Asaras, ko Kristus raudāja Eļļas kalnā, Viņš raudāja par visu laikmetu atsevišķo cilvēku grēkus nenožēlojošo nepateicību un izturēšanos. Pret savu mīlestību Viņš saņem nicināšanu. Dvēseles tempļa pagalmi tiek pārvērsti par nesvētas tirdzniecības centru. Cilvēka sirdī tiek glabāts savtīgums, mantas kāre, ļaunprātība, skaudība, lepnums un kaislības. Kristus brīdinājumi tiek atmesti un izsmieti, pret Viņa vēstnešiem izturas vienaldzīgi, to vārdi (73) cilvēkiem šķiet tukši izgudrojumi. Jēzus ir runājis žēlastībā, bet šī žēlastība palikusi neatzīta. Viņš ir izteicis svinīgus brīdinājumus, tomēr arī tie tiek atmesti.
Es ļoti lūdzu tieši jūs, kas jau ilgu laiku saucaties par ticīgajiem un joprojām vēl ārēji parādāt Kristum godu: Nepieviliet savu dvēseli! Jēzus atzīst tikai pilnībā atdotu sirdi. Vienīgi dvēseles godīgumam ir vērtība Dieva acīs. “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!” Tiešām, “kaut arī tu” – Kristus pašlaik jūs uzrunā personīgi, nokāpjot no sava troņa un ar žēlojošu maigumu ilgojoties pēc tiem, kas nesajūt briesmas un ir tik bezrūpīgi.
Daudziem ir vārds, ka tie dzīvo, lai gan ir garīgi miruši. Tādi kādreiz teiks: “Kungs, Kungs, vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” Un tad Es tiem apliecināšu: “Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji!” Jā, pār tevi tiks izteikts “vai”, ja neko nedarīsi un kavēsies, līdz norietēs “Taisnības Saule”; tad tava daļa būs mūžīgās nakts melnums. Ak, kaut izkustu aukstā, formālā, pasaulīgā sirds! Kristus par mums lēja ne tikai asaras, bet arī savas asinis. Vai šie Viņa mīlestības darbi nepamodinās mūs uz dziļu pazemošanos Dieva priekšā? Lai Dievs mūs atzītu par labiem, nepieciešama pazemība un sevis aizliegšana Viņa priekšā.
Cilvēks, kuru vada Dievs, būs neapmierināts ar sevi, tāpēc ka uz viņu spīd gaisma no Pilnīgā Vīra. Bet tie, kas novēršas no Priekšzīmes un kas pārvērtē sevi, skatīsies uz citu kļūdām; tie būs skarbi, aizdomu pilni, vēloties citus nolīdzināt līdz ar zemi, lai tikai paaugstinātu sevi.
Kad Kungs pēdējo reizi man rādīja jūsu gadījumu un atklāja, ka jūs neesat ņēmuši vērā jums doto gaismu, tad man pavēlēja runāt Viņa (74) vārdā skaidri un noteikti, jo pret jums bija iedegušās Viņa dusmas. Man tika teikti šādi vārdi: “Tavu darbu tev nozīmēja Dievs. Daudzi tevi neuzklausīs, jo tie atsakās uzklausīt Lielo Skolotāju, daudzi nevēlēsies laboties, jo to ceļi viņu pašu acīs ir taisni. Tomēr nes tiem rājienus un brīdinājumus, ko Es tev došu, vienalga, vai tie uzklausa vai arī atsakās uzklausīt.”
Es jums sniedzu Kunga liecību. Visi, kas vēlēsies laboties, dzirdēs Viņa balsi, bet ienaidnieka pieviltie negribēs nākt pie Gaismas, lai viņu darbi netiktu norāti. Daudzi no jums nespēj atšķirt Dieva darbu un Viņa klātbūtni. Jūs Viņu nepazīstat. Kungs tomēr ir laipns, labprātīgs piedot visiem, kas nožēlo savu netaisnību un ticībā vēršas pie Viņa. Kungs sacīja: “Daudzi nezina, pār ko tie klūp. Viņi neņem vērā Dieva balsi, bet seko savu pašu acu kārībām un savas sirds padomam. Neticība un šaubas ir stājušās ticības vietā. Viņi Mani ir atstājuši.”
Man rādīja, ka tēvi un mātes ir atkāpušies no vienkāršības un nevērīgi izturējušies pret Evaņģēlija svēto aicinājumu. Kungs viņus bija brīdinājis nesamaitāties ar pasaules paradumu un principu pieņemšanu. Kristus būtu tiem devis savas žēlastības neizdibināmās bagātības par brīvu un papilnam, bet viņi pierādīja, ka nav to cienīgi.
Daudzi uzpūtīgi paaugstinās. Tiklīdz kāds iedomājas, ka viņam ir lielas spējas, kuras varētu izlietot Dievam par godu, viņš sāk pārvērtēt šo dāvanu un domāt par sevi pārāk augstu, it kā tas būtu visas draudzes balsts. Darbu, ko viņš spētu veikt tā, lai to varētu pieņemt, šāds cilvēks atstāj kādam citam, kuru uzskata par mazāk spējīgu, salīdzinot ar sevi. Viņš domā un runā par augstu stāvokli. Viņam jāļauj savai gaismai spīdēt cilvēku priekšā, tomēr žēlastības, lēnprātības, piemīlības, laipnības, maiguma un mīlestības vietā viņa dzīvē visur parādās savs “es”, šis ievērojamais “es”. (75)
Kristus Garam vajadzētu tā pārvaldīt mūsu raksturu un izturēšanos, lai mūsu iespaids vienmēr citus svētītu, iedrošinātu un paceltu. Mūsu domām, mūsu vārdiem un darbiem vajadzētu liecināt, ka esam dzimuši no Dieva un ka mūsu sirdī valda Kristus miers. Tādā veidā mēs ap sevi izplatītu jauku spožumu, par ko Pestītājs runā, kad Viņš pavēl ļaut mūsu gaismai spīdēt cilvēku priekšā. Tā mēs atstātu labi saskatāmas pēdas uz Debesīm. Šādā veidā visi, kas savienoti ar Kristu, var kļūt ietekmīgāki taisnības sludinātāji, nekā ar vislielākajām spējām kalpojot uz paaugstinājuma bez šī Debesu svaidījuma. Tādi patiesības nesēji izplatīs visskaidrāko gaismu, nemaz neapzinoties savu spožumu, līdzīgi kā no pavisam neciliem ziediem kādreiz izplūst visjaukākā smarža.
Mūsu ļaudis pieļauj ļoti bīstamas kļūdas. Slavējot kādu cilvēku un tam glaimojot, varam nodarīt viņam lielu ļaunumu; tie, kas tā rīkojas, dziļi pievilsies. Viņi pārāk daudz uzticas aprobežotajam cilvēkam, bet par maz Dievam, kas nekad nekļūdās. Dedzīgā vēlēšanās pamudināt cilvēkus tiekties pēc atklātas ievērības ir pierādījums atkrišanai no Dieva un draudzībai ar pasauli. Tas ir gars, kas raksturo šodienu. Tas rāda, ka cilvēkiem nav tāds prāts kā Jēzum, ka tie ir kļuvuši garīgi akli un savā dvēselē nabagi. Bieži mazāk spējīgas personas savu skatu novērš no Jēzus uz tīri cilvēcisku standartu, kas ir par iemeslu, kāpēc tie neapzinās savu personīgo niecību un pārvērtē savas spējas un dāvanas. Mēs kā tauta tiecamies dievināt cilvēciskus darbarīkus un tīri cilvēciskas spējas. Mums ir jāmirst sev un jāizkopj pazemība un bērnišķa ticība. Dieva ļaudis ir atkāpušies no savas vienkāršības. Tie nav darījuši Dievu par savu stiprumu, tāpēc garīgi ir vāji un paguruši.
Man ir rādīts, ka draudzi strauji saraudzē pasaules gars. Jūs ejat to pašu ceļu, kuru gāja (76) senais Israēls. Norisinās tāda pati atkrišana no svētā aicinājuma būt par Dieva īpašiem ļaudīm. Jums ir sadraudzība ar neauglīgajiem tumsības darbiem. Jūsu savienība ar neticīgajiem ir izsaukusi Kunga nepatiku. Jūs nezināt, kas vajadzīgs jūsu mieram, un tas jūsu acīm ir gandrīz apslēpts. Jūsu nevērīgā izturēšanās pret gaismu jūs nostādīs vēl nelabvēlīgākā stāvoklī nekā jūdu tautu, par kuru Jēzus izteica “Vai...!”
Man ir rādīts, ka, atkrītot no Dieva, neticība Liecībām ir pastāvīgi augusi. Tāds stāvoklis ir visā mūsu darba laukā. Tikai nedaudzi saprot, kā mūsu draudzei jādzīvo. Es redzēju, ka tagad mēs atrodamies zem dievišķās iecietības, bet neviens nevar pateikt, cik ilgi tā turpināsies. Neviens nezina, cik liela žēlastība mums ir dota. Maz ir to, kas sirsnīgi nodevušies Dievam. Tikai nedaudzi līdzīgi zvaigznēm vētrainā naktī šur un tur paspīd starp mākoņiem.
Daudzi, kas pašapmierināti klausās Dieva Vārda patiesības, garīgi tomēr ir miruši, lai gan apgalvo, ka dzīvo. Gadiem ilgi viņi ir nākuši un gājuši uz mūsu sapulcēm, bet, kā liekas, tie kļūst arvien nejūtīgāki pret atklātās patiesības vērtību. Viņi nesalkst un neslāpst pēc taisnības. Garīgās, dievišķās lietās viņi neatrod nekādu jaukumu. Viņi piekrīt patiesībai, bet nav tās svētoti. Ne Dieva Gars, ne Viņa Gara Liecības neatstāj uz tiem nekādu paliekošu iespaidu. Un viņi tiks sodīti tieši atbilstoši gaismai, priekš-rocībām un izdevībām, kuras nav ņēmuši vērā. Daudzi, kas sludina patiesību citiem, paši kopj netaisnību. Dievišķai melodijai līdzīgie Dieva Gara lūgumi, tik bagātie un krāšņie Viņa Vārda apsolī-jumi, brīdinājumi pret elku pielūgšanu un nepaklausību nespēj darīt iejūtīgāku pasaules nocietināto sirdi.
Daudzi mūsu ļaudis ir remdeni. Viņi nav ne par, (77) ne pret, nav ne auksti, ne karsti. Viņi gan dzird Kristus vārdus, bet tos nepilda. Un, ja tie paliks šajā stāvoklī, Kungs viņus ar riebumu noraidīs. Daudzi no tiem, kam ir bijusi liela gaisma, lieliskas izdevības un visas iespējamās garīgās priekšrocības, ar vienu elpas vilcienu slavē Kristu un pasauli. Viņi zemojas Dieva un Mamona priekšā. Viņi līksmojas kopā ar pasaules bērniem, tomēr grib, lai tiktu svētīti kopā ar Dieva bērniem. Viņi gan vēlas Kristu par savu Glābēju, bet ne par ko negrib nest krustu un uzņemties Viņa jūgu. Kaut Kungs jūs žēlotu, jo, ja jūs arī uz priekšu turpināsiet iet pa šo ceļu, tad attiecībā uz jums nevar paredzēt neko citu kā tikai ļaunu.
Dieva pacietībai ir zināms nolūks, bet jūs paši to iznīcināt. Viņš pieļauj tādu apstākļu attīstību, ko jūs pēc tam tūlīt vēlētos redzēt iznīkstam, tomēr tad jau ir par vēlu. Dievs Elijam pavēlēja par Sīrijas ķēniņu iesvētīt nežēlīgo un viltīgo Hazaēlu, lai tas būtu par postu elkus pielūdzošajam Israēlam. Kas zina, varbūt Dievs arī jūs atstās maldiem, kurus tā mīlat. Kas zina, varbūt šie uzticīgie, stingrie un godīgie sludinātāji ir pēdējie, kas piedāvā Miera Evaņģēliju mūsu nepateicīgajā draudzē? Iespējams, ka postītāji jau vingrinās sātana vadībā, gaidīdami vienīgi uz vēl dažu karognesēju aiziešanu, lai tad ieņemtu viņu vietu un viltus balsī sauktu: “Miers! Miers!” — laikā, kad Kungs nemaz nav sacījis “miers”. Es reti raudu, bet tagad manas acis ir pilnas asaru, kas krīt uz papīra, kur es rakstu. Iespējams, ka drīz mūsu vidū apklusīs visi pravietojumi un balss, kas ļaudis satraukusi, vairs ilgāk netraucēs viņu mierīgo snaudu.
Kad Dievs virs zemes darīs savu dīvaino darbu, kad svētās rokas vairs ilgāk nenesīs šķirstu, tad pār ļaudīm nāks posts. Ak, kaut tu zinātu, tieši tu, šajā laikā, ko pie tava miera vajag. Kaut mūsu (78) ļaudis atgrieztos, kā savā laikā Ninīve, lai Dievs no viņiem novērstu savas niknās dusmas!
