Ja tie, kas ir stūrgalvīgi un pilni pašpaļāvības, nekavēti ies savu ceļu, kāds tad stāvoklis būs draudzē? Kā lai izlabo šo ietiepīgo, godkārīgo cilvēku kļūdas? Ar kādiem līdzekļiem Dievs viņus var aizsniegt? Kā Viņš savā draudzē uzturēs kārtību? Domstarpības rodas pastāvīgi, un draudzi bieži apbēdina atkrišanas. Kad sākas strīdi vai (689) šķelšanās, tad visas partijas pastāv uz savu taisnību un apgalvo, ka viņu sirdsapziņa ir tīra; un tās negrib pieņemt nekādu pamācību no cilvēkiem, kas ilgi nesuši darba nastu un par kuriem viņiem ir pierādījumi, ka tos vadījis Kungs. Tiek sūtīta gaisma, lai izkliedētu tumsu, bet viņu sirds ir par lepnu, lai gaismu pieņemtu, un tie izvēlas tumsu. Viņi nicina Dieva padomu, tāpēc ka tas neatbalsta viņu nepareizos rakstura vilcienus. Dieva Gara darbs, ja vien to pieņemtu, viņus vestu pareizā stāvoklī, bet tas nenāk tiem patīkamā veidā un neglaimo viņu paštaisnībai. Dieva dotā gaisma tiem nav gaisma, un viņi maldās tumsā. Viņi pieprasa, lai tādas personas spriedumam, kurai ir tik ilga pieredze un kuru Kungs mācījis un lietojis īpašam darbam, neuzticētos vairāk kā jebkuram citam cilvēkam. Vai viņi rīkojas pēc Dieva plāna, vai arī tas ir visas taisnības ienaidnieka sevišķais darbs, lai dvēseles paturētu maldos un saistītu tās spēcīgās viltībās, ko nav iespējams salauzt, tāpēc ka tās nostājušās tur, kur tās nevar sasniegt palīdzība, ko Dievs pare-dzējis savai draudzei?
Kunga rājieni, brīdinājumi un pamācības Viņa draudzei ir dotas visos pasaules laikmetos. Kristus dienās šos brīdinājumus noniecināja un atmeta paštaisnie farizeji, kas apgalvoja, ka tiem tādi rājieni nav vajadzīgi un ka pret viņiem izturas netaisni. Tie nevēlējās pieņemt Kunga vārdus no Viņa kalpiem, tāpēc ka šīs vēstis nesaskanēja ar to tieksmēm. Ja Kungs mūsu dienās dotu atklāsmes tieši šai ļaužu šķirai, pievēršot uzmanību viņu kļūdām, norājot viņu paštaisnību un nosodot viņu grēkus, tad viņi saceltos līdzīgi Nācaretes iedzīvotājiem, kad Kristus tiem rādīja viņu patieso stāvokli.
Ja šīs personas nepazemos savu sirdi Dieva priekšā, ja viņas uzklausīs sātana priekšlikumus, tad dvēseli piepildīs šaubas un neticība, un viņas visu redzēs (690) nepareizā gaismā. Ja viņu sirdī reiz ir iesēta šaubu sēkla, tad tā nesīs bagātu ražu. Viņi neuzticēsies un šaubīsies par patiesībām, kas citiem, kuri nav radinājušies neticēt, ir skaidras un pilnas skaistuma. Tie, kas savu garu vingrina satvert visu, ko vien viņi var izlietot kā vadzi šaubu pakāršanai, un kas šīs domas iečukst citiem, vienmēr atradīs iemeslu šaubīties. Viņi apšaubīs un kritizēs visu, kas saistīts ar patiesības atklāšanos, kritizēs darbu un citu nostāju, kritizēs katru darba nozari, kurā tie paši nepiedalās. Viņi barosies ar citu maldiem, kļūdām un nepilnībām, “līdz,” kā sacīja eņģelis, “Kungs Jēzus celsies no sava Vidutāja darba Debesu svētnīcā, ietērpsies atriebības drēbēs un tos pārsteigs viņu nesvētajā mielastā; un tie atradīs sevi nesagatavotus Jēra kāzu mielastam”. Viņu garša ir tā sabojāta, ka tie kritizētu pat Kunga galdu Viņa valstī.
Vai Dievs tiem, kas tādā kārtā paši sevi pievīluši, jebkad ir rādījis, ka Viņa rājieniem vai pamācībām, kas nenāk caur tiešu atklāsmi, nav nekādas nozīmes? Es kavējos pie šī jautājuma tāpēc, ka nostāja, kādu daudzi tagad ieņem, ir sātana viltus, lai pazudinātu dvēseles. Kad sātans ar savu viltīgo gudrību ir viņus tādā mērā savaldzinājis un vājinājis, ka, saņemot rājienu, tie neļauj Dieva Garam sevi ietekmēt, tad sātana uzvara pār viņiem ir pilnīga. Daži, kas uzdodas par taisniem, līdzīgi Jūdam, nodos savu Kungu Viņa niknāko ienaidnieku rokās. Šie pašpaļāvīgie, kas apņēmušies iet savu ceļu un aizstāvēt savus uzskatus, pieaugs ļaunumā, līdz viņi būs gatavi uz jebkuru rīcību, lai tikai nebūtu jāatsakās no savas gribas. Šie cilvēki akli ies uz priekšu pa grēka ceļu; bet, līdzīgi nomaldinātajiem farizejiem, viņi sevi pievīluši tik lielā mērā, ka domā (691) kalpojam Dievam. Kristus jau ir atklājis, kā izturēsies zināma ļaužu šķira, kad viņiem būs izdevība atklāt savu īsto raksturu: “Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos un dažus no jums nonāvēs.”
Dievs man Viņa darba ietvaros ir devis nepārprotamus, svinīgus piedzīvojumus; un jūs varat būt droši, ka tik ilgi, kamēr tiks sargāta mana dzīvība, es nemitēšos pacelt brīdinošu balsi, kā man liks Dieva Gars, vienalga, vai cilvēki to ņems vērā vai ne. Man pašai nav īpašas gudrības; es esmu tikai ierocis Kunga rokās, kas dara darbu, ko Viņš man liek. Pamācības, ko esmu sniegusi rakstiski vai mutiski, ir man dotās Dieva gaismas izpausme. Esmu centusies jums parādīt tos pamatlikumus, kurus Dieva Gars, gadiem ejot, ir iespiedis manā prātā un ierakstījis manā sirdī.
Un tagad, brāļi, es jūs lūdzu nestāties starp mani un ļaudīm un nenovērst gaismu, ko Dievs grib viņiem dāvināt. Ar savu kritiku neatņemiet Liecībām visu to spēku un asumu! Nedomājiet, ka jūs tās varat sadalīt, piemērojot saviem uzskatiem, pieprasīdami, lai citi atzīst, ka Dievs jums devis spējas izšķirt, kas ir gaisma no Debesīm un kas ir tikai cilvēciskas gudrības izpausme. Ja Liecības nerunā saskaņā ar Dieva Vārdu, tad atmetiet tās. Kristu ar Beliālu nevar savienot. Kristus dēļ, nesamulsiniet ļaužu prātu ar cilvēcisku filozofiju un neticību un neatņemiet iespaidu darbam, ko Kungs grib darīt. Garīgu izšķiršanas spēju trūkuma dēļ nepadariet šo Dieva iekārtojumu par klupšanas akmeni, pret kuru daudzi paklūp un krīt, tiek savaldzināti un aizrauti pazušanā.
