Hildsburgā, Kalifornijā, 1882. g. 28. martā
Mīļais brāli X! Tavu vēstuli saņēmu tieši laikā. Neskatoties uz to, ka priecājos kaut ko par Tevi dzirdēt, lasot man kļuva skumji. Līdzīgas vēstules esmu saņēmusi no māsas ... un no brāļa ... . Bet man nebija nekādu ziņu no brāļa ... vai kāda, kas viņu atbalsta. No Tavām vēstulēm es uzzināju, kāda ir bijusi Tava nostāja attiecībā uz rīcību pret šo brāli.
Tāds lietu stāvoklis Betlkrīkā mani nepārsteidz, bet man sāp, ka Tu, mans augsti cienītais brāli, šajā gadījumā esi iesaistīts nepareizajā pusē kopā ar tiem, kurus, es zinu, nevada Dievs. Dažas no šīm personām ir godīgas, tomēr pieviltas. Viņi savus iespaidus ir saņēmuši no cita avota, ne no Dieva Gara.
Esmu bijusi piesardzīga, lai svarīgās lietās atsevišķiem cilvēkiem neizteiktu savus uzskatus; jo tas, ko esmu sacījusi, pat lūgdama to neizpaust, bieži ir izlietots (46) par labu netaisnībai. Cilvēki ir pūlējušies izvilkt no manis piezīmes par dažādiem jautājumiem un pēc tam teikto ir sagrozījuši un iztulkojuši ne-pareizi, liekot maniem vārdiem paust domas un uzskatus, kas nepavisam nesaskan ar manējiem. Bet ar to viņiem vajadzēs sastapties Dieva tiesā.
Gadījumā, kas Tev tagad sagādā grūtības, es nolēmu klusēt. Es domāju, ka vislabākais būtu ļaut notikumiem attīstīties, lai tad tie, kas bija labprātīgi nosodīt manu vīru, ieraudzītu, ka viņu pašu sirdīs ir iemājojis kurnēšanas gars un ka tas ir dzīvs arī vēl tagad, kad vīrs, par kuru viņi sūdzējās, jau klusi guļ kapā.
Es zināju, ka krīzei jānāk. Dievs šiem ļaudīm ir devis skaidras un norājošas liecības, lai izveidotos šāds stāvoklis. Ja viņi būtu paklausījuši Svētā Gara brīdinošajai, pamācošajai un lūdzošajai balsij, tad tagad viņi varētu priecāties par vienprātību un mieru. Bet tie, kas sacīja, ka tic šīm liecībām, nav tās ņēmuši vērā, un rezultātā notikusi plaša atkāpšanās no Dieva, kam seko Viņa svētību atraušana.
Lai glābtu cilvēkus, Dievs izmanto dažādus līdzekļus. Viņš uz tiem runā ar savu Vārdu un ar saviem sludinātājiem un sūta ar savu Garu brīdinošas, norājošas un pamācošas vēstis. Šie līdzekļi ir paredzēti, lai apgaismotu ļaužu prātus, lai atklātu tiem viņu pienākumus un grēkus, kā arī svētības, kādas tie varētu saņemt; lai viņi pamostos un sajustu savu garīgo trūkumu, un ietu pie Kristus un Viņā meklētu tiem vajadzīgo žēlastību. Bet daudzi Kunga ceļa vietā izvēlas turpināt savus. Viņi nav salīdzināti ar Dievu un arī nevar tādi būt, pirms paša “es” nav sists krustā un Kristus caur ticību nedzīvo sirdī.
Katrs atsevišķs cilvēks ar savu personīgo rīcību vai nu Kristu atraida, atsakoties nodoties Viņa Garam un sekot Viņa piemēram, vai arī ticībā un paklausībā, aizliedzot sevi, izveido ar Viņu ciešu savienību. Mums katram jāizvēlas Kristus, tāpēc ka Viņš pirmais ir izvēlējies mūs. Ar Kristu jāsavienojas (47) tieši tiem cilvēkiem, kas dabīgi ir noskaņoti naidīgi pret Viņu. Lepnajā sirdī jāiemājo pilnīgas atkarības izjūtai. Tas ir liels un dziļi skarošs darbs, un daudzi, kas saucas Kristus sekotāji, to vispār nepazīst. Viņi Pestītāju pieņem vienīgi vārdos, bet nevis par savas sirds tieksmju vienīgo noteicēju.
Daži jūt, ka viņiem nepieciešama salīdzināšana, un līdz ar šīs vajadzības atzīšanu un ilgām pēc sirds pārveidošanās sākas cīņa. Atsacīšanās no savas gribas, varbūt no iemīļotām lietām un nodomiem, prasa piepūli, kuru daudzi vilcinās pielikt, sāk grīļoties un griežas atpakaļ. Tomēr šī cīņa jāizcīna katrai sirdij, kas patiesi atgriezusies. Mums jākaro ar kārdināšanām ārpusē un iekšienē. Mums jāiegūst uzvara pār sevi, jāsit krustā jūtas un iekāres, un tad sākas dvēseles savienība ar Kristu. Kā neizplaukušu zaru, kas izskatās bez dzīvības, uzpotē dzīvam kokam, tā mēs varam kļūt īstā Vīnakoka dzīvie zari. Un augļus, kurus nesa Kristus, nesīs arī visi Viņa sekotāji. Pēc šīs vienības izveidošanās to var saglabāt vienīgi ar nepārtrauktu, nopietnu un neatlaidīgu piepūli. Lai uzturētu un aizsargātu šīs svētās saites, Kristus sniedz savu spēku, bet visiem iespaidiem pakļautajam, bezpalīdzīgajam grēciniekam arī no savas puses jāpieliek nenogurstoša enerģija, vai arī sātans ar nežēlīgo, viltīgo spēku viņu atšķirs no Kristus.
Ikvienam kristietim nepārtraukti jāsargā katra dvēseles ieeja, pa kuru varētu tuvoties sātans. Viņam jālūdz pēc dievišķas palīdzības un tajā pašā laikā apņēmīgi jāpretojas katrai tieksmei uz grēku. Ar drosmi, ticību un nemitīgām pūlēm viņš var uzvarēt, bet lai viņš atceras, ka, lai iegūtu uzvaru, Kristum jāpaliek viņā un viņam Kristū.
Ticīgo savienība ar Kristu dabīgi novedīs pie vienotības savā starpā, un tādas saites būs visizturīgākās virs zemes. Mēs esam viens Kristū, tāpat kā Kristus ir viens ar Tēvu. Kristieši ir zari un tikai zari Dzīvajā Vīnakokā. Zaram nav jāņem dzīvei vajadzīgā iztika no otra zara. Mūsu dzīvībai jānāk no paša (48) Vīnakoka. Vienīgi atrodoties personīgā savienībā ar Kristu, uzturot saskari ar Viņu ik dienas un ik stundas, mēs varam nest Svētā Gara augļus.
Betlkrīkas draudzē ir ienācis gars, kam nav nekā kopīga ar Kristu. Tā nav dedzība patiesības dēļ, ne arī mīlestība uz Dieva gribu, kā tas atklāts Viņa Vārdā. Tas ir paštaisnības gars. Tas jūs vada uz sevis paaugstināšanu pāri Jēzum un liek savus uzskatus un savas domas vērtēt augstāk par vienotību ar Kristu un vienotību savā starpā. Jums bēdīgā kārtā trūkst brāļu mīlestības. Jūs esat atkritusi draudze. Zināt patiesību, pretendēt uz savienību ar Kristu un tomēr nenest augļus un dzīvot svārstīgā ticībā — tas tikai nocietinās sirdi nepaklausībā un pašpaļāvībā. Mūsu pieaugšana žēlastībā, mūsu prieks, mūsu derīgums — viss atkarīgs no mūsu savienības ar Kristu un ticības pakāpes, kāda mums ir uz Viņu. Šeit ir mūsu spēka avots pasaulē.
Daudzi no jums meklē godu cits no cita. Bet ko nozīmē gods vai atzinība no cilvēkiem tam, kas uz sevi raugās kā uz Dieva bērnu, kā uz Kristus līdzmantinieku? Ko nozīmē šīs pasaules prieki tam, kas ik dienas bauda Kristus mīlestību, kas pārspēj visu saprašanu? Ko nozīmē cilvēku nicināšana un pretestība tam, kuru caur Jēzu Kristu pieņem Dievs? Sirdī, kas uzticas Kristum, vairs nevar mājot savtība, tāpat kā kopā nevar pastāvēt gaisma un tumsa. Tāpat no ticības klātbūtnes bēg arī garīgs aukstums, kūtrums, lepnums un gļēvulība. Vai tie, kas tik cieši savienoti ar Kristu kā zars ar vīnakoku, var runāt ar kādu par kaut ko citu un ne par Jēzu?
Vai jūs atrodaties Kristū? Jūs neesat Kristū, ja neatzīstat sevi par kļūdīgiem, bezpalīdzīgiem un nolādētiem grēciniekiem. Jūs neesat Kristū, ja paaugstināt un pagodināt sevi. Ja jūsos ir kāds labums, tad to var pierakstīt vienīgi līdzjūtīgā Pestītāja žēlastībai. Jūsu piedzimšana, jūsu labā slava, jūsu bagātība, jūsu spējas, jūsu tikumi, jūsu dievbijība, jūsu labdarība vai jebkas cits (49) nevar neko pielikt saišu nostiprināšanai starp jūsu dvēseli un Kristu. Jūsu saistības ar draudzi un jūsu brāļu vērtējums jums nedos nekādu labumu, ja jūs neticat Kristum. Nepietiek, ja ticat kaut kam par Viņu; jums jātic Viņam. Jums pilnīgi jāpaļaujas uz Viņa glābjošo žēlastību.
Daudzi no jums Betlkrīkā dzīvo bez lūgšanām, bez domām par Kristu un nepaaugstinot Viņu apkārtējo cilvēku priekšā. Jums nav vārdu, lai slavētu Kristu; jums nav darbu, kas Viņu pagodinātu. Daudzi no jums tiešām ir kā svešinieki Kristum, it kā jūs nekad nebūtu dzirdējuši Viņa Vārdu. Jums nav Kristus miera, jo jums nav īsta pamata mieram. Jums nav savienības ar Dievu, jo jūs neesat vienoti ar Kristu. Mūsu Pestītājs sacīja: “Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani.” Kristus darbā jūs neesat derīgi. “Bez Manis,” saka Jēzus, “jūs nenieka nespējat darīt” — neko tādu, ko Dievs vērtētu, neko tādu, ko Kristus pieņemtu no jūsu rokām. Bez Kristus jums nevar būt nekā, izņemot maldinošu cerību, jo Viņš pats paskaidro: “Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.”
Progresu kristīgajos piedzīvojumos raksturo pieaugoša pazemība kā pieaugošas atzīšanas rezultāts. Ikviens, kas vienots ar Kristu, nošķirsies no visas netaisnības. Dievu bīstoties, es jums saku: man ir rādīts, ka daudzi no jums zaudēs mūžīgo dzīvi, jo jūs savu cerību uz Debesīm ceļat uz nepareiza pamata. Dievs jūs ir atstājis jūsu pašu ziņā, “ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, ka Viņš zinātu, kas ir tavā sirdī”. Jūs esat nevērīgi izturējušies pret Rakstiem. Jūs nicinat un atmetat Liecības, tāpēc ka tās norāj jūsu iemīļotos grēkus un traucē jūsu bezrūpīgo apmierinātību. Ja sirdī mājo Kristus, tad dzīvē atklāsies Viņa līdzība. Tur, kur reiz valdīja lepnums, virsroku ņems pazemība. Padevība, lēnprātība, pacietība (50) mīkstinās iedzimtā un dabīgi stūrgalvīgā, nesavaldīgā rakstura rupjos vilcienus. Mīlestība uz Jēzu izpaudīsies mīlestībā uz Viņa ļaudīm. Tā nebūs untumaina un lēkmjveidīga, bet gan mierīga, dziļa un stipra. Kristieša dzīve būs brīva no katras aizbildināšanās, brīva no izlikšanās, viltības un meliem. Tā būs nopietna, sirsnīga, patiesa un cēla. Katrā vārdā būs dzirdams Kristus. Viņš būs redzams katrā darbā. Dzīvē mirdzēs iemājojošā Pestītāja gaisma. Sarunā-joties ar Kungu un priecīgi domājot par Dieva lietām, dvēsele sagatavosies Debesīm un smagi pūlēsies, lai piepulcinātu Kristus ganāmpulkam arī citas dvēseles. Mūsu Pestītājs var un grib darīt mūsu labā vairāk, nekā mēs spējam lūgt vai pat iedomāties.
Draudzei Betlkrīkā vajadzīgs patiesi pazemīgs, neliekuļots gars. Man ir rādīts, ka daudzi sevī lolo nesvētas ilgas pēc virskundzības. Daudziem patīk, ka viņiem glaimo, un viņi greizsirdīgi uzmana, vai pret tiem neizturas neiecietīgi vai nevērīgi. Tur valda cietsirdīgs, nepiedodošs gars. Tur ir skaudība, strīdi un savstarpēja sacensība.
