”; par šo “es” tiek daudz runāts. Ak, kaut šis “es” varētu nomirt! “Es mirstu ik dienas,” sacīja apustulis Pāvils. Kad dvēselē iespiežas šī lepnā, lielīgā pašapmierinātība un šī bezrūpīgā paštaisnība, (539) tad Jēzum tur nemaz vairs nav vietas. Viņš tiek nostādīts zemāk, kamēr “es” kļūst arvien ievērojamāks un piepilda visu dvēseles templi. Šī iemesla dēļ Kungs tik maz var darīt mūsu labā. Ja Viņš strādātu ar mūsu pūlēm, tad darbarīks tomēr visu godu piešķirtu pats savai atjautībai, savai gudrībai un spējām, un sevi apsveiktu tāpat, kā to darīja farizejs: “Es gavēju divas reizes nedēļā. Es dodu desmito no visa, kas man pieder.” Kad “es” tiks apslēpts Kristū, tad tas vairs tik bieži neparādīsies virspusē. Vai mēs saskaņosimies ar Dieva Gara gribu? Vai ņemsim vairāk vērā praktisko dievbijību un daudz mazāk tehniskos iekārtojumus?
Kristus kalpiem vajadzētu dzīvot kā Viņa skata un eņģeļu klātbūtnē. Tiem jācenšas saprast šī laika prasības un jāsagatavojas tās sastapt. Sātans nepārtraukti mums uzbrūk jaunos un vēl neizmēģinātos veidos, un kāpēc gan Dieva armijas virsniekiem vajadzētu būt tik nemākulīgiem? Kāpēc tiem vajadzētu atstāt neattīstītu kādu savu spēju? Ir darāms liels darbs, un, ja tā veikšanā trūkst saskanīgas rīcības, tad iemesls ir pašmīlība un sevis vērtēšana. Mēs sekmīgi un saskanīgi strādāsim tikai tad, ja rūpīgi izpildīsim Kunga pavēles, neuzliekot darbam mūsu pašu zīmogu un neietekmējot to ar savu īpatnējo individualitāti. “Spiedieties kopā,” sacīja eņģelis, “spiedieties kopā!”
Es skubinu jūs, kas kalpojat svētās lietās, vairāk kavēties pie praktiskās reliģijas. Cik reti redzama jūtīga sirdsapziņa un patiesas, dziļas dvēseles skumjas, un grēka atzīšana! Tas ir tāpēc, ka mūsu vidū trūkst spēcīgas Dieva Gara darbības. Mūsu Pestītājs ir kāpnes, ko redzēja Jēkabs, kuru pamats balstījās uz zemes un augšējie pakāpieni sasniedza visaugstākās debesis. Tas rāda, kādā veidā paredzēta glābšana. Ja kāds no mums beidzot tiks izglābts, tad tas notiks, pieķeroties Jēzum kā kāpņu spraišļiem. Ticīgajam Kristus ir dots par gudrību un taisnību, svētdarīšanu un pestīšanu. Lai neviens neiedomājas, ka ienaidnieku uzvarēt ir viegli (540) un ka viņš, pašam nepūloties, var tikt uznests augšā, lai saņemtu nesamaitātu mantojumu. Ja lūkosimies atpakaļ, tad apreibsim; atraušanās no balsta nozīmē bojāeju. Tikai nedaudzi saprot, cik svarīgi ir pastāvīgi cīnīties par uzvaru. Viņu uzcītība atslābst, un rezultātā tie kļūst savtīgi un apmierina savas iegribas. Garīgu centību vairs neuzskata par svarīgu. Kristieša dzīvē netiek iekļautas nopietnas cilvēciskas pūles.
Daži no tiem, kas domā, ka viņi stāv stipri, tāpēc ka tiem ir patiesība, briesmīgi kritīs; jo viņiem nav patiesības, kāda tā ir Jēzū. Mirkļa neuzmanība var dvēseli iedzīt neatgriežamā bojāejā. Viens grēks ierosina otru, un otrs sagatavo ceļu trešajam un tā tālāk. Mums kā Dieva uzticīgiem vēstnešiem pas-tāvīgi jāsauc uz Kungu, lai Viņš mūs uztur savā spēkā. Ja mēs kaut sprīdi novēršamies no pienākuma, tad mums draud briesmas aiziet grēka ceļā, kas noslēgsies pazušanā. Ikkatram no mums ir cerība, bet tikai vienā ziņā: ja savienojamies ar Kristu un visus spēkus ieguldām cīņā par sava rakstura pilnveidošanu.
Tā reliģija, kas pavirši skatās uz grēku un runā par Dieva mīlestību uz grēcinieku, neņemot vērā viņa rīcību, tikai iedrošina grēcinieku ticēt, ka Dievs viņu pieņems, kaut arī tas turpinātu darīt to, ko atzīst par grēku. Tieši tā rīkojas daži, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai. Viņš patiesību nesaista ar dzīvi, un tas ir iemesls, kāpēc tai nav spēka pārliecināt un atgriezt dvēseli.
Dievs man rādīja, ka dažu Kalifornijas draudžu locekļu dzīvē nekad nav tikusi ieausta patiesība, kāda tā ir Jēzū. Viņiem nav Bībeles reliģijas. Viņi nekad nav atgriezušies, un, ja viņu pieņemtā patiesība nesvētos viņu sirdis, tad tie tiks sasieti kopā ar nezālēm, jo viņi nenes dārgus augļu ķekarus, kas liecinātu, ka tie ir dzīvā Vīnakoka zari.
“Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un (541) ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka Tas par to apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” Daudzu dzīve rāda, ka tiem nav dzīvas savienības ar Dievu. Viņi tiek ierauti pasaules ceļā. Ar Kristu viņiem tiešām nav nekā kopēja. Tie mīl izpriecas un ir piepildīti ar savtīgām domām, plāniem, cerībām un centieniem. Viņi kalpo ienaidniekam, izliekoties, ka kalpo Dievam. Viņi atrodas sātana verdzībā, un šīs saites ir paši izvēlējušies, labprātīgi kļūdami par sātana vergiem.
Daudzu lolotie nepareizie uzskati, ka bērnu savaldīšana ir kaitīga, noveduši bojāejā tūkstošu tūkstošus. Ja jūs nebūsiet modri, tad bērnus noteikti paņems sātans. Neatbalstiet bērnu draudzību ar neticīgajiem! Atraujiet viņus no tiem! Arī paši izejiet no tādu cilvēku vidus un rādiet tiem, ka jūs stāvat Kunga pusē!
Vai tie, kas saucas Visaugstākā bērni, pacels karogu, — ne tikai
pulcējoties savās sanāksmēs, bet kamēr vien turpināsies laiks? Vai jūs
negribat būt Kunga pusē, apņemoties viņam kalpot ar visu sirdi? Ja jūs
izturēsities tāpat kā Israēla bērni, neņemot vērā Dieva skaidri
izteiktās prasības, tad noteikti baudīsiet Viņa sodības; bet, ja jūs
atstāsiet grēku un staigāsiet dzīvā ticībā, tad jūsu daļa būs
visbagātīgākās Debesu svētības.
Bāzelē, Šveicē, 1887. gada 1. martā
