Kungs gaismas un patiesības izplatīšanu virs Zemes ir darījis atkarīgu no to cilvēku labprātīgām pūlēm un upuriem, kas jau ir saņēmuši Debesu dāvanas. Samērā maz ir aicināti ceļot kā sludinātāji vai misionāri, toties ļoti daudzi patiesības izplatīšanā ir aicināti ņemt dalību ar saviem līdzekļiem.
Mums ir dots ziņojums par Ananiju un Sapfiru, lai mēs izprastu krāpšanas grēku attiecībā uz dāvanām un upuriem. Viņi bija labprātīgi apsolījuši daļu no sava īpašuma atdot Kristus lietas atbalstīšanai, bet, (149) kad nauda jau bija viņu rokās, tie atsacījās pildīt šo solījumu, tajā pašā laikā vēlēdamies, lai citi domā, ka viņi ir atdevuši visu. Un viņu sods bija visiem redzams, lai tas nepārtraukti brīdinātu visu laikmetu kristiešus. Tas pats grēks ir ārkārtīgi izplatīts šodien, tomēr mēs nedzirdam, ka kāds tādā zīmīgā veidā tiktu sodīts. Kungs cilvēkiem vienreiz parāda, ar kādu riebumu Viņš skatās uz šādu Viņa svēto prasību un cieņas apvainošanu, un tad tie tiek atstāti sekot dievišķās pārvaldības sistēmas vispārīgajiem pamatlikumiem.
Labprātīgas dāvanas un desmitais veido Evaņģēlija ienākumus. No cilvēkiem uzticētajiem līdzekļiem Dievs prasa noteiktu daļu — desmito. Bet Viņš visiem ļauj pašiem brīvi izšķirt, cik liela summa ir desmitais, kā arī jautājumu, dot vai nedot vairāk par to. Viņiem jādod tik, cik viņi savā sirdī apņemas. Bet, kad Dieva Gara iespaids ir aizkustinājis sirdi un ir dots solījums ziedot zināmu summu, tad tam, kas solījis, vairs nav tiesību uz šo svēto daļu. Viņš solījumu devis cilvēku priekšā, kas ir aicināti būt šim darījumam par lieciniekiem. Tajā pašā laikā viņš ir uzņēmies vissvētāko pienākumu sadarboties ar Kungu Viņa Valsts uzcelšanā virs Zemes. Ja tāda veida cilvēkiem dotie solījumi tiek uzskatīti par saistošiem, vai tad tie solījumi, kas doti Dievam, nav vēl svētāki un saistošāki? Vai sirdsapziņas solījumi ir mazāk saistoši par uzrakstītiem līgumiem ar cilvēkiem?
Dievišķajai gaismai iespīdot sirdī ar savu neparasto skaidrību un spēku, ierastā savtība it kā atkāpjas un rodas vēlme ziedot Dieva darbam. Bet lai neviens nedomā, ka viņam ļaus īstenot sākotnēji izdarītos solījumus bez sātana pretestības. Tam nepatīk, ka virs Zemes veidojas Dieva valstība. Sātans liek domāt, ka solīts ir par daudz un tas var traucēt pūlēs iegūt kādu īpašumu vai apmierināt (150) savu ģimeņu vēlmes. Tam ir apbrīnojama vara pār cilvēka prātu. Viņš ārkārtīgi nopietni strādā, lai sirds sapītos savtīgumā.
Tiem pašiem līdzekļiem, kurus Dievs nošķīris sava darba virzīšanai uz priekšu, ir jāsvētī cilvēkus materiālā ziņā. Viņš tiem dod saules gaismu un lietu, liek plaukt un ziedēt augu valstij, dāvina veselību un prasmi iegūt līdzekļus. Visas mūsu svētības nāk no Viņa devīgās rokas. Un Viņš savukārt vēlas, lai vīri un sievas parādītu savu pateicību, zināmu daļu atdodot Viņam kā desmito un ar dāvanām: pateicības upuros, labprātīgos upuros un nozieguma upuros.
Savtīgums nocietina cilvēka sirdi, un, līdzīgi Ananijam un Sapfirai, nāk kārdinājums atraut daļu vērtības, tajā pašā laikā izliekoties pakļaujamies desmitā došanas noteikumiem. Vai gan cilvēki var Dievu piekrāpt? Ja Dieva mantnīcā ieplūstu līdzekļi tieši atbilstoši Dieva plānam — desmitā daļa no visiem ienākumiem, — tad darba virzīšanai uz priekšu to būtu vairāk nekā pietiekoši.
Bet daži runā, ka tādi aicinājumi atskan pārāk bieži un ir apnicis ziedot. Vai tiešām? Atļaujiet man jautāt: “Vai jums nav apnicis pastāvīgi saņemt no Dieva labdarīgās rokas? Kamēr Viņš nepārtrauc jūs svētīt, jūs neesat atbrīvoti no pienākuma atdot Kungam to daļu, ko Viņš prasa sev.” Viņš jūs svētī, lai jūs varētu svētīt citus. Tad, kad jums būs apnicis saņemt, tad arī varēsiet sacīt, ka ir apnikuši šie daudzie došanas aicinājumi. No visa tā, ko mēs saņemam, Dievs ietur savu daļu. Un, ja tā Viņam tiek atdota, tad atlikusī daļa saņems svētības, turpretim, ja to atraujam, tad agrāk vai vēlāk nonākam zem lāsta. Dieva prasības ir pirmajā vietā, viss cits ir mazāk svarīgs.
Katrā draudzē vajadzētu būt iekārtotai kasei trūcīgo vajadzībām. Tāpēc lai ikviens loceklis vienu reizi nedēļā vai reizi mēnesī, kā izdevīgāk, pienes Dievam pateicības upuri. Šis upuris apliecinās mūsu atzinību par dāvāto veselību, uzturu un labu apģērbu. Un atbilstoši tam, kā Dievs mūs ir (151) svētījis ar šīm ērtībām, noliksim arī priekš trūcīgajiem, cietējiem un nelaimīgajiem. Šai lietai es vēlētos pievērst īpašu uzmanību — pieminiet trūcīgos. Atsakieties no kāda greznuma priekšmeta, jā, pat no ērtībām, palīdzot tiem, kas spēj nopelnīt tikai vistrūcīgāko uzturu un apģērbu. Darot labu tiem, jūs darīsiet labu Jēzum Viņa svēto personā. Viņš sevi pielīdzina cietošajai cilvēcei. Negaidiet, līdz kamēr ir apmierinātas visas jūsu iedomātās vajadzības. Neuzticieties savām jūtām un neesiet tādi, kas dod, kad tiem patīk to darīt, un, kad nepatīk, tad atraujas. Dodiet sistemātiski desmit, divdesmit vai piecdesmit centus nedēļā, tik, cik jūs vēlaties redzēt Debesu pārskatā Kunga dienā.
Mēs jums pateicamies par labajiem vēlējumiem, bet, lai uzlabotu trūcīgo dzīves apstākļus, ar tiem vien nepietiek. Viņiem vajadzīgs jūsu laipnības taustāms pierādījums — uzturs un apģērbs. Dievs nevēlas, ka kāds no Viņa sekotājiem ubagotu maizi. Viņš jums ir devis pietiekoši, lai jūs savukārt palīdzētu tiem, kas, lai gan būdami čakli un taupīgi, tomēr nespēj apmierināt savas visnepiecie-šamākās vajadzības. Negaidiet, kamēr tie pievērsīs jūsu uzmanību savām vajadzībām. Dariet tā, kā rīkojās Ījabs. Lietu, kuru viņš nepārzināja, tas izmeklēja. Dodieties pārbaudes gājienā un uzziniet, kas ir vajadzīgs un kā iespējams vislabāk palīdzēt.
Man ir rādīts, ka daudzi no mūsu ļaudīm aplaupa Kungu ar desmito un dāvanām, kā rezultātā Viņa darbs ļoti aizkavējas. Dieva lāsts ir pār tiem, kas dzīvo no Viņa devības un tomēr aizslēdz savu sirdi un nedara neko vai gandrīz neko, lai atbalstītu Viņa darbu. Brāļi un māsas, kā labu darošais Tēvs lai jūs vēl patur par saviem namturiem, sniedzot līdzekļus, kas jāizlieto Viņam, ja jūs visu sagrābjat sev, savtīgi apgalvojat, ka tie ir jūsu!
Līdzekļus, ko Dievs ir ielicis mūsu rokās un ko vajadzēja atdot Dievam, daudzi iegulda arvien lielākos zemes īpašumos. Šis ļaunums mūsu brāļu vidū izplatās arvien vairāk. Viņi varēja dzīvot pārtikuši, bet mīlestība uz naudu vai alkas līdzināties bagātajiem (152) lika tiem savus līdzekļus aprakt pasaulē un atraut Dievam pienākošos daļu. Vai tad jābrīnās, ja tiem neveicas, ja Dievs nesvētī viņu laukus un viņu cerības irst? Ja mūsu brāļi atcerētos, ka Dievs var svētīt divdesmit akru zemes, ka tā dotu tikpat lielu ražu kā 100 akru, tad viņi neturpinātu aprakt sevi zemes īpašumos, bet ļautu saviem līdzekļiem ieplūst Dieva mantu namā. “Bet sargieties,” sacīja Kristus, “ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm!” Bet sātanam patīk, ka jūs vairojat savas fermas un naudu ieguldāt laicīgos pasākumos, jo, tā rīkojoties, jūs ne tikai aizkavējat darba attīstību, bet ar rūpēm un pārstrādāšanos mazināt paši savas izredzes uz mūžīgu dzīvi.
Mums tagad vajadzētu pievērst uzmanību Pestītāja norādījumiem, proti: ”Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenoveco, neiznīcīgu mantu Debesīs!” Tieši tagad mūsu brāļiem īpašumu pavairošanas vietā vajadzētu tos samazināt. Mēs esam ceļā uz labāku zemi, uz Debesu Tēviju, tāpēc nekļūsim līdzīgi šīs Zemes iemītniekiem, bet pēc iespējas aprobežosimies ar nelielu mantas daudzumu.
Tuvojas laiks, kad mēs nevarēsim pārdot ne par kādu cenu. Drīz izdos pavēli, kas cilvēkiem, kam nebūs zvēra zīmes, aizliegs pirkt un pārdot. Nesen mums Kalifornijā to jau gandrīz nācās piedzīvot, tomēr tie bija tikai četru vēju palaišanas draudi. Līdz šim šos vējus savalda četri eņģeļi, jo mēs neesam tam sagatavoti. Vēl ir darāms darbs, un tad eņģeļiem pavēlēs aiziet, lai šie četri vēji varētu pūst pār Zemi. Tas Dieva bērniem būs izšķirošs laiks, tāds bēdu laiks, kāds nekad nav bijis, kopš cilvēki dzīvo virs Zemes. Tagad ir mūsu izdevības strādāt.
Daudzos, kas atklāti atzīst Kristu, valda nemiera gars. (153) Ir tādi, kas vēlas iet uz citu apgabalu vai štatu, lai iegādātos lielus zemes gabalus un izvērstu plašu saimniecisko darbību. Citi grib doties uz pilsētām. Un tādā veidā mazās draudzes tiek atstātas savā nespēkā mazdūšībai un iznīcībai. Bet, ja cilvēki, kas tās pamet, būtu apmierinājušies ar niecīgāka mēroga pasākumiem un būtu uzticīgi darījuši savu mazumu, tad, saglabājot brīvas rokas, tie būtu varējuši labi iekārtot savas ģimenes un arī pasargāt savas dvēseles Dieva mīlestībā. Daudzi dzīves vietu mainīšanā ir vīlušies, zaudējot to pašu mazo īpašumu, kas viņiem bija, turklāt vēl veselību, un visbeidzot atstājot arī Patiesību.
Kungs nāk. Lai ikviens savu ticību parāda darbos, jo ticība drīzai Kristus nākšanai mūsu draudzēs mirst, bet savtīgums liek aplaupīt Dievu un kalpot savām personīgajām interesēm. Ja Kristus paliks mūsos, tad mēs būsim tikpat pašaizliedzīgi kā Viņš.
Pagātnē mūsu ļaudis bija ļoti devīgi. Viņi nekavējās atsaukties uz aicinājumu palīdzēt dažādās darba nozarēs. Bet pēdējā laikā ir notikušas izmaiņas. Īpaši no mūsu Austrumu brāļu puses līdzekļi tiek aizturēti, un vienlaikus viņu vidū pieaug pasaulīgums un kāre pēc īpašumiem. Ir vairojusies nevērība pret solījumiem palīdzēt dažādām mūsu iestādēm un pasākumiem. Parakstu vākšana lūgšanu namu celtniecībai, līdzekļu ziedošana kādas koledžas uzturēšanai vai palīdzība misijas darbā tiek uzskatīti par tādu pasākumu, kuru attiecīga persona, ja tai nav izdevīgi, var arī nepildīt. Bet šie solījumi ir doti Dieva Gara ietekmē, tāpēc neaplaupiet Viņu un neatraujiet to, kas Viņam taisnīgi pieder. Brāļi un māsas, pārskatiet savu līdzšinējo dzīvi un pārbaudiet, vai esat saglabājuši uzticību Dievam, vai nav kāds neizpirkts solījums! Un ja ir, tad apņemieties to nokārtot, ja vien tas ir jūsu spēkos.
