Mums darāms darbs, ko tikai nedaudzi izprot. Tas ir pienākums pasludināt patiesību visām tautām. Strādniekiem ir plašs lauks kā ārzemēs, tā arī Amerikā. Dievs aicina iziet šajos laukos vīrus, kas ir svētījušies, skaidri, augstsirdīgi, bez aizspriedumiem un pazemīgi. Cik maz ir to, kam ir kāda sajēga par šo darbu! Mums vajag atmosties un strādāt, skatoties no augstāka redzesviedokļa, nekā līdz šim esam darījuši.
Tiem, kas tagad pieņem patiesību, ir visas priekšrocības, sevišķi gaismas un zināšanu krājumos, kas sniegti mūsu preses izdevumos. Tagad vajadzētu pareizi novērtēt pagātnes pieredzi, kas ir bagāta un daudzveidīga. Mēs zinām, cik grūti bija strādāt sākumā, ar cik daudz šķēršļiem tad bija jāsastopas, cik maz iespēju bija celmlaužu rīcībā, lai darbu virzītu uz priekšu. Bet tagad viss ir mainījies, un pār visu spīd skaidra gaisma. Ja to sirdīs, kas apliecina ticību patiesībai, varētu ienākt pirmatnējā kristietība, tad viņiem būtu jauna dzīvība un spēks. Tad ļaudis, kas ir tumsā, redzētu atšķirību starp patiesību un maldiem, starp Dieva Vārda mācībām un māņticīgajiem izdomājumiem.
Mēs esam kļūdījušies, necenšoties ar patiesību aizsniegt sludinātājus un augstākās sabiedrības šķiras. Pārāk lielā mērā esam izvairījušies no ļaudīm, kas nepieder mūsu ticībai. Neskatoties uz to, ka mums nevajadzētu ar viņiem biedroties, lai veidotos viņu līdzībā, tomēr jāņem vērā, ka visur ir godīgi cilvēki, kuru labā vajadzētu strādāt uzmanīgi, gudri un saprātīgi, mīlot viņu dvēseles. Vajadzētu dibināt fondu (581) vīru un sievu izglītošanai, kas kā šeit, tā citās zemēs strādātu šo augstāko šķiru labā. Mēs vispār esam pārāk daudz runājuši par piemērošanos parastajiem ļaudīm. Dievam vajadzīgi apdāvināti cilvēki, kam attīstīts prāts, kas spēj apsvērt pierādījumus, — vīri, kas patiesību meklēs kā apslēptu mantu. Šie vīri spēs sasniegt ne tikai vienkāršos ļaudis, bet arī augstāk stāvošos. Tādi vīri vienmēr būs Bībeles pētītāji, pilnīgi apzinoties uz viņiem gulstošās atbildības svētumu. Viņi dos pietiekoši daudz pierādījumu par derīgumu savam darbam.
Darba dažādajās nozarēs mums ir pārāk maz talantīgu strādnieku. Jāķeras pie jaunām aktivitātēm. Mums jāprot izdomāt plānus, kā sasniegt tumsā esošās dvēseles. Mums nepieciešami inteliģenti cilvēki ar dažādām spējām, bet nevajadzētu viņos meklēt kļūdas, tāpēc ka to uzskati pilnībā nesaskan ar mūsējiem. Mums vajadzētu spraust plašākus plānus strādnieku izglītošanai, kas pasludinātu vēsti. Tie, kas tic patiesībai un to mīl, ir rīkojušies augstsirdīgi, dodot līdzekļus patiesības lietas dažādo pasākumu atbalstīšanai, bet ļoti trūkst spējīgu strādnieku. Nav gudri pastāvīgi izdot līdzekļus, lai at-vērtu jaunus laukus, kamēr tik maz ir darīts strādnieku sagatavošanai, kas varētu tajos iziet. Dieva darbu nedrīkst aizkavēt darbarīku trūkums. Dievs aicina spējīgus vīrus, kas ir Bībeles pētnieki, kas mīl patiesību, ko viņi atklāj citiem, un kas to ieauž savā dzīvē un raksturā. Mums vajadzīgi cilvēki, kas mīl Jēzu un Viņam pieķeras un kas vērtē kritušās cilvēces dēļ pienesto bezgalīgo upuri. Mums vajadzīgas svētas, uguns skartas lūpas un sirdis, kas brīvas no grēka traipiem. Tie, kuru dievbijība ir sekla un kam ir liela vēlēšanās būt pirmajiem un labākajiem, nav vīri šim laikam. Tādi, kas par saviem uzskatiem domā vairāk nekā par darbu, nav vajadzīgi.
Mūsu draudzes nesaņem audzināšanu, kas tās mācītu staigāt visā gara pazemībā, atstāt lepošanos ar ārišķībām un rūpēties par iekšējo rotājumu. (582) Draudzes spējas un panākumi ir tieši tādi, kādus tos izveido sludinātāju dedzība, skaidrība, pašaizliedzība un saprātīgs darbs. Tās atsevišķos locekļus vajadzētu raksturot rosīgam misijas garam. Viņiem vajadzīga dziļāka dievbijība, stiprāka ticība un plašāki uzskati. Personīgajās pūlēs tiem jādara daudz pilnīgāks darbs. Kas mums nepieciešams, tā ir dzīva reliģija. Viens atsevišķs cilvēks ar izteiktu pienākuma izpratni, kura dvēsele ir savienota ar Dievu un kas deg par Kristu, izplatīs spēcīgu iespaidu uz labu. Viņš dzers ne no kaut kādas trūcīgas, dubļainas, netīras straumes, bet no skaidrajiem augstienes ūdeņiem pie avota iztekas. Viņš varēs draudzei dot jaunu enerģiju un spēku. Dievs vēlas, lai, pieaugot spiedienam no ārpuses, Viņa draudzi atdzīvinātu svētās, svinīgās patiesības, kam tā tic. Svētais Gars no Debesīm, strādājot ar Dieva dēliem un meitām, pārvarēs šķēršļus un cīņā pret ienaidnieku viņus nostādīs izdevīgākā vietā. Dievam savu baušļus turošo un Viņa patiesību mīlošo ļaužu labā ir rezervētas lielas uzvaras. Lauki jau kļūst balti pļaujai. Mūsu rokām sagatavotajā patiesībā ir gaisma un bagātīgas, krāšņas dāvanas no Debesīm; bet vīri un sievas nav gatavi strādāt ātri nobriestošajos pļaujas laukos.
Dievs zina, cik uzticīgi un ar kādu nodošanās garu ikviens izpilda savu uzdevumu. Šajā lielajā darbā nav vietas slinkajiem, nav vietas savu iegribu apmierinātājiem vai tādiem, kas nespēj gūt sekmes nevienā aicinājumā, nav vietas svārstīgiem cilvēkiem, kas nav dedzīgi garā, labprātīgi panest grūtības, pretestību, kaunu vai nāvi Kristus dēļ. Kristīgo sludinātāju vidū nav vietas traniem (liekēžiem — tulk. piez.). Sludināt mēģina arī tādi cilvēki, kas ir nolaidīgi, pavirši, negodbijīgi. Būtu labāk, ja viņi apstrādātu zemi, nekā mācītu Dieva svēto patiesību.
Nastas, ko nesuši vecākie strādnieki, drīz vajadzēs uzņemties jauniešiem. Mēs esam zaudējuši laiku, nolaidīgi izturēdamies pret jauniešu (583) izvirzīšanu priekšējās rindās un pret pienākumu sniegt viņiem augstāku, pilnīgāku izglītību. Darbs pastāvīgi attīstās, un mums jāpaklausa pavēlei: “Ejiet uz priekšu!” Daudz laba iespējams veikt ar jaunatni, kas nopamatota patiesībā, kas viegli nepadodas ārējās vides ietekmei un nenovēršas no pareizā, kas staigā ar Dievu, kas daudz lūdz un visnopietnākajā veidā pūlas sakrāt tik daudz gaismas, cik vien iespējams. Strādnieki jāmāca izlietot savus augstākos garīgos un morālos spēkus, ar kādiem viņus apveltījusi daba, audzināšana un Dieva žēlastība; tomēr viņu panākumi būs proporcionāli svētīšanās un uzupurēšanās pakāpei, kādā darbs tiks darīts, nevis dabīgajām un iegūtajām spējām. Ir nepieciešamas visnopietnākās un neatlaidīgākās pūles, lai iegūtu derīga strādnieka īpašības. Tomēr, ja ar cilvēka pūlēm nestrādās Dievs, tad neko nevarēs sasniegt. Kristus saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat.” Dievišķā žēlastība ir šis varenais, glābjošais spēks. Bez tās visas cilvēciskās pūles ir veltīgas. Lai kādu pārliecinātu par patiesību, šīs žēlastības līdzdarbība ir nepieciešama pat pie visspēcīgākās un nopietnākās cilvēciskās centības.
Dieva lietai vajadzīgi skolotāji, kam ir augstas morālas īpašības un kam var uzticēt citu audzināšanu, — cilvēki, kas veseli ticībā, smalkjūtīgi un pacietīgi, kas staigā ar Dievu un atturas no visa, kas liekas ļauns, kas ir tik cieši savienoti ar Dievu, ka var būt gaismas kanāli, — īsi sakot, labi audzināti kristīgi ļaudis. Tādu cilvēku atstātie labie iespaidi nekad nebūs izdzēšami; un tādā veidā sniegtās audzināšanas rezultāti pastāvēs visā mūžībā. Kas šajā apmācīšanas procesā ir darīts nolaidīgi, tas, iespējams, tā arī paliks nedarīts. Kas uzņemsies šo darbu? Mēs vēlamies, kaut būtu ticībā iesakņoti un nopamatoti stipri, jauni cilvēki, kam ir tāda dzīva savienība ar Dievu, ka viņi pēc mūsu vadošo brāļu ieteikuma varētu iestāties mūsu zemes augstākajās koledžās, kur tiem būtu plašāks lauks studijām un novērošanai. Biedrošanās ar dažādu uzskatu cilvēkiem, (584) iepazīšanās ar populārām audzināšanas metodēm un to rezultātiem, kā arī vadošajos mācību institūtos mācītās teoloģijas zināšanas tādiem strādniekiem būtu ļoti vērtīgas, darot viņus spējīgus strādāt izglītoto šķiru labā un cīnīties pret mūsu laika valdošajiem maldiem. Tāda bija seno valdiešu metode; un mūsu jaunatne, ja tā, tāpat kā valdieši, būs uzticīga Dievam, pat izglītības iegūšanas laikā var darīt labu darbu, sējot patiesības sēklu citu prātos.
“Esiet stipri un turieties kā vīri.” Jautājiet tam, kas jūsu dēļ cieta kaunu, apvainojumus un apsmieklu: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Neviens nav tik augsti izglītots, lai nevarētu kļūt par pazemīgu Kristus mācekli (1). Tie, kas sapratīs, ka atdot labāko no savas dzīves un zināšanām Viņam, no kura visi ir saņēmuši, ir priekštiesība, nevairīsies nekādu pūļu, nekādu upuru, lai visaugstākajā kalpošanā atdotu atpakaļ Dievam Viņa uzticētos talantus. Lielajā dzīves cīņā daudzi strādnieki no redzesloka pazaudē izpratni par savas misijas svinīgumu un tās svēto raksturu. Grēka nāvējošais lāsts turpina viņos iznīcināt un sabojāt Dieva morālo līdzību, tāpēc ka tie nestrādā tā, kā strādāja Kristus.
Mēs redzam, ka ir jāatbalsta plašāki uzskati par izglītību, un sludināšanas darbā jāiesaista vairāk apmācīti cilvēki. Tie, kas neiegūst pareizu izglītību, pirms sāk strādāt Dieva darbā, nav spējīgi saprast šo svēto uzdevumu un virzīt uz priekšu reformācijas darbu. Tomēr visiem vajadzētu turpināt izglītību arī pēc tam, kad iesaistījušies darbā. Dieva Vārdam viņos jāatrod paliekoša mājvieta. Ir nepieciešams, lai mūsu strādniekiem būtu smalkjūtīgāka, tīrāka un cēlāka dvēsele. Tāda pieaugšana savus rezultātus parādīs mūžībā.
“Es rakstu jums, tēvi, jo jūs esat atzinuši Viņu, kas ir no iesākuma. Es rakstu jums, jaunekļi, jo jūs esat spēcīgi, un Dieva Vārds paliek (585) jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši.” Apustulis šeit savieno tēvu pieredzi ar jauniešu pieredzi; līdzīgi darbā ir savienoti vecie un jaunākie mācekļi, kam nav piedzīvojumu šīs vēsts sludināšanas sākotnējos notikumos. Tiem, kas vēsts rašanās laikā bija jauni, jāsaņem audzināšana no vecajiem karognesējiem. Šiem skolotājiem jāsaprot, ka pūles cilvēku sagatavošanai viņu svētajam uzdevumam nevar būt par lielām, kamēr karognesēji vēl spējīgi turēt karogu paceltu. Un tomēr arī tie, kas jau ilgi cīnījušies, vēl var iegūt uzvaras. Viņi tik pilnīgi iepa-zinušies ar sātana viltībām, ka tos vairs nevar viegli novērst no vecajām takām. Viņi atceras agrākās dienas. Viņi pazīst To, kas ir no iesākuma. Viņi vienmēr var būt gaismas nesēji, uzticīgi Dieva liecinieki, dzīvas vēstules, zināmas un lasāmas visiem cilvēkiem.
Tādēļ pateiksimies Dievam par tiem, kas atlikuši, kā savā laikā Jānis, lai stāstītu visus šīs vēsts iesākumā gūtos piedzīvojumus, kā arī par tās patiesības saņemšanu, kas mums tagad ir tik dārga. Bet šie cilvēki viens pēc otra krīt savā postenī, un vienīgā gudrā rīcība ir citu sagatavošana, kas varētu uzņemties viņu atstāto darbu.
Ir jāpieliek pūles, lai izglītotu darbam jauniešus. Viņiem jāiznāk priekšplānā, jāuzņemas nastas un atbildības. Tiem, kas tagad ir jauni, ir jākļūst par stipriem vīriem. Viņiem jābūt spējīgiem plānot un dot padomu. Dieva Vārds, paliekot viņos, darīs tos skaidrus un piepildīs ar ticību, cerību, drosmi un dievbijību. Darbs tagad ļoti aizkavējas, tāpēc ka atbildības nes cilvēki, kas tām nav sagatavoti. Vai šis lielais trūkums turpināsies un pieaugs? Vai šie atbildīgie pienākumi no veco, pieredzējušo strādnieku rokām pāries tādu cilvēku rokās, kas nav spējīgi tos veikt? Vai mēs nepametam novārtā ļoti svarīgu darbu, neizglītojot un neaudzinot uzticības vietām mūsu jaunatni? (586)
Lai strādnieki iegūst izglītību, bet tai pašā laikā lai viņi ir lēnprātīgi un no sirds pazemīgi. Pacelsim darbu līdz iespējami visaugstākajai pakāpei, vienmēr atceroties, ka tad, ja mēs darīsim savu daļu, Dievs nekavēsies darīt savu.
