Pestītājs sacīja: “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” Un Dievs paskaidroja caur savu pravieti: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka tas Kungs.”
Neviens cilvēks bez dievišķās palīdzības nevar sasniegt šo Dieva atzīšanu. Apustulis saka: “Pasaule caur savu gudrību Dievu neatzina.” Kristus “bija pasaulē, un pasaule ir caur Viņu darīta, bet pasaule Viņu nepazina”. Jēzus paskaidroja saviem mācekļiem: “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” Pēdējā lūgšanā par saviem sekotājiem, pirms Viņš iegāja Ģetzemanes ēnā, Pestītājs pacēla savas acis uz Debesīm un, jūtot līdzi kritušo cilvēku nezināšanai, sacīja: “Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi; bet Es Tevi esmu atzi-nis.” (738) “Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu tiem cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis.”
Likt cilvēkiem aizmirst Dievu — tas jau no iesākuma ir bijis sātana labi pārdomātais plāns, lai tos nodrošinātu sev. Tāpēc viņš ir centies nepareizi attēlot Dieva raksturu, lai cilvēkiem par Viņu rastos aplami uzskati. Radītājs cilvēku prātam ir attēlots kā tāds, kam ir paša ļaunuma lielkunga īpašības — despotisks, nežēlīgs un nepiedodošs, — lai ļaudis no Viņa baidītos, izvairītos un pat Viņu ienīstu. Tiem, kurus sātans bija pievīlis, viņš cerēja samulsināt prātu, lai viņi par Dievu neko negribētu zināt. Pēc tam viņš cilvēkā izdzēstu dievišķo līdzību un dvēselē iespiestu pats savu attēlu; viņš vēlējās cilvēkus piepildīt ar savu garu un padarīt tos par sev paklausīgiem gūstekņiem.
Tieši apmelojot Dieva raksturu un pamodinot pret Viņu neuzticību, sātans kārdināja noziegties Ievu. Grēks aptumšoja mūsu pirmo vecāku prātu, pazemoja viņu dabu, un arī izpratne par Dievu viņos veidojās atbilstoši to šaursirdībai un savtībai. Un, cilvēkam krītot arvien dziļāk grēkā, no viņu prāta un sirds izzuda Dieva atzīšana un mīlestība. “Tāpēc ka tie, Dievu pazīdami, Viņu kā Dievu nav godājuši,” viņi “savās domās nelieši tapuši, un viņu neprātīgā sirds ir aptumšota”.
Reizēm likās, ka sātana cīņa par cilvēku ģimenes virsvaldību vainagosies panākumiem. Gadsimtos pirms Kristus pirmās nākšanas pasaule šķita esam gandrīz pilnīgi pakļauta tumsas lielkunga varai; un viņš valdīja ar briesmīgu spēku, it kā mūsu pirmo vecāku grēka dēļ pasaules valstis likumīgi piederētu viņam. Pat derības tauta, ko Kungs bija izredzējis, lai saglabātu Dieva atzīšanu, bija tik tālu no Viņa atkāpusies, ka nemaz vairs pareizi nesaprata Viņa raksturu.
Kristus nāca, lai pasaulei atklātu Dievu kā mīlestības Dievu, (739) kas pilns žēlastības, laipnības un līdzjūtības. Pasaules Glābējs izklīdināja biezo tumsu, kurā sātans bija centies ietīt Dieva troni, un Tēvs atkal tika parādīts cilvēkiem kā dzīvības gaisma.
Kad Filips nāca pie Jēzus ar lūgumu: “Rādi mums Tēvu, tad mums pietiek,” Pestītājs atbildēja: “Tik ilgi Es esmu pie jums, un tu Mani nepazīsti, Filip? Kas Mani redz, tas redz Tēvu. Kā tad tu saki: Rādi mums Tēvu?”
Kristus saka, ka Viņš ir sūtīts pasaulē, lai pārstāvētu Tēvu. Savā rakstura cēlumā, savā žēlastībā un maigajā līdzjūtība, savā mīlestībā un laipnībā Viņš stāv mūsu priekšā kā dievišķās pilnības iemiesojums, neredzamā Dieva attēls.
Apustulis saka: “Dievs bija Kristū, salīdzinādams pasauli ar sevi.” Vienīgi aplūkojot lielo pestīšanas plānu, mēs varam pareizi izprast Dieva raksturu. Radīšanas darbs bija Viņa mīlestības izpausme; bet dievišķā maiguma un līdzjūtības bezgalīgos dziļumus atklāj vienīgi Dieva sniegtā dāvana noziedzīgās un bojāejošās cilvēces glābšanai. “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai visi, kas tic Viņam, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” Tā tika iegūta iespēja piedot grēciniekam, saglabājot Dieva likumus un aizstāvot to taisnīgumu. Tika pasniegta dārgākā dāvana, kādu Debesis spēj dot, lai Dievs parādītu “sevi esam taisnu” un varētu taisnu darīt “to, kas ir no Jēzus ticības”. Ar šo dāvanu cilvēki ir pacelti no grēka posta un pagrimuma, lai kļūtu par Dieva bērniem. Pāvils saka: “Jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
Brāļi, līdz ar mīļoto Jāni es jūs aicinu skatīties, “kādu lielu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka topam saukti Dieva bērni”. Kāda mīlestība, kāda nesalīdzināma mīlestība, ka grēcinieki un svešinieki, kādi mēs esam, tiek vesti atpakaļ pie Dieva un pieņemti Viņa ģimenē! Mēs (740) Viņu drīkstam uzrunāt ar mīļo vārdu “Mūsu Tēvs”, kas ir kā zīme mūsu mīlestībai pret Viņu un apliecina Viņa maigās jūtas un radniecību ar mums. Un Dieva Dēls, uzlūkodams žēlastības mantiniekus, “nekaunas viņus saukt par brāļiem”. Tiem ir pat svētāka radniecība ar Dievu nekā eņģeļiem, kas nekad nav krituši.
Visa vecāku mīlestība, kas no paaudzes uz paaudzi ir plūdusi pa cilvēku sirds kanālu, visi maiguma avoti, kas atvērušies cilvēku dvēselē salīdzinājumā ar bezgalīgo, neizsmeļamo Dieva mīlestību, ir tikai kā sīks strautiņš pret neizmērojamo okeānu. Mēle to nevar izteikt, spalva to nevar aprakstīt. Jūs varat čakli pētīt Rakstus, lai to saprastu; jūs varat sakopot visus spēkus un spējas, ko Dievs jums devis, cenšoties aptvert Debesu Tēva mīlestību un līdzjūtību; tomēr vēl atliks bezgalība. Jūs šo mīlestību varat pētīt visu mūžu; tomēr jūs nekad pilnīgi nesapratīsiet Dieva mīlestības garumu un platumu, augstumu un dziļumu, dodot savu Dēlu, lai Viņš mirtu par pasauli. Pat mūžība to nekad nevarēs pilnīgi atklāt. Tomēr, pētot Bībeli un pārdomājot Kristus dzīvi un pestīšanas plānu, šie diženie temati mūsu izpratnei atklāsies arvien vairāk un vairāk. Un mēs sapratīsim, kādu svētību Pāvils novēlēja Efezas draudzei, kad viņš lūdza, “lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem”.
Sātans pastāvīgi pārdomā, kā cilvēku prātu nodarbināt ar tādām lietām, kas viņus aizkavētu iegūt Dieva atziņu. Viņš cenšas tiem iedvest domas, (741) kas aptumšo izpratni un dvēselei atņem drosmi. Mēs dzīvojam grēcīgā un samaitātā pasaulē, ko piepilda iespaidi, kas Kristus sekotājus tiecas saval-dzināt un padarīt nedrošus. Pestītājs sacīja: “Tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” Daudzi raugās uz apkārt esošo briesmīgo ļaunumu, visur redz atkrišanu un vājumu, un viņi par to runā, līdz skumjas un šaubas ir piepildījušas to sirdi. Viņu prāts galvenokārt kavējas pie lielā pievīlēja meistarīgās darbības, tie domā par savu piedzīvojumu skumjajām lappusēm un it kā pilnīgi pazaudē no redzesloka Debesu Tēva spēku un Viņa nesalīdzināmo mīlestību. Bet tieši to sātans vēlas. Ir kļūda domāt par taisnības ienaidnieka šķietamo lielo spēku un tajā pašā laikā tik maz kavēties pie Dieva mīlestības un Viņa varenības. Mums jārunā par Kristus lielumu. Mēs esam pilnīgi nespējīgi paši atsvabināties no sātana varas; bet Dievs ir sagatavojis izglābšanās ceļu. Visaugstākā Dēlam ir spēks izcīnīt cīņu mūsu vietā; un ar Viņu, “kas mūs ir mīlējis”, mēs varam kļūt “vairāk kā uzvarētāji”.
Pastāvīgi domājot par mūsu vājumu un atkrišanu un raudot par sātana varu, mēs sev negūstam nekādu garīgu spēku. Mūsu prātā un sirdī kā dzīvs pamatlikums jānopamato šāda lielā patiesība — par mums pienestajam upurim ir iedarbīgs spēks; Dievs spēj izglābt, un Viņš pilnīgi izglābj visus, kas nāk pie Viņa, pakļaujoties Viņa Vārdā sīki aprakstītajiem noteikumiem. Mūsu darbs ir nodot savu gribu Viņa gribas pusē. Tad salīdzinošo asiņu spēkā mēs kļūstam dievišķās dabas līdzdalībnieki; Kristū mēs esam Dieva bērni un varam būt droši, ka Dievs mūs mīl tāpat kā savu Dēlu. Mēs esam viens ar Jēzu. Mēs ejam pa ceļu, kur Kristus mūs ved; Viņam ir spēks izklīdināt tumšās ēnas, ko sātans met pār mūsu taku; tad tumsas un mazdūšības vietā mūsu sirdī iespīd godības saules gaisma. (742)
Mūsu cerība pastāvīgi jāstiprina ar atziņu, ka Kristus ir mūsu taisnība. Lai mūsu ticība balstās uz šī pamata, jo tas stāvēs mūžīgi stiprs! Mums nav jākavējas pie sātana tumsas un jābaidās no Viņa varas, bet gan jāatver sava sirds, lai uzņemtu gaismu no Kristus un liktu tai spīdēt pasaulē, pasludinot, ka Viņš ir spēcīgāks par sātanu, ka Viņa stiprinošā roka uzturēs visus, kas Viņam uzticas.
Jēzus sacīja: “Tēvs pats jūs mīl.” Ja mūsu ticība ar Kristu ir vērsta uz Dievu, tad tā būs par “drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas iekšā aiz priekškara, kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis”. Tiešām vilšanās gan nāks; mūs sagaida smagi pārbaudījumi; bet viss, liels un mazs, mums jāuztic Dievam. Viņu nesamulsinās mūsu dažādās bēdas un arī nenospiedīs mūsu nastu smagums. Kungs ir nomodā, rūpējoties par katru namu un katru atsevišķu cilvēku; Viņš interesējas par visām mūsu gaitām un bēdām. Viņš atzīmē katru asaru; Viņš jūt līdzi mūsu vājībām. Visas sāpes un pārbaudījumi, kas mums šeit uzbrūk, ir Viņa pieļauti, lai piepildītos Viņa nodoms ar mums, — “ka mums būtu daļa pie Viņa svētuma,” un tādā veidā mēs kļūtu līdzdalībnieki tajā prieka pilnībā, kas atrodama Viņa klātbūtnē.
