Mīļā māsa G! Mana sirds plūst pāri mīlestībā un līdzjūtībā pret tevi. Pašreizējais stāvoklis Tavā ģimenē neapšaubāmi ir Tavu maldīgo uzskatu realizēšanas rezultāts; un tam vēl nav gals. Tu neesi saskatījusi briesmas, kādās noved tik brīva saiešanās ar radiem. Viņiem ir bijis lielāks iespaids pār Tevi un tavējiem, nekā Tev uz viņiem. Tāpēc ka tie ir Tavi radi, viņi nekļūst par mazāku šķērsli Tavai garīgajai labklājībai un nav mazāk vainojami Dieva svēto likumu pārkāpšanā. Viņu rīcība Dievam ir tikpat pretīga kā jebkura (543) cilvēka izturēšanās, kas atraida gaismu un patiesību un negrib uzklausīt pierādījumus tās labā. Tavu prātu un izturēšanos ir ietekmējuši kaitīgi iespaidi. Dievs ir gādājis par visu, lai pestīšana būtu mums sasniedzama, bet Viņš negrib to uzspiest pret mūsu gribu. Viņš savā Vārdā ir skaidri pateicis nosacījumus, bet mums ar sirdi un prātu vajadzētu būt ieinteresētiem šos nosacījumus uzzināt, lai neizdarītu kādu kļūdu un neciestu neveiksmi, cenšoties nodrošināt tiesības uz Debesu mājokļiem.
Mēs vienā un tajā pašā laikā nevaram kalpot Dievam un pasaulei. Mums nav jāpieķeras saviem pasaulīgajiem radiem, kas nemaz nevēlas mācīties patiesību. Ar tiem saejoties, mums jācenšas, lai katrā iespējamā veidā no mums spīdētu gaisma; bet nekādā gadījumā nevajadzētu pieļaut, ka viņu uzskati un paražas ietekmē mūsu vārdus, mūsu uzvešanos, ieradumus un paražas. Savās attiecībās ar viņiem mums jārāda patiesība. Ja to nevaram, tad, jo mazāk ar tiem saejamies, jo labāk tas mūsu garīgumam. Ja paši ejam starp biedriem, kuru iespaidā aizmirstam augstās prasības, kādas Kungam ir pret mums, tad mēs ieaicinām kārdināšanas un kļūstam pārāk vāji morālajā spēkā, lai tām pretotos. Mēs sākam dalīties savu biedru garā un lolot viņu uzskatus, bet svētās un mūžīgās lietas vērtēt zemāk par savu draugu domām. Īsi sakot, mēs tiekam saraudzēti tieši tādi, kādus visas taisnības ienaidnieks vēlējās mūs redzēt.
Pakļauti šādam iespaidam, jaunieši ir vieglāk ietekmējami nekā tie, kas gados vecāki. Uz viņu prātu atstāj iespaidu — sejas izteiksme, ko tie redz, balsis, ko viņi dzird, vietas, ko apmeklē, sabiedrība, kurā uzturas, un grāmatas, ko tie lasa. Ir neiespējami pārvērtēt nozīmi, kāda ir biedru izvēlei kā sev, tā sevišķi mūsu bērniem, gan šai pasaulei, gan nākamai.
Pirmie dzīvības gadi ir svarīgāki par jebkuru citu dzīves posmu. Tad neapstrīdami iesim uz priekšu vai nu pareizajā, (544) vai nepareizajā virzienā. No vienas puses, var iegūt zināmu daudzumu nenozīmīgu zināšanu; un, no otras puses, iepazīstoties ar Dievu un nostiprinot katru Dieva uzticēto spēju, var iegūt nopietnas, vērtīgas un praktiskajai dzīvei derīgas atziņas. Mūsu tagadējai un mūžīgajai labklājībai vissvarīgākā un visnozīmīgākā ir dievišķās patiesības atzīšana, kā tā atklāta Dieva Vārdā.
Mēs dzīvojam laikā, kad pāri reālajam, dabīgajam un paliekošajam paaugstina visu, kas ir nepatiess un virspusējs. Prāts jāsarga no visa, kas to vadītu nepareizā virzienā. To nevajadzētu apgrūtināt ar mazvērtīgiem stāstiem, kas nestiprina garīgos spēkus. Domas būs tāda paša rakstura, kā barība, kuru mēs sniedzam prātam. Laiku, ko veltī nevajadzīgām, nesvarīgām lietām, labāk vajadzētu pavadīt pestīšanas plāna brīnišķīgo noslēpumu pārdomāšanā un visu Dieva piešķirto spēku izlietošanā, mācoties Kunga ceļus, lai mūsu kājas nekluptu pret neticības tumšajiem kalniem un nenomaldītos no svētuma takas, kas ar bezgalīgu upuri sagatavota Kunga atpirktajiem, lai viņi pa to staigātu. Prāta spēks un reālas zināšanas ir tādi ieguvumi, ko nevar nopirkt ar Ofīras zeltu. Tie ir vērtīgāki par zeltu un sudrabu. Šo izglītības veidu jaunieši parasti neizvēlas. Viņi vadās no savām ilgām, savas patikas un nepatikas, savām iedomām un tieksmēm; bet, ja vecākiem ir pareizs priekšstats par Dievu, patiesību, iespaidiem un sabiedrību, kādai vajadzētu apņemt viņu bērnus, tad tie izjutīs Dieva uzlikto atbildību nepieredzējušos jauniešus stingri vadīt pareizajā ceļā, zinot, ka pļaus to, ko paši būs sējuši.
Ja mana balss varētu sasniegt vecākus visā zemē, tad es vēlētos viņus brīdināt nepakļauties savu bērnu gribai, izvēloties biedrus vai draugus. Vecāki maz ņem vērā, ka jaunieši pret kaitīgiem iespaidiem ir daudz uzņēmīgāki (545) nekā pret dievišķajiem; tāpēc viņu biedriem jābūt tādiem, kas vislabvēlīgāk ietekmētu viņu pieaugšanu žēlastībā un Dieva Vārdā atklātās patiesības nostiprināšanā sirdī. Ja bērni biedrojas ar tādiem, kuru sarunu temati ir nesvarīgi un laicīgi, tad viņu prāts pielāgosies šim līmenim. Ja viņi dzird nomelnojam reliģijas pamatlikumus un noniecinām mūsu ticību, ja viņiem jāklausās viltīgi iebildumi pret patiesību, tad dzirdētais iesakņosies to prātā un veidos viņu raksturu. Ja viņu prātu nodarbina dažādi stāsti, patiesi vai izdomāti, tad tas vairs nav spējīgs uzņemt derīgas un zinātniskas atziņas, kas tiem tik vajadzīgas. Ak, cik postošu iespaidu šī mīlestība uz vieglu lasāmvielu ir atstājusi uz prātu! Kā tā ir iznīcinājusi godīguma un patiesas dievbijības pamatlikumus, kam jāatrodas simetriska rakstura pamatā! Tā pielīdzināma lēnas iedarbības indei, kas agrāk vai vēlāk nesīs savus rūgtos augļus. Ar nepareizu iespaidu atstāšanu jauniešu prātā rēta tiek sista ne smiltīs, bet cietā klintī.
Tavu bērnu biedru raksturs ir tāds, kas viņus atšķir no katra iespaida, kas kavētu vai mainītu viņu veselību postošos ieradumus. Viņi ir neiecietīgi, ja nevar iet paši savu ceļu. Kristiešu padoms tiem ir pretīgs. Viņi iet plato ceļu, kas ved uz pazušanu, un jebkurš iespaids, kas cenšas tos vadīt pretējā virzienā, pamodina viņos visļaunākos spēkus. Tie ir apstākļu radījumi. Šo agro saišu veidošanās, kas nelabvēlīga reliģiskajiem iespaidiem, ir atstājusi pārvaldošu ietekmi uz katru viņu nākamo soli. Novietojiet jauniešus iespējami vislabvēlīgākajos apstākļos, jo sabiedrība, kādā viņi uzturas, pamatlikumi, kādus tie pieņem, ieradumi, kādus veido, ar nemaldīgu noteiktību izšķirs jautājumu par viņu derīgumu šeit, kā arī viņu mūžīgās intereses. Vecākiem nevajadzētu piekāpties savu bērnu tieksmēm, bet vajadzētu iet Dieva iezīmēto nepārprotamo pienākumu taku, (546) laipni viņus saval-dot, stingri un noteikti, tomēr mīlestībā, noraidot bērnu nepareizās vēlēšanās un sirsnīgi, neatlaidīgi un pastāvīgi lūdzot un vadot viņu soļus prom no pasaules pretī Debesīm. Bērnus nevajadzētu atstāt un ļaut viņiem iet katru pašu izraudzīto ceļu, tādus ceļus, kas ir atklāti uzbrukumiem no visām pusēm un vada prom no pareizās takas. Neviens neatrodas tik lielās briesmās kā tie, kas briesmas nevērtē un ir neiecietīgi pret brīdinājumiem un padomiem.
Mana māsa, es Tev tagad tā rakstu tāpēc, ka redzu tev draudošās briesmas. Kamēr varbūt daudzi Tev glaimo un bauda Tavu viesmīlību, necenšoties būt par svētību, dodot pareizus padomus, man Tevi tomēr jābrīdina no briesmām, ko Tu nesaskati un kas apdraud Tavu tagadējo un mūžīgo laimi. Mēs tuvojamies vētrainam laikam, tādēļ nepieciešams pārbaudīt mūsu ticības pamatus. Mums jāpēta bauslības grāmata, lai redzētu, vai nekļūdāmies, domājot, ka mums ir tiesības uz nemirstīgu mantojumu.
Mūsu cilvēkus parasti uzskata par pārāk nenozīmīgiem, lai viņus vispār ievērotu, bet apstākļi mainīsies. Kristīgās pasaules pašreizējā rīcība baušļu turētājus nenovēršami izvirzīs redzamā vietā. Notiek pastāvīga Dieva patiesību aizvietošana ar cilvēku izgudrotām teorijām un viltus mācībām. Visdažādākos veidos cenšas apspiest to cilvēku sirdsapziņu, kas vēlas būt uzticīgi Dievam. Likum-devējas varas nostāsies pret Dieva ļaudīm. Tiks pārbaudīta katra dvēsele. Ak, cik gudriem kā tautai vajadzētu būt mums pašiem un ar padomu un piemēru šo gudrību mācīt saviem bērniem! Tiks pārmeklēts ikkatrs mūsu ticības viedoklis, un, ja mēs nebūsim rūpīgi un uzcītīgi Bībeles pētītāji, kas nopamatojušies un stingri nostiprinājušies, tad pasaules lielo vīru gudrība mūs nomaldinās.
Pasaule ir aizrāvusies ar darbu, rūpēm un dažādiem pasākumiem. Pēc ļaunuma dzenas tik dedzīgi, it kā tā būtu taisnība, pēc maldiem — it kā tie būtu patiesība, un grēkam seko kā svētumam. Tumsa (547) sedz zemi un bieza krēsla ļaudis. Un vai tādā laikā kā šis Dieva tauta drīkst gulēt? Vai tie, kas glabā patiesību, turpinās klusēt it kā paralizēti? Neticīgie saka, ja viņi ticētu tam, kam kristieši sakās ticam, tad tie izturētos daudz nopietnāk un dedzīgāk. Ja mēs ticam, ka visu lietu gals ir tuvu, “cik ļoti tad mums pienākas staigāt svētā dzīvošanā un dievbijībā”!
Katrai dvēselei, kas tiešām tic patiesībai, būs atbilstoši darbi. Visi būs nopietni, svinīgi un nenogurs savās pūlēs pievērst dvēseles Kristum. Ja patiesība vispirms būs dziļi iedēstīta pašu dvēselēs, tad viņi centīsies to ieviest arī citu sirdīs. Patiesība vispār par daudz tiek turēta ārējā pagalmā. Ienesiet to dvēseles iekšējā templī, paaugstiniet to sirds tronī, un lai tā pārvalda dzīvi. Ja Dieva Vārdu pētītu un tam paklausītu, tad sirds atrastu atvieglojumu, mieru un prieku un tiektos pretī Debesīm; bet, ja patiesību atšķir no dzīves un tur ārējā pagalmā, tad Dieva laipnības uguns sirdi nesasilda.
Daudzi Jēzus reliģiju taupa noteiktām dienām, zināmiem gadījumiem un citā laikā to noliek pie malas un neievēro. Patiesības pamatlikumi nav domāti tikai dažām stundām Sabatā vai īpašiem līdzjūtības darbiem, bet tie jāglabā sirdī, lai skaidrotu un svētotu raksturu. Ja ir kāds acumirklis, kad cilvēks varētu būt drošs bez šīs sevišķās gaismas un spēka no Debesīm, tad viņš vispār varētu iztikt bez Dieva patiesības. Bībelei, Dieva skaidrajam, svētajam Vārdam, vajag būt viņa padomdevējam un vadonim, viņa dzīvi pārvaldošajam spēkam. Tā mūs pastāvīgi mācīs, ja vien mēs šīs mācības uzņemsim savā sirdī.
Ābrahāmam Dievs parādīja labvēlību. Kungs sacīja: “Es zinu viņu, ka viņš pavēlēs saviem bērniem un savam namam pēc sevis, un viņi sargās Kunga ceļu, darot, kas taisnība un kas tiesa.” (angļu tulk.) Dievs godāja Ābrahāmu, tāpēc ka viņš rūpējās par reliģijas ievērošanu mājās un lika (548) Kunga bijāšanai piepildīt visu viņa namu. Tas ir Dievs, kas saka: “Es zinu, ka viņš pavēlēs,” viņš nekļūs neuzticīgs svētajā uzdevumā un nepakļausies nevienam, izņemot Dievu; bauslība ir dota, un Ābrahāms to ievēros un sargās; nekādas aklas jūtas neaptumšos viņa izpratni par pareizo un nenostā-sies starp Dievu un Viņa bērnu dvēselēm; tā laipnība, kas ir vispatiesākā nežēlība, Ābrahāmu nenomaldinās.
