Mana dvēsele briesmīgi cieš, redzot vecākus piemērojamies pasaulei un ļaujot saviem bērniem saskaņoties ar tās standartu tādā laikā, kāds ir šis. Mani ir pārņēmušas šausmas, jo Kungs man atkārtoti atklāj to ģimeņu stāvokli, kas tikai ar vārdiem apliecina patiesību. Jauniešu, pat bērnu izvirtība ir gandrīz neticama. Vecāki nezina, ka slepenā netikumība izposta un sakropļo Dieva līdzību viņu bērnos. Viņu vidū valda sodomiešiem raksturīgie grēki. Un atbildība gulstas uz vecākiem, jo tie nav savus bērnus mācījuši mīlēt Dievu un Viņam paklausīt. Tie nav tos savaldījuši, nedz čakli mācī-juši Kunga ceļu. Tie ļāva viņiem nākt un iet, kad vien viņi vēlas, un vēl draudzēties ar bērniem no pasaules. Pasaulīgā ietekme, kas iznīcina vecāku pamācības un viņu autoritāti, galvenokārt atrodama tā saucamajā “labajā sabiedrībā”. Ar sava apģērba izskatu un izpriecu veidiem viņi ap sevi rada Kristum naidīgu atmosfēru.
Mūsu vienīgā drošība — stāvēt kā Dieva īpašiem ļaudīm! Mums ne par sprīdi nevajag padoties šī izvirtušā gadsimta ieražām un modei, bet gan jāpaliek morāli neatkarīgiem, neielaižoties nekādā kompromisā ar pasaules samaitājošajiem un elkus dievinošajiem ieradumiem.
Lai paceltos pāri kristīgās pasaules reliģiskajam standartam, būs vajadzīga drosme un patstāvība. Tomēr tie neseko Pestītāja pašaizliedzības piemēram, viņi neko neupurē, bet gan pastāvīgi cenšas izvairīties no krusta, kas, kā Kristus apliecina, ir mācekļa pazīme.
Ko es varu sacīt, lai pamodinātu mūsu ļaudis? Es apliecinu, ka ne mazums sludinātāju, kas stāv klausītāju priekšā, izskaidrojot Rakstus, ir aptraipīti. Viņu sirds ir samaitāta, bet rokas — netīras. Tomēr daudzi no viņiem saka: miers, miers, un netaisnības darītāji netiek traucēti. Kunga roka nav par īsu, (79) ka tā nespētu glābt, nedz Viņa auss būtu bieza, ka nedzirdētu, bet tie ir mūsu grēki, kas mūs šķir no Dieva. Draudzi samaitā tās locekļi, kas aptraipa savu miesu un dvēseli.
Ja visus, kas pulcējas uz mācībām un lūgšanas sapulcēm, varētu uzskatīt par tādiem, kas patiesi grib kalpot Dievam, tad mēs vēl varētu ko teikt un cerēt, lai gan tāpat vēl daudz kam vajadzētu tik paveiktam mūsu labā. Tomēr nav vērts sevi mānīt. Īstenība ir tālu no tā, ko rāda āriene. Skatoties no zināma attāluma, jaukas var likties daudzas lietas, kas, tuvāk aplūkojot, izrādās kroplas. Mūsu laika valdošais gars ir neticība un atkrišana, šķietams apgaismības gars. Patiesība ir zināma, bet īstenībā valda vislielākā iedomība, acīmredzama pretimrunāšana skaidrajām Dieva Gara Liecībām un Viņa Vārdam. Tas ir gars, kas pāri atklātajai Dieva gudrībai kā elku paaugstina tīri cilvēcīgu prātu.
Starp mums atbildīgās vietās atrodas cilvēki, kas domā, ka dažu iedomīgu tā saukto filozofu uzskatiem var vairāk uzticēties nekā Bībeles patiesībai vai Svētā Gara Liecībām. Tādu ticību, kāda bija Pāvilam, Pēterim un Jānim, viņi vērtē par vecmodīgu, šim laikam nepiemērotu. To izziņo kā bezjēdzīgu, mistisku un izglītota cilvēka necienīgu.
Dievs man ir atklājis, ka šie cilvēki ir Hazaēli, kas mūsu ļaudīm izrādīsies par pātagu. Viņi jūtas gudrāki par to, kas rakstīts. Šī neticība Dieva Vārda patiesībām, tāpēc ka cilvēka prāts nespēj aptvert Viņa darba noslēpumus, atrodama visās vietās, visās sabiedrības šķirās. To māca lielākajā daļā mūsu skolu un tā iespiežas arī bērniem sniegtajās pamācībās. Tūkstoši, kas saucas par kristiešiem, pievērš uzmanību melu gariem. Visur var sastapties ar tumsības garu reliģijas ietērpā.
Ja viss, kas šķiet esam dievbijīga dzīve, tiešām tāda arī būtu, ja (80) visi, kas apgalvo, ka māca pasaulei patiesību nevis pret patiesību, būtu vīri, kurus vada Dieva Gars, tad valdošajā morālajā tumsā mēs ieraudzītu kaut ko iepriecinošu un iedrošinošu. Bet antikrista gars gūst tādu pārsvaru kā vēl nekad agrāk. Tādēļ mums ļoti pareizi būtu izsaukties: “Palīdzi, ak, Kungs, jo svētie ir zustin zuduši un ticīgo tik maz ir palicis starp cilvēku bērniem!” Es zinu, ka daudzi par pašreizējo laiku domā vairāk kā labi. Bet šīs bezrūpību mīlošās dvēseles tiks aprītas vispārējas bojāejas viļņos. Tomēr cerība mums nav jāzaudē. Mēs esam bijuši noskaņoti domāt, ka tur, kur nav uzticīgu sludinātāju, nevar būt patiesi kristieši, bet tā tas nav. Dievs ir apsolījis, ka tur, kur gani nav uzticīgi, Viņš pats gādās par ganāmpulku. Viņš nekad draudzi nav darījis pilnīgi atkarīgu no cilvēciskiem darbarīkiem. Lielā ātrumā tuvojas draudzes šķīstīšanas dienas. Dievam būs skaidri un patiesi ļaudis. Varenajā sijāšanā, kas drīz iesāksies, mēs labāk spēsim novērtēt Israēla spēku. Zīmes rāda, ka tuvu ir laiks, kad Kungs liks saprast, ka vēteklis ir Viņa rokā, un Viņš pamatīgi iztīrīs savu klonu.
Strauji tuvojas ļoti grūtas un apjukuma pilnas dienas. Sātans, pieņēmis eņģeļa izskatu, pievils, ja iespējams, pat izredzētos. Tad būs daudz dievu un daudz kungu. Pūtīs dažādu mācību vēji. Tie, kas augstāko godu parādījuši “gudrībai”, ko nepatiesi tā sauc, tad vairs nebūs vadoņi. Tie, kas uzticējušies prātam, ģēnijam un talantam, tad nestāvēs dažādo nodaļu ierindas priekšgalā. Viņi nav gājuši kopsolī ar gaismu. Tie, kas izrādījušies neuzticami, ganāmpulku vairs nevadīs. Pēdējā svinīgajā darbā piedalīsies maz lielu vīru. Tie ir pašapmierināti, neatkarīgi no Dieva, un Viņš tādus nevar izmantot. Kungam ir uzticīgi kalpi, kas skatam atklāsies satricinošajā Pārbaudes laikā. (81) Tagad mūsu acīm ir apslēpti dārgi cilvēki, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā. Viņiem nav bijusi gaisma, kas tik bagātīgi ir spīdējusi pār jums. Zem rupjas un nepievilcīgas ārienes var atklāties īsta kristīga rakstura pilnīgais krāšņums. Dienā mēs skatāmies uz debesīm, bet zvaigznes neredzam. Tās tur ir, lai gan acis tās nespēj atšķirt. Toties naktī mēs ieraugām to īsto spožumu.
Nav tālu laiks, kad katrai dvēselei būs jāiztur pārbaude. Mūs spiedīs pieņemt zvēra zīmi. Tiem, kas soli pa solim pakļāvušies pasaules prasībām un piemērojušies pasaules ieradumiem, nebūs grūti pakļauties tad pastāvošajām varām, lai tikai izbēgtu no izsmiekla, apvainojumiem, cietuma un nāves draudiem. Cīņa norisinās starp Dieva Baušļiem un cilvēku likumiem. Šajā laikā draudzē zeltu attīrīs no sārņiem. Patiesa dievbijība skaidri atšķirsies no šķietamas un liekuļotas. Daudzas zvaigznes, kuru mirdzumu esam apbrīnojuši, izdzisīs tumsā. Vējš aiznesīs pelavas līdzīgi mākonim pat no tām vietām, kur mēs redzam tikai bagātīgus kviešu krājumus. Visi, kas pieņem svētnīcas greznojumus, bet neietērpjas Kristus taisnībā, tiks apkaunoti savā kailumā.
Kad kokus, kas nebūs nesuši augļus, nocirtīs, tāpēc ka tie velti aizņēmuši zemi, kad liels pulks viltus brāļu tiks saskaitīti un atšķirti no pārējiem, patiesajiem, tad skatam atklāsies tie, kas bija neredzami, un ar Ozianna saucieniem tie nostāsies zem Kristus karoga. Kautrīgie un tie, kas neuzticējās saviem spēkiem, atklāti nostāsies Kristus un Viņa patiesības pusē. Visvājākais un nedrošākais draudzē būs kā Dāvids — drošs un gatavs strādāt. Jo tumšāka nakts būs Dieva ļaudīm, jo spožāk mirdzēs šīs zvaigznes. Sātans ļoti traucēs uzticīgos, (82) bet Jēzus vārdā viņi izies vairāk nekā uzvarētāji. Tad Dieva draudze parādīsies “skaista kā Mēness, starojoša kā Saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari”.
Patiesības sēkla, kas tiek sēta ar misijas darba pūlēm, tad uzdīgs, ziedēs un nesīs augļus. Patiesību pieņems dvēseles, kas izturēs pārbaudījumus un slavēs Dievu par to, ka drīkst ciest Jēzus dēļ. “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu. Es pasauli esmu uzvarējis!” Kad Zemi skars visu aptveroša sodības pātaga, kad tiks vētīts Jehovas klons, tad Dievs būs saviem ļaudīm par palīgu. Sātana uzvaras var tikt īpaši cildinātas, bet tas neiebaidīs skaidro un svēto cilvēku ticību.
Elija ņēma Elīsu no arkla un uzmeta tam savu iesvētīšanas mēteli. Aicinājums šim lielajam un svinīgajam darbam tika izteikts cilvēkiem, kam bija izglītība un stāvoklis; ja tikai tie būtu bijuši mazi savās acīs un pilnīgi uzticējušies Kungam, Viņš tos būtu varējis pagodināt un ļaut tiem nest Viņa standartu ar triumfu līdz pat uzvarai. Bet tie šķīrās no Dieva, pakļaujoties pasaules ietekmei, un Kungs viņus atmeta.
Daudzi ir paaugstinājuši zinātni un no sava redzesloka pazaudējuši zinātnes Dievu. Bet tāda nebija draudze savas pastāvēšanas vistīrākajos laikos.
Dievs mūsu dienās darīs kādu darbu, ko tikai nedaudzi nojauš. Viņš celsies un paaugstinās mūsu vidū tos, kurus vairāk izglītojis Viņa Gara svaidījums, nekā zinātniskie institūti, kas spēj ietekmēt vienīgi ārējo cilvēka darbību. Šos iekārtojumus nevajadzētu ne nosodīt, ne noniecināt; pats Dievs tos ir iecēlis, tomēr ar tiem var iegūt tikai ārēju piemērotību darbam. Dievs parādīs, ka Viņš nav atkarīgs no izglītotiem un iedomīgiem mirstīgajiem.
Mūsu vidū ir maz patiesi svētījušos cilvēku, maz tādu, kas ir cīnījušies ar savu “es” un to uzvarējuši. Īsta atgriešanās ir izšķiroša uztveres un motīvu izmaiņa, tā ir (83) patiesa pasaulīgo sakaru saraušana, steidzīga pasaules garīgās atmosfēras atstāšana, atraujoties no viņu domu, uzskatu un iespaida pār-valdošā spēka. Šķiršanās abām pusēm sagādā sāpes un rūgtus pārdzīvojumus. Šīs ir tās nesaskaņas, kuras, pēc Kristus vārdiem, Viņš ir nācis nest. Tomēr atgriezušies cilvēki nepārtraukti ilgosies, lai arī viņu draugi visu atstātu Kristus dēļ, apzinoties, ka, ja viņi to nedarīs, beidzot nāks galīgā un mūžīgā šķiršanās. Patiess kristietis, satiekoties ar neticīgajiem draugiem, nevar izturēties vieglprātīgi un bezrūpīgi. Pārāk liela ir dvēseļu vērtība, par kurām nomira Kristus.
“Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder,” teica Jēzus, “nevar būt Mans māceklis.” Ir jāatsakās no visa, kas mazina mīlestību uz Dievu. Daudzu elks ir kāre pēc mantas. Tās zelta ķēdes tos saista pie sātana. Cita cilvēku šķira pielūdz slavu, reputāciju un pasaulīgo godu. Vēl citu elks ir savtīga ērtību meklēšana un bezatbildīga dzīve. Visas šīs lietas ir sātana slazdi, kas izlikti nepiesardzīgām kājām. Un tomēr šīs verdziskās saites ir jāsarauj, miesa ar savām tieksmēm jāsit krustā. Mēs nedrīkstam pa pusei piederēt Kungam un pa pusei pasaulei. Mēs neesam Dieva ļaudis, ja neesam tādi pilnīgi. Jānoliek katra nasta, jebkurš grēks, kas mūs apstāj. Dieva sargi neteiks: “Miers! Miers!”, kad Dievs to nebūs sacījis. Uzticīgo sargu balss sacīs: “Izejiet no turienes ārā, neaizskariet nekā nešķīsta! Izejiet ārā no viņu – babiloniešu – vidus, šķīstieties, kas jūs nesat tā Kunga svētuma piederumus!”
Draudze nevar sevi mērot ne ar pasauli, nedz ar cilvēku uzskatiem, nedz ar to, kāda tā kādreiz ir bijusi. Savu ticību un stāvokli pasaulē tai jāsalīdzina ar to, kāda tā būtu, ja nepārtraukti būtu gājusi uz priekšu un uz augšu. Draudzi svērs Svētnīcas svaros. (84) Ja tās morālais raksturs vai garīgais stāvoklis nesaskanēs ar Dieva doto atbalstu un piešķirtajām svētībām, tad tā tiks atzīta par vieglu. Gaisma skaidri un noteikti ir spīdējusi uz draudzes takas, un gaisma no 1882. gada prasa no tās atskaiti. Ja tās podi nav pavairoti, ja tās augļi Dieva priekšā nav pilnīgi un ja tās gaisma kļuvusi tumša, tad tā tiešām tiks atrasta par vieglu. Liekas, ka mums ir apslēpta mūsu stāvokļa izpratne, kādu Dievs to redz. Mēs redzam, bet neaptveram, mēs dzirdam, bet nesaprotam, mēs ļaujamies bezrūpīgam mieram, it kā pār mūsu svētnīcu atrastos mākoņa stabs dienā un uguns stabs naktī. Mēs sakām, ka pazīstam Dievu un ticam patiesībai, bet darbos Viņu aizliedzam. Mūsu rīcība ir tieši pretēja patiesības un taisnības pamatlikumiem, kuri, kā mēs apliecinām, mūs vada.
