Tie sludinātāji, kas tā izmanto viņiem dāvāto uzticību un vada dvēseles pretī bojāejai, ir tik lielā mērā vainīgāki par parastu grēcinieku, cik augstāku amatu tie ieņem. Dieva dienā, kad atvērs Debesu Lielo grāmatu, tajā atradīs ierakstītus daudzu sludinātāju vārdus, kas pretendēja uz sirds un dzīves skai-drību un apliecināja, ka viņiem uzticēts Kristus Evaņģēlijs, bet patiesībā savu stāvokli izmantoja, lai pavedinātu dvēseles pārkāpt Dieva likumu.
Kad vīri un sievas krīt, padodoties sātana samaitājošajam spēkam, tad ir gandrīz neiespējami viņus izraut no briesmīgā slazda, lai tiem atkal reiz būtu tīras domas un skaidra Dieva prasību izpratne. Viņu maldos nonākušajam prātam grēku ir svētījis sludinātājs, un viņi nekad to vairs neredzēs tik pretīgu, cik pretīgs tas ir Dievam. Pēc tam, kad morālais standarts cilvēka prātā ir pazemināts, viņš vairs nav spējīgs spriest, un grēku jau uzskata par taisnību, bet taisnību par grēku. Tie, kas biedrojas ar cilvēkiem, kuru tieksmes un ieradumi nav skaidri un cēli, kļūst viņiem līdzīgi. Gandrīz neapzināti tie piesavinās viņu gaumi un principus.
Ja tikumīga un skaidra cilvēka vietā izvēlas tādas personas sabiedrību, kuras domas ir netīras un ieradumi izlaidīgi, tad tā ir zīme, ka viņu tieksmes un gaume saskan, ka ir ieviests zems morālais līmenis. Šīs pieviltās un apmātās dvēseles to sauc par augstu un svētu garīgu radniecību, par garīgu saskaņu, bet apustulis te runā par “ļauniem gariem gaisā”, kam mums jāpiesaka nesaudzīga cīņa.
Kad viltnieks iesāk savu krāpšanas darbu, viņš bieži sastopas ar gaumes un ieradumu nevienādību, bet, augstos (144) vārdos runājot par dievbijību, iegūst uzticību, un, kad tā ir panākta, tad liek lietā visu maldinošo varu, lai īstenotu savus viltīgos plānus. Saejoties ar šādiem bīstamiem cilvēkiem, sievietes pierod elpot netīro gaisu un gandrīz nemanot sevī uzņem to pašu garu. Tiek zaudēta viņu īpatnējā individualitāte, kļūstot par sava pavedēja ēnu.
Cilvēkiem, kas atklāti paziņo, ka viņiem ir jauna gaisma, pieprasot, lai tos atzīst par reformatoriem, būs liels iespaids uz zināmu ļaužu šķiru, kas pārliecināti, ka šinī laikā pastāv maldu mācības, un nav apmierināti ar draudzes garīgo stāvokli. Viņi ar patiesu un godīgu sirdi vēlas redzēt pārmaiņu uz labo pusi, pacelšanos augstākā līmenī. Ja Kristus uzticīgie kalpi šai šķirai sludinātu skaidru un nesajauktu patiesību, tad tā tiktu pieņemta, un tie šķīstītu sevi, paklausot tai. Bet sātans, būdams vienmēr modrs, seko šīm meklējošām dvēselēm. Pie tām nāk kāds, izlikdamies par lielu reformatoru, līdzīgi kā sātans zem gaismas eņģeļa maskas tuvojās Kristum, un tās vēl vairāk attālina no pareizā ceļa.
Nav iespējams aprēķināt nelaimes un pagrimuma lielumu, kas seko izvirtībai. Pasauli ir apgānījuši tās iedzīvotāji. Viņi jau gandrīz ir piepildījuši savu netaisnības mēru, bet vissmagāko sodu saņems grēka piekopšana zem dievbijības mēteļa. Neskatoties uz vainas lielumu, Pestītājs nekad neatraidīja patiesu nožēlu, bet Viņš smagi apsūdzēja farizejus un liekuļus. Atklātam grēciniekam ir vairāk cerību nekā šai šķirai.
“Tāpēc, ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi, Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” Šis vīrs un tie, ko viņš pievīlis, nemīl patiesību, bet rod sev prieku netaisnībā. Un kāda vēl spēcīgāka maldība varētu nākt (145) pār viņiem par domu, ka izvirtība un laulības pārkāpšana Dievam nemaz nav tik nepatīkama? Bībele satur daudzus brīdinājumus par šiem grēkiem. Pāvils raksta par tādiem, kas saka, ka bīstas Dievu, “bet darbos to noliedz. Neganti un nepaklausīgi būdami,tie nav derīgi nevienam labam darbam.” “Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat to Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots.” Šis teksts nerunā par cilvēkiem, kas atklāti noliedz ticību Kristum, bet gan par tādiem, kas apgalvo, ka tic patiesībai, un ar savu zemisko raksturu to apkauno, dodami citiem iemeslu zaimot.
“Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž.” “Viņi kā neprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai, tāpat kā šie ies bojā, tāpēc ka tie zaimo to, ko tie nepazīst, saņemdami netaisnības algu; salds prieks tiem šķiet baudu dzīve dienā, viņi ir kauna traipi, savā viltībā mielodamies kopā ar jums. Viņu acis ir vērstas tikai uz laulības pārkāpēju un alkst grēka; tie vilina nestipras dvēseles, tiem sirds ir ievingrinājusies mantkārībā; tie lāstam pakļauti. Atstādami taisno ceļu, tie ir nomaldījušies, sekodami Bileāmam, Beora dēlam, kas dzinās pēc netaisnās algas.”
Viņi ir kā “akas bez ūdens, kā viesuļa dzenāti padebeši, kam visdziļākā tumsa tiek paturēta mūžīgi. Jo, lepnus un tukšus vārdus runādami un lielīdamies ar savu gaismu, savu atzīšanu un savu Patiesības mīlestību, viņi krāpj caur miesas kārībām un bezkaunībām (146) tos, kas patiesi jau bija izbēguši no tiem, kas alojas savā dzīvē”.
Es saprotu, ka šajā samaitājošajā laikmetā, kad pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, kuru tas varētu aprīt, man nepieciešams brīdinot pacelt savu balsi. “Esiet modri un lūdziet Dievu, ka jūs neiekristu kārdināšanās.” Daudzi, kam ir izcilas spējas, izmanto tās, kalpojot sātanam. Kādu brīdinājumu lai es sniedzu ļaudīm, kas stāsta, ka ir izgājuši no pasaules un atstājuši tumsas darbus; ļaudīm, kurus Dievs darījis par sava Likuma glabātājiem, bet kas, līdzīgi daudzsološajam vīģes kokam, Visvarenajam tieši acīs lielās ar saviem šķietami spēcīgajiem un plaukstošajiem zariem, bet nenes nekādus augļus par godu Dievam? Daudzi no viņiem lolo netīras domas, nesvētas vēlmes un zemiskas kaislības. Viņu iztēle ir samaitāta, un Dievs ienīst augļus, ko nes tāds koks. Skaidrie un svētie eņģeļi uz tādu cilvēku rīcību skatās ar riebumu, kamēr sātans gavilē. Ak, kaut vīri un sievas pārdomātu, ko viņi iegūst, pārkāpjot Dieva baušļus! Jebkuros apstākļos pārkāpums apkauno Dievu un nes lāstu cilvēkam.
Tieši tādā veidā mums jāskatās uz grēku, neņemot vērā, cik jauka šī pasaka arī neizklausās un kas to pastāsta.
Es kā Kristus vēstnese lūdzu jūs, kas atklāti atzīstat tagadējo patiesību, nekavējoties sašutumā atraidiet katru tuvošanos, kam netīri nolūki! Atstājiet to cilvēku sabiedrību, kas izelpo netīrus priekšlikumus! Ar visdziļāko naidu ienīstiet šos aptraipošos grēkus! Bēdziet no tādiem, kas kaut vai sarunās ļauj domām plūst šajā gultnē, “jo no sirds pilnības mute runā”!
Tā kā cilvēku skaits pasaulē, kas piekopj šādus demoralizējošus grēkus, pastāvīgi aug un tie iespiedīsies arī mūsu draudzēs, es jūs brīdinu nedot tiem vietu. Novērsieties no pavedēja. Lai gan viņš sevi sauc par Kristus sekotāju, tomēr tas ir sātans cilvēka izskatā, kas pieņēmis Debesu tērpu, lai varētu labāk kalpot savam kungam. Jums ne mirkli (147) nevajadzētu savas domas pievērst netīram vai slepenam priekšlikumam, jo tas aptraipīs dvēseli, līdzīgi kā netīrs ūdens piesārņo kanālu, pa kuru tas plūst.
Izvēlieties trūkumu, pārmetumus, šķiršanos no draugiem vai jebkuru citu neērtību, bet neļaujiet grēkam aptraipīt dvēseli. Lai katra kristieša moto skan: labāk mirt, nekā kļūt negodīgam vai pārkāpt Dieva baušļus! Mums kā ļaudīm, kas saucamies reformatori, kas sargājam Dieva Vārda vissvinīgākās izskaidrojošās patiesības, svētuma standartu jāpaceļ daudz augstāk par to līmeni, kādā tas ir pašlaik. Ar grēku un grēciniekiem draudzē jātiek galā nekavējoties, lai arī citi netiktu aptraipīti. Patiesība un skaidrība prasa, lai tiktu veikts daudz pilnīgāks darbs nometnes šķīstīšanā no Āhaniem. Atbildīgās vietās esošie nedrīkst ciest grēku kādā brālī. Rādiet tiem, ka vai nu jāatstāj savi grēki, vai arī jāšķiras no draudzes.
Kad draudzes atsevišķie locekļi rīkosies kā patiesi lēnprātīgā un pazemīgā Kristus sekotāji, tad draudzē būs mazāk grēka slēpšanas un attaisnošanas. Visi centīsies izturēties un darboties tā, it kā atrastos Dieva klātbūtnē. Viņi sapratīs, ka pār tiem ir Kunga visu redzošā acs un ka Viņam ir zināma visapslēptākā doma, cilvēka raksturs, motīvi, vēlmes un nolūki. Bet tikai nedaudzi patur to prātā. Lielākā daļa nepavisam neatceras, cik briesmīga būs tā reize, kad Dieva Tiesā būs jādod atskaite par Likuma pārkāpumiem.
Vai jūs, kas apliecināt, ka esat saņēmuši tik lielu gaismu, varat apmierināties ar kaut kādu zemu līmeni? Ak, cik nopietni un nepārtraukti mums vajadzīga dievišķā klātbūtne un kā jācenšas izprast svinīgās patiesības, ka visu lietu gals ir tuvu un ka visas zemeslodes Tiesnesis stāv pie durvīm! Kā jūs varat neievērot Dieva taisnās un svētās prasības? Kā jūs varat izdarīt pārkāpumus tieši Jehovas acu priekšā? Kā jūs varat lolot nesvētas domas un zemiskas kaislības, zinot, ka to redz skaidrie eņģeļi un Pestītājs, kas upurēja sevi, (148) lai jūs glābtu no visas netaisnības un šķīstītu jūs par īpašiem ļaudīm, čakliem labos darbos? Vai, aplūkojot jautājumu no Kristus krusta plūstošajā gaismā, grēks neliekas pārāk zemisks, pārāk bīstams, lai tam nodotos vēl tad, kad jau stāvam uz mūžīgās pasaules robežas?
Es to runāju uz mūsu ļaudīm. Ja jūs tuvosieties Jēzum un centīsieties savu ticības apliecību izgreznot ar krietnu dzīvesveidu un dievbijīgām sarunām, tad jūs tiksiet pasargāti no ievirzes aizliegtā ceļā. Ja būsiet nomodā, pastāvīgi nomodā un lūgsiet un darīsiet tā, it kā atrastos tiešā Dieva klātbūtnē, tad jūs tiksiet paglābti no padošanās kārdināšanām un varēsiet cerēt līdz galam palikt skaidri, nevainojami un neaptraipīti. Ja no sākuma līdz galam paliksiet stingri uzticīgi, tad jūsu ceļi tiks nopamatoti Dievā, un darbu, ko žēlastība iesākusi, godība vainagos mūsu Dieva valstībā. “Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības.” Ja mūsos ir Kristus, tad mēs miesu ar tās tieksmēm un kārībām sitīsim krustā.
