Uzklausiet Kunga padomu: “Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā… vai Es arī neatvēršu debesu logus (154) un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs… lai arī visas tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pašiem būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt.”
Vai jūs nevēlaties pieņemt šos Kunga dotos apsolījumus, uzvarēt savtību un sākt droši strādāt Kunga lietas tālākai attīstībai? Nestipriniet savu pieķeršanos pasaulei, savā labā izmantojot trūcīgus kaimiņus, jo Dievs jūs redz, Viņš lasa katru motīvu un sver jūs Svētnīcas svaros.
Es redzēju, ka daudzi savas dzīves laikā atturas atbalstīt Kunga lietu, mierinot sirdsapziņu ar solījumu, ka būs devīgi mirstot. Viņi gandrīz neiedrošinās ticēt un paļauties uz Dievu, dodot kaut ko, kamēr vēl dzīvo. Bet Kristus no saviem sekotājiem neprasa devību uz nāves gultas; ar to nevar attaisnot savtību dzīves laikā. Tie, kas līdz pēdējam mirklim stingri tur īpašumus savās rokās, gatavi tos labāk pakļaut iznīcībai, nekā Kunga lietai, pastāvīgi sastapsies ar zaudējumiem. Īpašumi ir gājuši bojā ļoti daudzos veidos. Ļaudis gan apņemas kaut ko darīt, bet vilcinās, un sātans strādā, likdams šķēršļus, lai līdzekļi vispār nenonāktu Kunga mantu namā. Un tie pazūd, pirms tiek atdoti Dievam, par ko sātans gavilē.
Ja vēlaties ar saviem līdzekļiem darīt labu, tad dariet to tūlīt, lai sātans tos nedabū savās rokās un tādā veidā neaizkavē Dieva darbu. Daudzas reizes, kad Kungs brāļiem pavēris ceļu ar saviem līdzekļiem atbalstīt Viņa darbu, sātana pārstāvji piedāvājuši iespējas tos ieguldīt laicīgos pasākumos, apgalvojot, ka tādā veidā tie savu naudu varēs dubultot. Un brāļi ir uzķērušies. Nauda tika ieguldīta, bet darbs un bieži arī viņi paši nesaņēma nevienu dolāru.
Brāļi, pieminiet Kunga lietu! Kad jūsu rīcībā ir līdzekļi, tad lieciet labu pamatu (155) nākotnei, lai jums būtu mūžīgā dzīvība. Jēzus jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti ar Debesu vērtībām. Ko jūs dosiet Jēzum, kas jūsu labā atdeva visu?
Jums neko nedos paļaušanās uz labdarības dāvanām, ko mirstot novēlēsiet testamentā. Jūs pat vismazākā mērā nevarat būt droši, ka no tā darbs jebkad gūs kādu labumu. Sātans meistarīgi strādā, saceļot kājās radus, un tiek izlietota katra iespējamā viltība, lai pasaule iegūtu to, kas bija svinīgi novēlēts Dieva lietai. Tā vienmēr saņem daudz mazāk par novēlēto summu. Sātans pat ierosina vīru un sievu sirdis protestēt pret savu radinieku rīcību attiecībā uz to daļu, ko viņi no sava īpašumu testamenta vēlējušies nodot kā dāvanu. Liekas, ka visu, kas atvēlēts Kungam, tie uzskata kā mirušā radiniekiem nolaupītu summu. Ja gribat, lai jūsu līdzekļi atbalstītu Kunga darbu, tad pārskaitiet tos vai to daļu, kas nav tieši nepieciešama dzīvības uzturēšanai, kamēr jūs vēl dzīvojat. Tā rīkojas tikai nedaudzi, tikai daži paši ar prieku sadala savus līdzekļus. Vai mantkārei būtu jāatņem cilvēkiem dzīvību, lai līdzekļi, kurus Dievs tiem aizdevis, nepaliktu neizlietoti? Lai neviens no jums neizaicina nelietīgā kalpa likteni, kas sava Kunga naudu paslēpa zemē!
Labdarība uz nāves gultas ir nožēlojams aizvietojums devībai dzīves laikā. Daudzi visu novēl saviem draugiem un radiniekiem, izņemot ļoti niecīgu īpašuma daļu, to atstājot savam vislabākajam Draugam, kas viņu dēļ kļuva nabags, kas pārcieta apvainojumus, izsmieklu un beidzot arī nāvi, lai tie varētu kļūt par Dieva dēliem un meitām. Un tomēr viņi sagaida, ka šis Draugs tos uzņems savos mūžīgajos dzīvokļos, kad taisno nāve pārvērtīsies mūžīgā dzīvībā.
Kristus lieta tika aplaupīta, pie tam ne tikai pārsteidzoties, ne tikai ar iepriekš nepārdomātu rīcību vien. Jūs testamentu sastādījāt apzināti, nododot īpašumu (156) neticīgo rokās. Pēc tam, kad bijāt aplaupījuši Dievu savas dzīves laikā, jūs turpināt Viņu aplaupīt arī pēc nāves. Un visu to darāt, pilnīgi skaidri apzinoties un apstiprinot ar dokumentiem. Kā jūs domājat, kāds būs jūsu Kunga novēlējums jums, kas tādā veidā piesavināties Viņa mantu? Ko jūs sacīsiet, kad tiks prasīta atskaite par jūsu namturību?
Brāļi, uzmostieties no savtīgās dzīves un rīkojieties līdzīgi patiesiem kristiešiem! Kungs prasa, lai jūs būtu taupīgi un lai katrs dolārs, kas nav nepieciešams jūsu vajadzībām, ieplūstu Kunga mantu namā. Māsas, ņemiet tos desmit centus, tos divdesmit centus vai dolārus, ko gribējāt izdot par saldumiem, kruzuļiem vai lentēm, un ziedojiet tos Dieva lietai. Daudzas mūsu māsas par savu darbu saņem labu atalgojumu, bet tas gandrīz viss tiek izšķiests apģērbam, lai tikai apmierinātu savu lepnumu.
Tuvojoties laika galam, darba vajadzības pastāvīgi pieaug. Ir nepieciešami līdzekļi, lai jauniešiem mūsu skolās pasniegtu īsu studiju kursu, kas viņus sagatavotu sekmīgi strādāt par sludinātājiem un arī dažādās citās nozarēs. Mēs šajā ziņā neizmantojam savas iespējas. Visas mūsu skolas drīz tiks slēgtas. Un cik daudz vairāk jau būtu padarīts, ja cilvēki būtu ievērojuši Kristus prasības attiecībā uz kristīgo labdarību! Ak, kādu iespaidu uz pasauli atstātu gatavība atdot visu Kristus dēļ! Tas būtu bijis viens no vispārliecinošākajiem pierādījumiem par labu patiesībai, kuru pēc savas ticības apliecības it kā esam pieņēmuši, tāds pierādījums, ko pasaule nevarētu pārprast vai noliegt, jo tā redzētu, kā Kungs mūs tad svētī.
Pirmajai kristiešu draudzei nebija tādu priekšrocību un izdevību, kādas ir mums. Tā bija trūcīga, bet izjuta patiesības spēku. Nākotnes mērķi tā vērtēja pietiekoši augstu, lai visu ieguldītu tā sasniegšanai. Draudze izjuta, ka pasaules glābšana vai tās bojāeja ir atkarīga no viņas starpniecības. Tā atdeva (157) visu, kas tai piederēja, un uz Kunga pavēli bija gatava iet un nākt jebkad un jebkur.
Mēs sakām, ka mūs pārvalda tie paši pamatlikumi un ka mūs ietekmē tas pats gars. Tomēr daudzi nevis visu nodod Kristum, bet ir piesavinājusies un paslēpusi nometnē zelta sprādzi un skaistu babiloniešu mēteli. Ja pietika ar viena Āhana klātbūtni, lai visa Israēla nometne kļūtu nespēcīga, vai tad mēs drīkstam justies pārsteigti, ja mūsu pūlēm ir tik niecīgi panākumi, kur katrā draudzē un gandrīz katrā ģimenē ir savs Āhans? Sāksim katrs personīgi strādāt, ar savu piemēru pamudinot arī citus uz nesavtīgu devību. Darbs būtu gājis uz priekšu ar daudz lielāku spēku, ja visi būtu darījuši, ko spēj, apgādājot Dieva mantu namu ar līdzekļiem.
