Pāvils formulē principu, kā jādod Dieva lietai, un paskaidro, ko tādā veidā iegūsim mēs un ko iegūs Dievs. “Ikviens, kā tas savā sirdī apņemas, ne noskumis, nedz piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” “Bet to es saku: Kas sīksti sēj, tas sīksti pļaus; un, kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.” “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (..) Kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsiet bagāti visās lietās katram labam darbam, un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.”
Mēs nedrīkstam domāt, ka spējam darīt vai dot kaut ko, kas mums dotu tiesības uz Dieva labvēlību. Apustulis saka: “Kas tev ir, ko tu neesi dabūjis? Bet, ja tu arī esi saņēmis, ko tu lielies, it kā nebūtu saņēmis?” Kad Dāvids un Israēla ļaudis bija vienkopus savākuši tempļa celšanai sagatavotos materiālus, ķēniņš, nododams bagātību draudzes virsniekiem, priecājās un pateicās Dievam ar vārdiem, kam vienmēr vajadzētu palikt Dieva ļaužu sirdī. “Dāvids teica un slavēja to Kungu visas sapulces priekšā, un Dāvids sacīja: Slavēts esi, Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžīgi mūžos! Jo Tev, ak, Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir Debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! (..) Tava ir, ak, Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem! Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru. Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības Vārdu; jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši labprātīgi spētu dot tādus ziedojumus? (736) Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs dodam! Jo mēs esam svešinieki un piedzīvotāji Tavā priekšā kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas virs zemes ir kā ēna, un tur nav cerības! Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu Tavam svētajam Vārdam, — tā ir nākusi no Tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots. Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es visu šo esmu labprātīgi devis, un nu es redzu arī Tavu tautu, kas ir šeit un kas Tev ziedo no laba prāta.”
Tas bija Dievs, kas ļaudis bija apgādājis ar zemes bagātībām, un Viņa Gars bija darījis tos labprātīgus nest savus dārgumus tempļa celtniecībai. Viss nāca no Kunga; ja Viņa dievišķais spēks nebūtu ietekmējis ļaužu sirdi, tad ķēniņa pūles būtu bijušas veltīgas un templis nekad netiktu uzcelts.
Viss, ko cilvēki saņem no Dieva pilnības, joprojām vēl pieder Dievam. Lai kādas vērtīgas un skaistas zemes lietas Viņš dāvina, tās visas ir ieliktas mūsu rokās, lai mūs pārbaudītu, — lai kļūtu redzams, cik dziļa ir mūsu mīlestība uz Viņu un cik augstu mēs vērtējam Viņa dāvanas. Vienalga, kāda bagātība cilvēkam dota — manta vai prāts, tā viņam kā labprātīgs upuris jānoliek pie Jēzus kājām.
Neviens no mums nespēj iztikt bez Dieva svētībām, turpretī Dievs, ja Viņš vēlas, var darbu veikt bez cilvēku palīdzības. Bet Viņš katram cilvēkam ir devis savu darbu, un Viņš cilvēkiem kā namturiem uztic mantas vai saprāta vērtības. Viss, ko vien mēs Dievam sniedzam, ir Viņa žēlastībā un laipnībā nodots mums kā uzticīgiem namturiem. Bet mums vajadzētu vienmēr saprast, ka no cilvēka puses nav nekāda nopelna. Lai cik lielas arī būtu cilvēka spējas, tomēr viņam nav nekā, ko nebūtu devis Dievs un ko Dievs nevarētu atraut, ja šīs Viņa laipnības dārgās dāvanas netiek vērtētas un pareizi izlietotas. Dieva eņģeļi, kuru uztvere ir grēka neaptumšota, atzīst, ka Debesu dāvanas tiek piešķirtas ar nolūku, lai tās tiktu atdotas atpakaļ tādā (737) veidā, ka vairotos lielā Devēja slava. Cilvēka labklājība ir cieši saistīta ar Dieva neierobežoto virsvaldību. Dieva gods ir visu radīto būtņu prieks un laime. Cenšoties paaugstināt Viņa godu, mēs sev iegūstam vislielāko labumu, kādu vien mums iespējams saņemt. Brāļi un māsas Kristū, Dievs prasa svētīt kalpošanai Viņam katru spēju, katru dāvanu, ko jūs no Viņa esat saņēmuši. Viņš vēlas, lai jūs teiktu līdz ar Dāvidu: “Viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam.”
