“Šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” Bet Bībele mums ar lielu spēku parāda, cik svarīgi ir iegūt Dieva atziņu. Pēteris saka: “Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un spēku.” Un Raksti mūs pamudina: “Meklē Viņa draudzību, tad paliksi mierā.” (743)
Dievs mums ir pavēlējis: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts!” Un inspirētais apustulis paskaidro, ka bez svētuma “neviens Kungu neredzēs”. Grēks cilvēkā ir sabojājis un gandrīz pilnīgi izdzēsis Dieva līdzību. Evaņģēlija darbs ir atjaunot to, kas pazaudēts, un mums šeit jāsadarbojas ar dievišķo spēku. Kā gan mēs varam nākt saskaņā ar Dievu, kā varam kļūt Viņam līdzīgi, ja mēs Viņu nepazīstam? Kristus nāca pasaulē, lai atklātu šo atzīšanu.
Aprobežotie uzskati, kādi tik daudziem ir bijuši par Kristus augsto raksturu un uzdevumu, ir sašaurinājuši viņu reliģiskos piedzīvojumus un ļoti aizkavējuši pieaugšanu dievišķajā dzīvē. Personīgā reliģija mūsos kā tautā atrodas uz zema līmeņa. Ir daudz formu, daudz mehāniska darba, daudz vārda reliģijas; bet mūsu reliģiskajos piedzīvojumos jāieauž kaut kas dziļāks un drošāks. Ņemot vērā visas mūsu iespējas, mūsu izdevniecības, skolas, sanatorijas un daudzas, daudzas citas priekšrocības, mums vajadzētu atrasties tālu priekšā savam pašreizējam stāvoklim. Kristiešu uzdevums šajā dzīvē ir pārstāvēt Kristu pasaulē, savā dzīvē un raksturā arvien vairāk parādīt Jēzus skaistumu. Ja Dievs mums ir devis gaismu, tad tikai tāpēc, lai mēs to atklātu citiem. Bet, salīdzinot ar gaismu, kādu esam saņēmuši, un mums dāvātajām izdevībām un priekšrocībām cilvēku sirds aizsniegšanai, panākumi mūsu darbā līdz šim ir bijuši daudz par sīkiem. Dievs gaida, ka patiesība, ko Viņš licis mums atzīt, nesīs vairāk augļu, nekā tas ir redzams tagad. Bet, ja mūsu prātu pilda grūtsirdība un skumjas un mūsu domas saista ap mums esošā tumsa un ļaunums, kā tad mēs varam pasaulei pārstāvēt Kristu? Kā mūsu liecībai var būt spēks mantot dvēseles? Mums ir nepieciešams piedzīvojumos iepazīt Dievu un Viņa mīlestības spēku, kā tas atklājies Kristū. Mums čakli un ar lūgšanām jāpēta Raksti; Svētajam Garam jāatdzīvina mūsu izpratne, (744) un mūsu sirdīm ticībā, cerībā un nepārtrauktā slavā jātraucas pretī Dievam.
Kristus nopelnā, caur Viņa taisnību, kas pieskaitīta ticībā, mums jāsasniedz kristīga rakstura pilnība. Darbs, kas mums jādara ik dienas un ik stundas, ir izteikts apustuļa vārdos: “Raudzīsimies uz Jēzu, ticības Iesācēju un Pabeidzēju.” To darot, mūsu prāts kļūs skaidrāks, mūsu ticība — stiprāka, un cerība atradīs dziļāku pamatu. Mūs tik lielā mērā savaldzinās Viņa skaidrība un piemīlība, kā arī salīdzināšanai ar Dievu pienestais upuris, ka vairs nebūs nekādas vēlēšanās runāt par šaubām un mazdūšību.
Dieva mīlestības, Viņa žēlastības un Viņa laipnības atklāšanās un Svētā Gara apgaismojošais un atjaunojošais darbs pie sirds ticībā nostādīs mūs tik ciešā savienībā ar Kristu, ka, saņēmuši skaidru izpratni par Viņa raksturu, mēs spēsim saskatīt arī sātana meistarīgās krāpšanas. Raugoties uz Jēzu un uzticoties Viņa nopelnam, mēs iegūsim gaismas, miera un Svētā Gara prieka veltes. Un, redzot lielās lietas, ko Kristus ir darījis mūsu labā, mēs būsim gatavi izsaukties: “Redziet, kādu lielu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka topam saukti Dieva bērni!”
Brāļi un māsas, mēs tiekam pārvērsti uzlūkojot. Kavējoties pie Dieva un mūsu Pestītāja mīlestības, pārdomājot dievišķā rakstura pilnību un ticībā pieņemot Kristus taisnību kā savējo, mēs tiksim pārvērsti tajā pašā līdzībā. Tāpēc nesakrāsim visas nepatīkamās gleznas — netaisnības, samaitātība un vilšanās, kas ir sātana varas pierādījumi, — lai tās izkārtu mūsu atmiņas zālēs, lai par tām runātu un sūdzētos, līdz mūsu dvēseli pārņem mazdūšība. Drosmi zaudējusi dvēsele ir tumsas ķermenis, kas ne tikai pati nesaņem Dieva gaismu, bet to attur arī no citiem. Sātans priecājas, redzot, ka gleznas, (745) kas liecina par viņa uzvarām, spēj cilvēciskas būtnes vadīt pretī neticībai un izmisumam.
Pateicība Dievam, ka ir gaišākas un uzmundrinošākas gleznas, kuras mums atklāj Kungs. Kā dārgas mantas sakoposim Viņa aplaimojošos mīlestības apliecinājumus, lai tad tos nepārtraukti uzlūkotu. Dieva Dēls atstāj sava Tēva troni, savu dievišķību ietērpj cilvēcībā, lai varētu cilvēku atbrīvot no sātana varas. Viņš uzvar mūsu labā, atverot cilvēkam Debesis, atklājot cilvēka skatam Dieva klātbūtnes telpu, kur svinīgi parādās Dievības godība. Kritusī cilvēce ir pacelta no briesmīgās bedres, kurā to bija iegrūdis grēks, no jauna savienota ar Bezgalīgo Dievu un, ticībā uz mūsu Glābēju izturējusi dievišķo pārbaudi, ir ietērpta Kristus taisnībā un paaugstināta pie Viņa troņa, — tās ir gleznas, ar kurām mums saskaņā ar Dieva pavēli jāienes prieks dvēseles telpās. Un, neņemot vērā “to, kas redzams, bet to, kas nav redzams,” mēs pārliecināsimies, ka tiešām “mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums dod neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību”.
Debesīs Dievs ir viss visā. Tur pār visu valda svētums; tur nekas netraucē pilnīgo saskaņu ar Dievu. Ja mēs tiešām ceļojam uz turieni, tad jau šeit mūsu sirdīs mājos Debesu gars. Bet, ja mēs tagad, pārdomājot Debesu lietas, neatrodam nekādu prieku, ja mums neinteresē iepazīt Dievu un nav prieks iepazīties ar Kristus raksturu, ja svētums mums nemaz nav pievilcīgs, — tad mēs varam būt droši, ka mūsu cerība uz Debesīm ir veltīga. Pilnīga pakļaušanās Dieva gribai ir augstais mērķis, kam vienmēr jāatrodas kristieša acu priekšā. Īsts kristietis labprāt runās par Dievu, par Jēzu, par svētlaimes un skaidrības mājokļiem, ko Kristus ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Šo tematu apceri, kad dvēseli iepriecina Dieva aplaimojošie apsolījumi, apustulis nosauc par “nākamās pasaules spēku” baudīšanu. (746)
Mums tieši priekšā ir lielās cīņas noslēdzošā kauja, kad sātans darbosies “ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem, un visādu pievilšanu uz netaisnību”, lai nepareizi attēlotu Dieva raksturu, “ka ir izredzētie, ja tas varētu būt, taptu pievilti”. Ja jebkad ir bijuši ļaudis, kam nepiecie-šams saņemt no Debesīm nepārtraukti pieaugošu gaismu, tad tāda noteikti ir tauta, ko šajā briesmu pilnajā laikā Dievs ir aicinājis būt par Viņa svēto likumu uzglabātāju un kuras pienākums ir arī pasaules priekšā attaisnot Viņa raksturu. Tiem, kam uzticēts tik svēts uzdevums, jābūt pasludināto atziņu apgarotiem, izdaiļotiem un atjaunotiem. Piedzīvojums, kas aprakstīts Pāvila Vēstulē kolosiešiem, nekad vēl draudzei nav bijis tik ārkārtīgi nepieciešams kā tagad, un nekad agrāk Dievs nav tik ļoti vēlējies, lai tas kļūtu par draudzes daļu: “Mēs (..) pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsiet augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsiet Dieva atziņā.”
