Vecāki un bērni vienādi pieder Dievam, un Viņš vēlas tos vadīt. Ābrahāms valdīja pār savu namu, savienojot mīlestību ar autoritāti. Dieva Vārds mums ir devis likumus, lai mūs vadītu. Šie likumi veido standartu, no kā nedrīkstam novērsties, ja gribam iet Kunga ceļu. Dieva gribai jābūt pirmajā vietā. Mums nav jājautā: Ko citi ir darījuši? Ko domās mani radi? Vai — ko viņi par mani sacīs, ja es iešu šo ceļu? Bet gan: Ko ir sacījis Dievs? Ne vecāki, ne bērni neiegūs sev patiesu labumu nevienā citā ceļā, izņemot Kunga ceļu.
Es esmu pateicīga, ka tev ir krietni dēli, kas cenšas staigāt Kunga ceļos; bet es ceru, ka tu vēl vairāk izpratīsi pienākuma taku viņu biedru izvēlē. Tas izšķirs, vai tu pieaugsi garīgumā vai arī reliģiskajā dzīvē nīkuļosi. Sirdsapziņas stingrajām pavēlēm ir jāpaklausa arī tad, ja ir grūti, un tas vairos tavus morālos spēkus. Pienākumi bieži ir krusti, kas mums jāpaceļ. Lūgšanas un slavu Dievam ne vienmēr iespējams pienest par upuri bez cīņas. Ceļā, pa kuru mums jāiet, lai aizsniegtu Dieva pilsētas vārtus, jāsastopas ar pašaizliedzību un krusta nešanu. Pa šo ceļu ir gājis Jēzus; vai mēs Viņam sekosim?
Mums jābūt Dieva līdzstrādniekiem, ne tikai rūpējoties par savu pestīšanu, bet arī darot visu iespējamo citu glābšanas labā. Tā mēs kļūstam dalībnieki lielajā glābšanas plānā un pamazām kļūsim arī par mūžīgās godības pilsoņiem. Dievs Tevi aicina steigties pa ceļu, kas ved pretī “goda maksai, uz ko Dievs aicina Kristū Jēzū”. Kaut Kungs tevi svētītu — tā ir mana lūgšana. Bet atceries, ja Tu esi (549) savienota ar Kristu, tad Tev jābūt Viņa līdzstrādniecei. Ja mēs ik dienas neesam Kristus Gara līdzdalībnieki, tad mūsu dievbijība un reliģiskie pienākumi sašaurināsies atbilstoši mūsu pašu interesēm. Interese par citu dvēselēm dos kristīgajam raksturam plašumu, dziļumu un stabilitāti.
Kungs nāk. Mēs tuvojamies mājām, un mums dziļi jāelpo Debesu atmosfēra; tad būsim vienoti ar Pestītāju visos Viņa plānos. Mūsu raksturs kļūs labāks, un mēs spēsim arī citus virzīt augšup un būsim spēcīgi labos darbos.
