Mēs tikai tad pieaugam īstā garīgā atzīšanā, ja saprotam mūsu pašu niecīgumu un mūsu atkarību no Dieva; tomēr visi, kas tuvojas Bībelei, vēlēdamies ar gudrību pieņemt mācību un to pētīt kā Dieva Vārdu, tie arī saņems dievišķu apgaismojumu. Ir daudz lietu, kas izskatās grūtas vai nesaprotamas, bet kuras Dievs tomēr darīs skaidras un vienkāršas tiem, kas tādā veidā centīsies tās saprast.
Dažkārt cilvēki ar intelektuālām spējām, kas saņēmuši labu izglītību un audzināšanu, nesaprot atsevišķas rakstvietas, kamēr citi, kas nav tik izglītoti, kuru izpratne liekas vāja un kuru prāts nav attīstīts, aptver to nozīmi, atrodot spēku un iepriecu tieši tajos tekstos, kurus pirms tam pasludināja par noslēpumainiem vai kuriem pagāja garām kā nesvarīgiem. Kāpēc tā? Man paskaidroja, ka pēdējā ļaužu šķira nepaļaujas uz savām spriešanas spējām. Viņi iet pie gaismas Avota, pie Tā, kas inspirēja Rakstus, un ar pazemīgu sirdi lūdz no Dieva gudrību, tādēļ arī to saņem. Ir atziņas, kuras atradīs tikai nopietns meklētājs. Kristus patiesību salīdzināja ar tīrumā apslēptu mantu. Tā neatrodas virspusē; mums pēc tās jārok. Bet mūsu panākumus tās atrašanā nenosaka tik daudz mūsu garīgās spējas, kā mūsu sirds pazemība un ticība, kas satver dievišķu palīdzību.
Bez Svētā Gara vadības mums pastāvīgi gribēsies Rakstus sagrozīt vai nepareizi iztulkot. Bībeli ir iespējams daudz lasīt bez kāda labuma, un daudzos gadījumos var rasties pat ļaunums. Ja Dieva Vārdu atver bez godbijības un lūgšanas, ja domas un jūtas nav vērstas uz Dievu vai nav saskaņā (705) ar Viņa gribu, tad prātu aptumšos šaubas; un tādos gadījumos Bībeles studijas tieši stiprinās neticību. Ienaidnieks pārvaldīs domas un iečukstēs nepareizus izskaidrojumus.
Ja cilvēki vārdos un darbos necenšas saskaņoties ar Dievu, tad, lai arī cik liela būtu viņu izglītība, tiem ir iespējams maldīties Rakstu izpratnē, un nav droši uzticēties to izskaidrojumiem. Kad mēs patiesi cenšamies darīt Dieva prātu, tad Svētais Gars Viņa Vārda priekšrakstus dara par mūsu dzīves pamatlikumiem, rakstot tos uz dvēseles galdiņiem. Un tikai tie, kas paklausa jau dotajai gaismai, var cerēt, ka Gars sniegs vēl vairāk gaismas. Tas ir skaidri pateikts Kristus vārdos: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva.”
Cilvēkiem, kas lasa Rakstus, lai atrastu pretrunas, nav garīgas izpratnes. Ar savu sakropļoto redzi viņi lietās, kas īstenībā ir skaidras un vienkāršas, ieraudzīs iemeslu daudz šaubām un neticībai. Bet tiem, kas Dieva Vārdam tuvojas ar godbijību, cenšoties uzzināt Kunga prātu, lai tam paklausītu, viss izskatās savādāk. Aplūkojot atklāto patiesību skaidrību un izcilo varenību, viņi tiek piepildīti ar godbijību un apbrīnu. Līdzīgs pievelk līdzīgu. Svētums biedrojas ar svētumu, ticība ar ticību. Pazemīgai sirdij un patiesam, meklējošam garam Bībele ir pilna ar gaismu un atziņu. Tie, kas pie Rakstiem iet šādā garā, iedraudzējas ar praviešiem un apustuļiem. To gars pielīdzinās Kristus garam, un tie vēlas būt vienoti ar Viņu.
Daudzi domā, ka uz viņiem gulstas atbildība izskaidrot katru šķietami grūti izprotamu Bībeles vietu, lai varētu stāties pretī skeptiķu un neticīgo sīkajiem iebildumiem. Bet, cenšoties izskaidrot to, ko viņi tikai nepilnīgi saprot, tiem draud briesmas samulsināt citus jautājumos, kas ir (706) skaidri un viegli saprotami. Tas nav mūsu darbs. Mums arī nevajadzētu žēloties, ka ir tādas grūti saprotamas vietas, bet gan tās pieņemt kā Dieva gudrības pieļautas. Mums pienākas pieņemt Viņa Vārdu, kas ir skaidrs katrā dvēseles atpestīšanai svarīgā punktā, un īstenot tā pamatlikumus savā dzīvē, mācot tos citiem ar vārdiem un priekšzīmi. Tad pasaule atzīs, ka mēs esam savienoti ar Dievu un nešaubīgi uzticamies Viņa Vārdam. Dievbijīga dzīve, ik dienas parādīts godīgums, lēnprātība un nesavtīga mīlestība būs Dieva Vārda mācības dzīvs paraugs un pierādījums par labu Bībelei, kam tikai nedaudzi spēs pretoties. Tas būs visspēcīgākais ierocis cīņā pret valdošo tieksmi apšaubīt un neticēt.
Mums vajadzētu ticībā skatīties uz nākamo dzīvi un satvert Dieva apsolījumu, lai mūsu prāta spējas kļūtu arvien lielākas; savienosim cilvēciskās pūles ar dievišķajām un katru dvēseles spēku nostādīsim ciešā saskarē ar gaismas Avotu! Tad mēs varēsim gavilēt, jo viss, kas Dieva aizgādības darbā mūs vēl mulsināja, kļūs skaidrs; grūti saprotamās vietas būs izskaidrojamas; un, kur mūsu ierobežotais prāts redzēja tikai sajukumu un nepiepildītus nodomus, mēs tad saskatīsim vispilnīgāko un jaukāko saskaņu. Apustulis Pāvils saka: “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”
Pēteris savus brāļus paskubina “pieaugt mūsu Kunga un Pestītāja žēlastībā un atzīšanā”. Kad vien Dieva ļaudis pieaugs žēlastībā, tie iegūs arvien skaidrāku Kunga Vārda izpratni. Viņi tā svētajās patiesībās atradīs jaunu gaismu un skaistumu. Šo vārdu patiesumu apstiprina draudzes vēsture visos laikmetos, un tā tas turpināsies līdz laika galam. Bet, īstai garīgai dzīvei pamirstot, vienmēr ir bijusi vērojama tieksme mitēties iet uz priekšu patiesības atzīšanā. Cilvēki apmierinās ar gaismu, ko viņi no Dieva Vārda jau saņēmuši, un ar to atvaino tālākas (707) Rakstu pētīšanas pārtraukšanu. Tie pieķeras pie vecajiem uzskatiem un cenšas izvairīties no dziļākām pārrunām.
To, ka starp Dieva ļaudīm nav strīdu un diskusiju, vēl nevajadzētu uzskatīt par izšķirošu pierādījumu, ka viņi ir stingri nopamatojušies veselīgajā mācībā. Pastāv iemesls baidīties, ka tie varbūt skaidri neatšķir patiesību no maldiem. Ja, pētot Rakstus, nerodas jauni jautājumi, ja nav nekādu domstarpību, kas ļaudis ierosinātu pašiem pētīt Bībeli, lai varētu būt droši, ka viņiem ir patiesība, tad tagad, tāpat kā senos laikos, vienmēr būs tādi, kas turēsies pie tradīcijām un pielūgs to, ko paši nepazīst.
Man ir rādīts, ka daudzi, kas apgalvo, ka viņi atzīst tagadējo patiesību, nezina, kam viņi tic. Tie nesaprot savas ticības pierādījumus. Viņi pareizi nenovērtē darbu pašreizējam laikam. Kad pienāks bēdu laiks, tad pat tādi ļaudis, kas šodien sludina citiem, rūpīgi pārbaudot savu ieņemto nostāju, atradīs, ka daudzām lietām viņi nevar sniegt apmierinošu pamatojumu. Pirms viņi tādā kārtā tiek pārbaudīti, tie neieraudzīs savu lielo nezināšanu. Un draudzē ir daudzi, kas pārliecināti, ka saprot, kam tic, bet, kamēr neizraisās cīņa, viņi nesaskata paši savu vājumu. Kad, šķirti no saviem ticības biedriem, tie spiesti vieni paši izskaidrot savu ticību, viņi pārsteigti ierauga, cik miglaini ir bijuši uzskati par to, ko tie pieņēmuši kā patiesību. Ir nenoliedzami, ka mūsu vidū ir notikusi atkāpšanās no dzīvā Dieva un pievēršanās cilvēkiem, liekot dievišķās gudrības vietā cilvēcisko.
Dievs savus ļaudis pamodinās; ja nelīdzēs citi līdzekļi, tad viņu vidū parādīsies maldu mācības, kas tos sijās, atšķirot pelavas no kviešiem. Kungs visus, kas tic Viņa Vārdam, aicina uzmosties no miega. Ir atklājusies dārga gaisma, piemērota šim laikam. Tā ir Bībeles patiesība, kas rāda tieši mums priekšā atrodošās briesmas. Šai gaismai vajadzētu mūs pamudināt (708) čakli studēt Rakstus un sevišķi nopietni pārbaudīt savu nostāju. Dievs grib, lai mēs lūdzot un gavējot rūpīgi un neatlaidīgi pārbaudām visu patiesības stāvokli un ietekmi. Ticīgie nedrīkst apmierināties ar pieņēmumiem un neskaidriem uzskatiem par to, kas ir patiesība. Viņu ticībai jābūt stipri pamatotai uz Dieva Vārdu, lai, atnākot pārbaudījumu laikam, kad tos vedīs tiesas priekšā, kur tiem vajadzēs atbildēt par savu ticību, viņi spētu lēnprātīgi un bijīgi norādīt uz viņos esošās cerības pamatojumiem.
Iededzieties, iededzieties, iededzieties! Tam, ko mēs sludinām pasaulei, sev pašiem jābūt dzīvai īstenībai. Ir svarīgi, lai, aizstāvot mācības, ko uzskatām par mūsu ticības pamatu, mēs nekad neatļautos lietot pierādījumus, kas nav pilnīgi pamatoti. Tie varbūt palīdz apklusināt pretinieku, bet nedara godu patiesībai. Mums jādod veselīgi pierādījumi, kas ne tikai apklusinātu pretiniekus, bet izturētu visrūpīgāko un visdziļāko pārbaudi. Tiem, kas pieraduši diskutēt, draud lielas briesmas ar Dieva Vārdu rīkoties negodīgi. Sastopoties ar pretinieku, mums vajadzētu nopietni pūlēties runāt tā, lai pārliecinātu viņu atzīt savu vainu un ne tikai mantot uzticību sev kā ticīgajam.
Lai kāda būtu cilvēka garīgā attīstība, lai viņš ne mirkli nedomā, ka nevajag pastāvīgi un pamatīgi pētīt Rakstus, meklējot lielāku gaismu. Mēs kā tauta esam aicināti personīgi studēt pravietojumus. Mums jābūt nomodā, nopietni cenšoties nepazaudēt nevienu Dieva sūtīto gaismas staru. Mums jāsatver patiesības pirmie stari; un, ar lūgšanām pētot Bībeli, būs iespējams iegūt vēl skaidrāku gaismu, kas jādod arī citiem.
Ja Dieva bērni ir mierīgi un apmierināti ar savu pašreizējo apgaismojumu, tad varam būt droši, ka viņi nebauda Dieva labvēlību. Viņa prāts ir, lai tie nemitīgi ietu uz priekšu, (709) saņemot vēl lielāku, pastāvīgi pieaugošu gaismu. Draudzes pašreizējais stāvoklis Dievam nepatīk. Ir iezagusies pašpaļāvība, kas neļauj izjust vajadzību pēc vēl pilnīgākas patiesības un lielākas gaismas. Mēs dzīvojam laikā, kad sātans darbojas mums pa labi un kreisi, priekšā un aizmugurē; tomēr mēs kā tauta guļam. Dievs grib, lai būtu dzirdama kāda balss, kas Viņa ļaudis modinātu darbam.
Daži, kad viņiem vajadzēja atvērt dvēseli, lai saņemtu gaismas starus no Debesīm, ir darbojušies pilnīgi pretējā virzienā. Gan caur presi, gan no paaugstinājuma ir sludināti ieskati par Bībeles inspirāciju, kas ir pretrunā ar Dieva Garu un Viņa Vārdu. Skaidrs ir tas, ka nevienam cilvēkam, ne arī vairākiem kopā, nevajadzētu uzņemties izplatīt teorijas par tik ļoti svarīgu tematu, ja viņi nevar pamatoties uz skaidru “Tā saka Kungs”. Un, kad vīri ar cilvēciskām vājībām, lielākā vai mazākā mērā apkārtējo iespaidu ietekmēti, ar iedzimtām un ieaudzinātām tieksmēm, kas nebūt viņus nedara gudrus, ne arī viņu domas vērš uz Debesīm, uzņemas tiesāt Dieva Vārdu un spriest, kas ir dievišķīgs un kas ir cilvēcisks, tad tie darbojas bez Dieva padoma. Tādu darbu Kungs neatbalstīs. Sekas būs postošas kā tiem, kas šo darbu dara, tā arī tiem, kas to pieņem kā no Dieva nākušu. Teorijas par inspirācijas dabu daudzu prātā ir pamodinājušas šaubas. Ierobežotas būtnes ar šauru redzesloku jūtas spējīgas kritizēt Rakstus, sakot: “Šī daļa ir vajadzīga, un tā daļa nav vajadzīga un nav inspirēta.”
