(692) Pagājušajā ziemā (1888./89.) esmu vairākas reizes dzirdējusi runājam, ka Mineapolisas konferencē “māsai Vaitai ir parādīts, ka tiesa, kas kopš 1844. gada izskata mirušo taisno dzīvi, tagad ir pievērsusies dzīvajiem”. Šīs ziņas nav patiesas. Tādas baumas, kas jau klīst apmēram divus gadus, radās šādā veidā: Vēstule, ko no Bāzeles Šveicē rakstīju kādam sludinātājam Kalifornijā, saturēja šādu piezīmi: “Tiesa jau 40 gadus caurskata mirušo lietas, un mēs nezinām, cik drīz tā pāries pie dzīvo lietām.” Vēstuli lasīja dažādas personas, un pavirši klausītāji atstāstīja to, ko, pēc viņu domām, bija dzirdējuši. Tā iesākās valodas. Šādas baumas izplatījis cilvēks no Mineapolisas, kas nebija sapra-tis ziņojumu, izraisot tādas pašas sekas, kā vēstulē minētajā gadījumā. Cita pamata nav ne vienām, ne otrām valodām.
Otrkārt, runā, ka kādu sludinātāju, kas vēl tagad dzīvo, es esot redzējusi atklāsmē kā izglābtu Dieva valstī, tādā veidā liekot domāt, ka viņa galīgā izglābšana jau ir nodrošināta. Šim paziņojumam nav nekāda pamata. Mūsu glābšanas nosacījumi pateikti Dieva Vārdā, un viss atkarīgs no mūsu paklausības vai nepaklausības.
Atklāsmes grāmatas sarakstītājs saka: “Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi. Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.”
“Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus (693) un nevainojamus.” “Tad nu jūs, mīļie, to jau zinādami, sargieties, ka, maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu.” “Jūs lai tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam, un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva, mūsu Tēva, priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus Kristus atnāks ar visiem saviem svētajiem.” “Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts. Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.”
Minētajās rakstvietās izredzēšana, par ko runā Bībele, ir skaidri formulēta. Šeit sīki aprakstīts, kurš tiks kronēts Dieva pilsētā un kam nebūs daļas ar taisnajiem. “Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem.”
Trešās baumas vēstī, ka Mineapolisas konferencē “māsa Vaita atzinusi, ka dažas viņas piezīmes šajā sanāksmē bijušas maldīgas un ka viņa atklājusi nepareizu garu”. Arī šīm baumām nav nekāda pamata. Es nevarēju no konferences atturēt gaismu, ko Dievs man devis. To es sniedzu gan brīdinošās un norājošās vēstīs, gan ticību un cerību stiprinošos vārdos. Bet nekas, ko esmu runājusi šajā sanāksmē, nav atsaukts, ne arī atzīts par nepareizu. Es joprojām skatos uz jautājumiem no tā paša redzes viedokļa un domāju tāpat kā tad, kad biju Mineapolisā. Visas briesmas, ko tad redzēju un kas mani tā nomāca, pēc šīs sanāksmes man kļuvušas vēl daudz skaidrākas. Pilnīgāk iepazīstoties ar mūsu draudžu stāvokli, es redzu, ka katrs Mineapolisā dotais brīdinājums bija nepieciešams.
Šo no Mineapolisas atnesto ziņu iespaids ir novedis pie neticības visiem maniem dotajiem rājieniem un brīdinājumiem. Atstāstīšu vienu šādu gadījumu. (694)
Māsa, kas saistīta ar vienu no mūsu misijām, bija norāta par nepareiza iespaida atstāšanu uz jauniešiem, ar kuriem viņa satikās. Viņa bija atbalstījusi vieglprātību, niekošanos un vaļību, kas apbēdināja Dieva Garu un demoralizēja strādniekus. Kad vēstule no Mineapolisas atnesa baumas par māsas Vaitas nepareizo rīcību, kas it kā lūdza piedošanu, māsas T radinieki tūlīt piezīmēja: “Tātad, ja māsa Vaita ir maldījusies, apskatot jautājumus Mineapolisas konferencē, un ir to atzinusi, tad viņa, iespējams, kļūdījusies, arī sniedzot vēsti manai māsai, un var būt, ka arī to viņa atzīs.” Un tie attaisnoja vainīgo viņas nepareizajā rīcībā. Tomēr vēlāk māsa T atzina netaisnību, par ko viņa bija norāta. Tie, kas radījuši un izplatījuši baumas, ar savu iespaidu ir iedrošinājuši netaisnības darītājus atmest rājienus, tādā veidā apdraudot viņu dvēseles. Lai visi, kas piedalījušies šajā darbā, sargās, ka galīgās tiesas lielajā dienā pie viņiem netop atrastas dvēseļu asinis.
Pieminētie gadījumi rāda, cik maz var paļauties uz baumām par to, ko esmu darījusi vai mācījusi. Kamēr esmu saistīta ar Kunga darbu, mans paradums nav bijis aizstāvēt savu lietu vai cīnīties pret baumām, kas tiek stāstītas par mani. Ja es to darītu, tad tas aizņemtu manu laiku, liekot pamest novārtā darbu, kuru Dievs man nozīmējis. Šos jautājumus esmu atstājusi Viņam, kurš ir nomodā par saviem kalpiem un savu lietu.
Bet saviem brāļiem gribu sacīt: Esiet uzmanīgi, dāvājot uzticību tādām baumām. Pestītājs mācekļiem pavēlēja: “Tāpēc ņemiet vērā, kā jūs dzirdat.” Un Viņš runā par noteiktu ļaužu šķiru, kas dzird un negrib saprast, lai tiktu atgriezti un dziedināti. Atkal Viņš sacīja: “Ņemiet vērā, ko jūs dzirdat.” “Tas, kas ir no Dieva, dzird Dieva vārdus.”
Tie, kas klausījās Kristus vārdus, dzirdēja un (695) atstāstīja Viņa mācību atbilstoši savam garam. Tā vienmēr notiek ar tiem, kas dzird Dieva Vārdu. Vārda izprašanu un uzņemšanu nosaka gars, kāds mājo viņu sirdī.
Ir daudzi, kas visam dzirdētajam pievieno paši savu paskaidrojumu, radot domu, kas tālu atšķiras no tā, ko runātājs gribējis teikt. Dažus klausoties ietekmē pašu noskaņojums un aizspriedumi, un viņi jautājumu saprot tā, kā paši vēlas, kā tas labāk atbilst viņu mērķim, un tā to atstāsta. Sekodami nesvētotas sirds dzinuļiem, viņi pārvērš ļaunumā to, kas, pareizi saprasts, dotu lielu svētību. Un vēl — izteiciens, kas pats par sevi ir pilnīgi pareizs un patiess, ja to atkārto dažādi ziņkārīgi, nevērīgi vai sīkumaini cilvēki, var tikt sagrozīts līdz nepazīšanai. Pat labi domājošas personas bieži izturas vieglprātīgi un izdara smagas kļūdas; un nav iespējams, ka citi teikto atstāstīs pareizāk. Cilvēks, kas pats nav pilnīgi sapratis, ko runātājs domājis, piezīmi vai apgalvojumu atkārto, dodot tai savu nokrāsu. Tā uz klausītāju atstāj iespaidu, kas atbilst viņa aizspriedumiem un iztēlei. Tas to atstāsta trešajam, kas savukārt mazliet kaut ko pievieno un dzirdēto tādā veidā sūta tālāk; un, pirms kāds no viņiem apzinās, ko dara, tie jau ir izpildījuši sātana nodomu, daudzu prātā iesējot šaubas, greizsirdību un aizdomas.
Ja Dieva vēsti, kas satur rājienu, brīdinājumu vai iedrošinājumu, cilvēki klausās ar aizspriedumu pilnām sirdīm, tad tie nesapratīs viņiem sūtītās pamācības patieso nozīmi, kurai vajadzēja būt dzīvības smaržai uz dzīvību. Sātans stāv blakus, lai viņu saprātam visu parādītu nepareizā gaismā. Bet dvēseles, kas alkst un slāpst pēc dievišķās atziņas, dzirdēs pareizi un saņems dārgas Dieva svētības. Viņu prāts atrodas Dieva Svētā Gara iespaidā, un viņi dzird pareizi. (696) Kad sirds ir šķīstīta no savtības un sevis cildināšanas, tad tā nonāk saskaņā ar sūtīto Dieva vēsti. Uztvere ir kļuvusi dzīvāka, jūtīgums kļuvis asāks. Līdzīgs vērtē līdzīgu. “Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus.”
Un tagad visiem, kas ilgojas pēc patiesības, es vēlos sacīt: Neuzticieties apšaubāmām ziņām par to, ko māsa Vaita ir darījusi, sacījusi vai rakstījusi. Ja jūs vēlaties zināt, ko Kungs caur viņu ir atklājis, tad lasiet viņas publicētos darbus. Ja jūs interesē kaut kas, par ko viņa nav rakstījusi, tad kāri neuztveriet un neatstāstiet tālāk baumas par to, ko viņa it kā būtu sacījusi.
